— Jūs gribat līst alās? — vaicāja Redvuds.
— Ko gan citu? — atbildēja Kosars.
Viņš vēlreiz piekodināja, lai noņem lākturus no divričiem un tūdaļ nes šurp.
Bensingtons, apjēdzis, ko no viņiem grib, devās prom pa taciņu gar aku. Pametis skatienu pār plecu, viņš vēl paraudzījās Kosara varenajā augumā, — inženieris stāvēja viens pats, vērīgi nopētīdams alas. Bensingtons brīdi vilcinājās un jau grasījās griezties atpakaļ. Kā tad tā — Kosaru atstājuši gluži vienu!…
Taču gan jau Kosars pats pratīs par sevi parūpēties!
Pēkšņi Bensingtons ieraudzīja kaut ko tādu, ka, elpai aizraujoties, viņam paspruka kluss izsauciens. No mežvīteņa mudžekļa tumsības pēkšņi bija izlēkušas trīs žurkas, kas nule metās virsū Kosaram. īsu mirkli Kosars tās nemanīja, bet tad viņa rīcība bija zibenīga. Viņš nešāva. Neatlika laika ne tēmēt, ne pat domāt par tēmēšanu, žurka lēca, Kosars pietu- pās, un Bensingtons skaidri redzēja, ka tai pašā brīdī viņš gāž briesmonei ar šautenes laidi % tieši pa galvu. Žurka palēcās un, pārmetuši kūleni, novēlās garšļaukus.
Kosara stāvs pazuda kuplajā grīsli, tad viņš izslējās visā augumā un, šauteni virs galvas vicinādams, dieba pakaļ otrai žurkai. Bensingtons saklausīja klusu kliedzienu un redzēja, ka abas žurkas joņo uz alu un Kosars metas tām pakaļ.
Viss šis cīniņš šķita kā miglaina ēnu rotaļa, blāvajā gaismā gluži nereāli šaudījās trīs milzu stāvi. Brīžiem Kosars iznira no tumsas kā milzenis, brīžiem pazuda tumsā. Žurkas joņoja gan palēkdamās, gan ņirbinādamas kājas tik ātri, ka likās — tās kustas uz riteņiem. Nepagāja ne pusminūte, kad viss jau bija galā. Bensingtons vienīgais redzēja šo izmisīgo cīņu. Viņš dzirdēja, ka pārējie vīri turpina ceļu uz māju. Kaut ko neskaidri izkliedzis, viņš skriešus devās atpakaļ pie Kosara, bet žurkas tikām jau bija pazudušas.
Kosaru viņš panāca tikai pie alām. Seja tam mēnesnīcā izskatījās pavisam mierīga.
— Raugi vien, — sacīja Kosars, — tik drīz jau atpakaļ. Kur ir lākturis? Žurkas atkal iespruka alās. Vienai es pārlauzu sprandu, kad tā šāvās man garām … Redzat? Tur tā guļ! — Un viņš parādīja ar garo pirkstu.
Bensingtons bija pārlieku satriekts, lai bilstu kaut vārdu …
Lākturus iznāca gaidīt vai veselu mūžību. Beidzot tie tika nesti, — vispirms parādījās viena nekustīga spīdoša acs, kam apkārt šūpojās dzeltena mirga, tad, lāgiem uzzibsnīdami, lāgiem pagaisdami, no tumsas iznira vēl divi lākturi. Šurp virzījās sīki stāvi, skanēja apslāpētas balsis, un blakus tariņai krita milzīgas ēnas. Mazais ļaužu pūlītis šķita kā ugunsnesēji gari šai bezgalīgajā mēnesnīcas pasaku valstībā.
— Fleks, — reizē noskanēja vairākas balsis,
— Fleks …
Nākamais teikums beidzot radīja skaidrību.
— Fleks ieslēdzies bēniņos.
Par Kosaru atlika vienīgi pabrīnīties. Salūkojis vati, viņš sabāza ausīs vai veselu sauju, bet Bensingtons nesaprata, kālab tas vajadzīgs. Tad viņš pielādēja šauteni ar četrkārtēju lādiņu. Kuram vēl tas būtu ienācis prātā? Taču īsti zilie brīnumi sākās tad, kad Kosara vareno zābaku zoles pazuda vislielākajā alā.
Kosars līda četrrāpus ar divām šautenēm, kas vilkās līdzi, iesietas ap kaklu apmestā auklā, viņam pakaļ, kūkumu uzmetis, alā spraucās pats uzticamākais palīgs — sīks vīrelis ar tumsnēju, nopietnu seju, — tam bija uzdots turēt lākturi Kosaram virs galvas. Viss bija pārdomāts ar tik vēsu saprātu, tik skaidri un vienkārši kā vājprātīgā murgs. Vate acīmredzot tika izmantota, lai neapdulltu no šāvieniem, jo arī mazais vīrelis bija aizbāzis ausis. Viss bija pārdomāts. Kamēr žurkas uzgriezušas Kosaram muguru, nekas ļauns nevar notikt, bet, līdzko tās apgriezīsies otrādi, viņš ieraudzīs nezvēru acis un šaus taisni starp tām. Un, tā kā tām agri vai vēlu vajadzēs spraukties cauri viszemākajai vietai alas ejā, Kosars gribēdams nevarētu aizšaut garām. Šis, kā Kosars apgalvoja, bija pats vienkāršākais paņēmiens, gan mazliet nogurdinošs, toties nepārprotami drošs. Kad palīgs saliecās, lai līstu alā, Bensingtons ieraudzīja, ka tam pie svārku stūra piesiets auklas rituļa gals. Aukla bija paredzēta, lai pēcāk beigtās žurkas izvilktu no alas.
Bensingtons pēkšņi pamanīja, ka tur rokās Kosara zīda cilindru.
Kā tas te gadījies? …
Lai nu būtu, paliks vismaz kāda piemiņa.
Pie katras no pārējām alām stāvēja daži vīri, nolikuši zemē lākturi, kas apgaismoja ieeju alā, bet viens, nometies uz ceļgala, turēja ieroci gatavībā, lai šautu virsū, līdzko ieejā parādīsies kāda galva.
Laiks neziņā šķita velkamies bezgalīgi.
Tad viņi izdzirdēja pirmo Kosara šāvienu, kas nodārdēja kā eksplozija raktuvēs.
Nervi un muskuļi visiem bija sasprindzināti līdz pēdējam, bet tad — blīkš! blākš! — žurkas mēģināja izkļūt laukā, un vēl divas tika piebeigtas. Vīrs, kas turēja auklas rituli, paziņoja, ka alā tā tikusi paraustīta.
— Vienu tātad viņš pieveicis alā, — sacīja Bensingtons, — un prasa, lai mēs padodam auklu.
Bensingtons vēroja, kā aukla pamazām pazūd alā, likās, tā atdzīvojusies un lien pati kā čūska, jo otru tās galu tumsā nevarēja saskatīt. Beidzot aukla apstājās, un labu brīdi valdīja klusums. Tad Bensingto- nam šķita, ka no alas ārā lien visdrausmīgākais no briesmoņiem, taču izrādījās, ka tas ir mazais Kosara palīgs, kas rāpjas atmuguriski. Pēc tam, izārdāmi zemē dziļas vagas, no alas izslējās Kosara zābaki, un vēl pēc mirkļa parādījās lāktura apgaismotā inženiera mugura…
Dzīva bija palikusi vairs tikai viena žurka, un šis nāvei nolemtais nabaga radījums sarāvies gulēja pašā dziļākajā alas stūrītī, līdz beidzot Kosars ar visu lākturi ielīda arī tur un žurku nobeidza, pēc tam kā īsts pēdu dzinējs pārliecinādamies, vai kādā alā vēl nav paglābusies kaut viena briesmone.
— Nu tās ir pagalam, — beidzot viņš paziņoja saviem palīgiem, kas godbijīgi viņā noraudzījās. — Un, nebijis es tāds stulbs auns, būtu izģērbies vismaz līdz jostas vietai. Kas tad nekaitētu! Pataustiet manas piedurknes, Bensington! Esmu caurcaurēm slapjš. Visu jau nevar iepriekš paredzēt. Nu tikai jāsasildās ar viskiju, lai paglābtos no saaukstēšanās.
VII
Šai brīnumiem pārpilnajā naktī gadījās brīži, kad Bensingtonam šķita, ka pati daba viņu radījusi, lai mūžu nodzīvotu fantastiskos piedzīvojumos. Šī doma Bensingtonam iešāvās prātā kādu stundu pēc tam, kad viņš bija ieķēris krietnu malku viskija.
— Nebraukšu atpakaļ uz Slounstrītu, — viņš atzinās garajam gaišmatim inženierim nosmulētajā uzvalkā.
— Nepavisam ne, ko?
— Ir nedomāju, — attrauca Bensingtons, noslēpumaini pamādams ar galvu.
Kamēr septiņas beigtās žurkas aizvilka līdz nātru biezoknim, kur bija paredzēts tās sadedzināt, Bensingtons sapūlējās un vai peldēja sviedros, bet Kosars apgalvoja, ka vienīgi viskijs, pats par sevi saprotams, paglābšot zinātnieku no neizbēgamas saaukstēšanās. Vecajā, ķieģeļiem izmūrētajā virtuvē kā īsti klaidoņi viņi kaut ko iekoda vakariņās, brīžiem paraudzīdamies uz beigtajām žurkām, kas gulēja mēnesnīcā pie putnu dārza, un tad Kosars pēc pusstundu ilgas atpūtas cēla atkal vīrus kājās, lai pabeigtu vēl atlikušos darbus.
— Skaidrs, — viņš sacīja, — ka te viss jānovāc pa tīro. Nebūs nekādu pēdu, izpaliks arī troksnis.
Viņš pārliecināja vīrus, ka viss jāiznīcina līdz pēdējam sīkumam. Visu, kas vien bija darināts no koka, viņi sacirta un saskaldīja, visiem nedabiski lielajiem augiem apkārt aplika žagarus un malku, žurku līķus sakrāva uz sārta un pamatīgi salēja ar petroleju.