TAPERA SPĒCINOŠAIS VĪNS VAIROS JŪSU SPARU
2vikt! Un šis uzraksts jau izgaisa tumsā, bet tam, tieši tikpat lēni burtu pēc burta likdama, sekoja cita rūpēs par cilvēku likteņiem radīta vēsts:
SKAISTUMA ZIEPES
Lieciet aiz auss — nevis kaut kāda vienkārša attīrītāja ķimikālija, bet gan, kā viņi mēdz sacīt, — ideāls.
Un beidzot trešais balsts, uz ko dibinās mazo cilvēciņu pasaule:
JENKERA ŽULTS TABLETES
Pēc šā uzraksta nekas jauns vairs neparādijas, un plašajā tukšumā tumši sarkaniem burtiem — žvikt, žvakt! — atkal iekvēlojās TAPERA VĪNS.
TAP……….
Drīz pēc pusnakts jaunais Kedlss bija pārkāpis par Rīdžentparka margām un, izbaudīdams krēslaino klusumu, nolicies kādu stundu nosnausties ar mauru apaugušā nogāzē netālu no laukuma, kur ziemā tika ierīkota slidotava. Ap pulksten sešiem no rīta viņš uzrunāja kādu noskrandušu sievišķi, ko bija atradis guļam grāvī netālu no Hempstedas, ārkārtīgi nopietni apjautādamies, vai tā maz zina, kādēļ dzīvo šai pasaulē.
IV
Nākamās dienas rītā Kedlsa klaiņojumiem pa Londonu pienāca gals. Milzi bija nomocījis izsalkums. Labu brīdi viņš cietās, nolūkodamies, kā ratos tiek
iekrauti tīkami smaržojoši siltas maizes klaipi, bet tad klusi nometās ceļgalos un izdarīja pirmo zādzību. Kamēr maiznieka zellis skrēja pēc policijas, Kedlss notiesāja visu kravu, bet tad varenā ķepa ieslīdēja veikalā un notīrīja leti un plauktus. Pagrābis līdzi veselu klēpi maizes, viņš ēzdams devās tālāk, lai palūkotos, vai vēl kādā veikalā nevarēs ar kaut ko pamieloties. Tieši tobrīd bija pienākusi kārtējā reize, kad cilvēkiem trūkst darba, kad produkti kļuvuši dārgi, un pūlis juta līdzi milzim, kurš patvarīgi ņēma pārtiku, par ko viņi varēja tikai sapņot. Viņi plaukšķināja rokām, noraudzīdamies, kā Kedlss turpina maltīti, un smējās par muļķīgo smaidu, ar ko milzis sagaidīja policistu.
— Biju-m izsalcis-m, — muti čāpstinādams, viņš sacīja.
— Bravo! — sauca pūlis. — Bravo!
Taču, kad Kedlss ķērās pie trešās maiznīcas tukšošanas, viņu aizkavēja jau kāds pusducis policistu, dauzīdami ar rundziņām milzim pa lieliem.
— Pielūko, draudziņ, tā ka nāktu man līdzi, — sacīja vecākais policists. — Kas tev atļāvis aizdauzīties tik tālu no mājām? Taisies, ka tieci man līdzi, iesim mājās.
Pūles nežēlodami, viņi centās milzi arestēt. Man stāstīja, ka, dzīdamies viņam pakaļ, pa ielām esot stūmuši važām un kuģa tauvām piekrautu ķerru, lai arestēšanas brīdī ar tām aizstātu roku dzelžus. Neviens vēl pagaidām negrasījās milzi nogalināt.
— Viņam nav nekāda sakara ar sazvērestību, — sacīja Keiterems. — Negribu aptraipīt rokas ar nevainīgām asinīm. — Un piebilda: — Iekams nebūs izmēģināti citi iespējamie līdzekļi.
Sākumā jaunais Kedlss nesaprata, ko nozīmē visa šī uzmanības parādīšana. Bet, kad saprata, ieteica policistiem neākstīties un, platus soļus likdams, devās projām, bet vajātāji palika tālu iepakaļ. Aptīrītā maiznīca atradās Herovroudā, bet viņš devās pāri Londonas kanālam uz Sentdžonsvudu, kur apsēdās kādā privātā dārzā izbakstīt zobus, un tur viņu steigšus ielenca cita policijas patruļa.
— Lieciet mani mierā! — ņurdēja Kedlss un, kumpu uzmetis, slāja pāri dārziem, sapostīdams mauru, apgāzdams žogus, bet mazie, ņiprie policisti sekoja viņam pa pēdām, diebdami gan caur dārziem, gan pa ielu gar māju priekšpusi. Daži bija paķēruši līdzi arī šautenes, taču tās netika izmantotas. Jaunajam Kedlsam iznākot Edžverroudā, pūlis viņu jau sagaidīja gluži citādā noskaņā, un, kad jātnieku policists pārjāja pāri milža pēdai, viņš aiz sāpēm to notrieca gar zemi.
— Lieciet mani mierā! — sauca Kedlss, pievērsdamies pūlim, kas, elpu aizturējis, blenza viņā. — Es jums nekā neesmu nodarījis.
Tobrīd viņš stāvēja tukšām rokām, jo krītakmens cērti bija atstājis Rīdžentparkā. Taču nabadziņš saprata, ka bez ieroča neiztiks. Viņš devās atpakaļ uz lielā rietumu dzelzceļa preču staciju, izrāva no zemes garu laternas stabu un kā briesmīgu vāli pārmeta to pār plecu. Ieraudzījis, ka policisti nolēmuši joprojām stāties viņam ceļā, viņš devās pa Edžverroudu atpakaļ un pie Kriklvudas pārskaities nogriezās uz ziemeļiem.
Aizklīdis līdz Voltemai, viņš pavērsās atpakaļ uz rietumiem, atkal devās pa Londonas ceļu un, ap pusdienas laiku pagājis garām Haigeitas kapsētai, aiz kalna kores vēlreiz ieraudzīja milzu pilsētu. Šai vietā viņš nogriezās no ceļa un, ar muguru pret mājas sienu atspiedies, apsēdās kādā dārzā, no kurienes varēja pārredzēt visu Londonu. Nabadziņam seja bija apmākusies, elpa plūda aizgūtnēm, ļaudis vairs apkārt nepulcējās, kā pirmo reizi viņam pienākot pie Londonas, bet glūnēja, droši paslēpušies apkārtējos dārzos._ Nu jau viņi zināja, ka šāds milzis ir daudz bīstamāks, nekā agrāk bija domājuši.
— Kāpēc viņi neliek mani mierā? — jaunais Kedlss rūca. — Man gribas ēst. Kāpēc viņi neliek mani mierā?
Viņš sēdēja satumsušu seju un, pirkstus kodīdams, lūkojās lejup uz Londonu. Kā slogs viņam uzgūla visas ceļā piedzīvotās mokas, raizes, apmulsums un nevarīgās dusmas.
— Paši nezina, ko grib, — viņš čukstēja. — Paši nezina, ko grib. Un neliks mani mierā, kā nelabie visur trāpīsies ceļā. — Nespēdams rimties, viņš atkārtoja vēl un vēclass="underline" — Paši nezina, ko grib. Ak, šie sīkie cilvēciņi!
Arvien niknāk viņš kodīja pirkstus, un viņa skatiens jo brīdi jo vērtās drūmāks.
— Lauz tikai priekš viņiem krītakmeni, — viņš čukstēja. — Un visa pasaule pieder viņiem. Bet man nelaiž ne soli spert — ne šur, ne tur.
Pēkšņi trakas dusmas aizžņaudza milzim rīkli, jo viņš ieraudzīja uz dārza mūra jāteniski uzmetušos policistu nu jau labi pazīstamajā uniformā.
— Lieciet mani mierā! — viņš rēca. — Lieciet mani mierā!
— Es izpildu tikai savu pienākumu, — gluži nobālis, taču apņēmīgi sacīja mazais policists.
— Lieciet mani mierā! Man arī vajag dzīvot, tāpat kā jums. Man arī vajag domāt. Man arī vajag ēst. Lieciet mani mierā!
— Likums paliek likums, — atbildēja mazais policists, netikdams ne soli tālāk. — Un mēs jau šos likumus neizgudrojam.
— Es arī tos neesmu gudrojis, — atcirta jaunais Kedlss. — Tas ir jūsu, mazo cilvēciņu, roku darbs, un es toreiz vēl nemaz nebiju nācis pasaulē. Pie velna jūs ar visiem jūsu likumiem! Šito drīkst, un šito nedrīkst! Ja gribi ēst, strādā kā vergs, ne tev miera, ne atpūtas, ne pajumtes, nekā, bet tu man vēl te gribēsi iestāstīt…
— Man tur nav nekādas daļas, — sacīja policists. — Neesmu īstais, ar ko pārspriest šos jautājumus. Mans pienākums — darīt to, kas paredzēts likumā. — Policists pārlika otru kāju pāri mūrim un jau dzīrās lēkt zemē. Viņam aiz muguras parādījās vēl citi policisti.
— Lieciet aiz auss, ka es neesmu taisījies ar jums strīdēties, — nobālējis teica jaunais Kedlss un, cieši sagrābis rokās drausmīgo dzelzs milnu, kā skaidrodams kratīja vareno pirkstu policistam gar seju.
—Neesmu taisījies ar jums strīdēties. Bet to gan es iesaku — lieciet mani mierā!
Policists pūlējās izturēties mierīgi, it kā nekas īpašs nenotiktu, lai gan saprata, ka šis ķīviņš var izvērsties drausmīgā traģēdijā.
— Dodiet šurp rīkojumu! — policists uzsauca kādam no saviem padotajiem, un viņam tika pasniegta balta papīra lapiņa.