Fotogrāfijas atsauca atmiņā neskaitāmus notikumus, kas sen jau bija pagaisuši no prāta, — notikumus, kuri saistījās ar Dievu ēdiena pirmsākumiem, ar mūžam kautro Bensingtonu un tā māsīcu Džeinu, ar Kosaru un to nakti, kad viņi nopostīja izmēģinājumu fermu. Šīs ainas profesoram parādījās ļoti skaidri un ļoti noteikti, kaut arī bija gaužām sīkas, it kā saulainā dienā no liela attāluma teleskopā skatītas. Tad viņš atcerējās milzīgo bērnistabu, sava mazā milža bērnību, tā pūles izrunāt pirmos vārdus, tā pirmās, nepārprotamās bērna mīlestības izpausmes.
Lielgabali?
Un pēkšņi viņu pārņēma neatvairāma, nomācoša nojausma, ka tur, ārā, ārpus šā nolādētā klusuma un noslēpumainības, cīnās viņa dēls un Kosara dēli, un pārējie milži — nākamā diženuma laikmeta vēstneši. Cīnās uz dzīvību un nāvi! Varbūt jau šobrīd viņa dēls izmisumā nezina, kur tverties, varbūt viņš ir iedzīts strupceļā, ievainots vai uzvarēts …
Profesors strauji uzgrieza fotogrāfijām muguru un, rokām plātīdamies, atkal ņēmās soļot šurp un turp pa istabu.
— Nevar būt! — viņš sauca. — Nevar būt! Tas nevar tā beigties!
Kas tad tas?
Redvuds apstājās kā grīdā iemiets.
Logu rūtis atkal bija sākušas džinkstēt, pēc tam dobji nobūkšķēja smags grūdiens, kas satricināja visu namu. Tas likās ilgstam veselu mūžību. Laikam taču šis troksnis cēlās tepat netālu. Kādu brīdi Redvudam šķita, ka uz mājas jumta kaut kas uzgāzies — kāds pārvarīgs smagums, no kura trieciena stinkšķē- dami plīsa stikli, tad atkal iestājās klusums, kam sekoja skaidri saklausāma soļu dipoņa uz ielas.
Šie soļi izrāva profesoru no sastinguma. Viņš pievērsās logam un ieraudzīja, ka rūtī izsists caurums. Sirds viņam strauji iepukstējās nojausmā, ka pienācis liktenīgais brīdis, sākušies izšķirošie notikumi, kas, lai cik draudīgi būdami, tomēr sniegs atvieglojumu. Bet tad viņš atkal iedomājās, cik pats ir nevarīgs, kā sasietām rokām ieslodzīts šais četrās sienās.
Arā neko nevarēja saskatīt, jo nedega pat mazā elektriskā laterna pie pretējās mājas, un arī saklausīt neko nevarēja, kopš bija norimušas pirmo satraucošo dārdu atskalas. Profesors nekādi nespēja ne izskaidrot, ne arī vēl vairāk padziļināt noslēpumu, vienīgi debess dienvidaustrumu pamalē viņš ieraudzīja uzmirdzam sārtenas gaismas zibšņus.
Gaisma lāgiem iekvēlojās, lāgiem dzisa. Tais mirkļos, kad gaisma nodzisa, profesors šaubījās, vai tā maz ir iekvēlojusies. Taču, krēslai sabiezējot, blāzma kļuva aizvien spilgtāka. Cauri garajai gaidu naktij tā pilnīgi pārņēma Redvudu savā varā. Brīžiem viņam šķita, ka dīvaini virmojošajā blāzmā samanāms trakojošu liesmu atsarkums, brīžiem viņš sevi mierināja ar domu, ka tā ir gluži parasta ielu apgaismojuma at- mirdza. Ritēja nebeidzamas stundas, un gaisma gan iekvēlojās, gan dzisa, līdz beidzot pazuda rītausmas paisuma viļņos. Vai patiešām?… Ko gan tas varētu nozīmēt? Vai nu tuvu, vai tālu, kaut kur noteikti plosās uguns, taču nav iespējams pasacīt, vai tie ir dūmu mutuļi vai mākoņu blāķi, kas joņo pāri debesīm. Ap pulksten vieniem pret šiem satraucoši purpurotajiem virmuļiem uzplaiksnījās starmešu strēles, tās plaik- snīja un šaudījās līdz pat rīta gaismai. Arī tas varēja nozīmēt diezin ko. Bet ko tas varēja nozīmēt? Ko tas nozīmēja? Profesora domas aizņēma vairs tikai nemierīgi blāzmainās debesis un nojausma par kaut kādu drausmīgu sprādzienu. Taču pēcāk vairs nedzirdēja ne mazākās skaņas, neviens nekur neskrēja, visapkārt valdīja klusums, vienīgi kāds it kā iesaucās kaut kur tālumā, bet tur varbūt bļaustījās dzērāji…
Profesors neiededza gaismu; viņš stāvēja pie izsistā loga, pa kuru iekšā pūta vējš, un policijas virsnieks, brīžam ielūkodamies istabā, lai pierunātu savu apsargājamo atpūsties, redzēja tikai skumīgi salīkušu, melnu ēnu.
Visu nakti Redvuds palika stāvam pie loga un lūkojamies dīvainajos padebešos, un, tikai gaismai svīstot, viņš beidzot padevās nogurumam un atlikās mazajā gultiņā, ko policisti bija saklājuši starp rakstāmgaldu un dziestošo kamīna uguni zem milzīgā vepra galvaskausa.
III
Trīsdesmit sešas garas stundas Redvuds palika ieslodzīts savā dzīvoklī, noslēgts un izolēts no dramatiskajiem divu dienu notikumiem, kad jaunā diženuma laikmeta rītausmā mazie cilvēciņi devās uzbrukumā Dievu ēdiena bērniem. Bet tad dzelzs priekškars pēkšņi pacēlās, un profesors saprata, ka ir iekļuvis gandrīz vai pašā cīņas mutulī. Priekškars pacēlās tikpat negaidīti, cik negaidīti bija nolaidies. Pievakarē Redvuds izdzirdēja ratu riteņu klaudzoņu un, piegājis pie loga, ieraudzīja, ka lejā piebraukusi kariete. No tās izkāpa kāds jauns cilvēks, kurš jau pēc mirkļa stāvēja profesoram pretī viņa darbistabā; jaunais cilvēks bija trauslu stāvu, ap trīsdesmit gadu vecs, gludi skuvies, nevainojami ģērbies un ļoti pieklājīgs.
— Mister Redvud, ser, — viņš iesaka, — vai jums nebūtu iebildumu nākt man līdzi pie mistera Keite- rema? Jūs viņam esat ārkārtīgi steidzami vajadzīgs.
— Es esot viņam vajadzīgs!… — Redvudam pēkšņi prātā iešāvās kāds jautājums, ko viņš tūlīt nespēja ietērpt vārdos. Viņš mirkli vilcinājās. Tad, balsij aizlūstot, ievaicājās: — Ko viņš nodarījis manam dēlam? — Un aizturētu elpu gaidīja atbildi.
— Jūsu dēlam, ser? Jūsu dēlam nekas nekait. Vismaz cik mums noprotams.
— Nekas nekait?
— Viņš tika ievainots, ser, vakar. Vai jūs to neesat dzirdējis?
Redvuds nespēja panest šādu izlikšanos. Nu jau viņa balsī skanēja ne vairs bailes, bet gan dusmas.
— Jūs zināt, ka es neko neesmu dzirdējis. Jūs zināt, ka es itin neko neesmu varējis dzirdēt.
— Misters Keiterems bažījās, ser … Šādā nemieru laikā … Neviens taču nesaprata, kas īsti notiek. Viņš lika jūs arestēt, ser, lai pasargātu no iespējama nelaimes gadījuma…
— Viņš lika mani arestēt tāpēc, lai es nespētu ne brīdināt savu dēlu, ne arī palīdzēt viņam ar padomu. Turpiniet vien. Stāstiet, kas noticis. Vai jums labi veicās? Vai izdevās viņus visus nogalināt?
Jaunais cilvēks paspēra dažus soļus uz loga pusi, bet tad pagriezās.
— Nē, ser, — viņš strupi atbildēja.
— Ko jums lika man pateikt?
— Ticiet man, ser, ka šo kautiņu nebijām iecerējuši mēs. Viņi uzbruka mums… galīgi nesagatavotiem.
— Ko jūs ar to gribat teikt?
— Gribu teikt, ser, ka milži… zināmā mērā … noturēja savas pozīcijas.
Visa pasaule Redvudam šķita pārvēršamies. īsu brīdi sejas un kakla muskuļi krampjaini sažņaudzās. Tad viņš, dziļi nopūzdamies, izdvesa: «Ak!» Sirds pukstēja kā neprātīga. «Milži noturējuši savas pozīcijas!»
— Kauja bija nežēlīga… un arī postījumi ir briesmīgi. Un viss kaut kāda šaušalīga pārpratuma dēļ… Valsts ziemeļos un vidienē starp milžiem ir arī kritušie … Citur tāpat…
— Vai viņi vēl joprojām cīnās?
— Nē, ser. Tika ierosināts noslēgt pamieru.
— To ierosināja viņi?
— Nē, ser. Misters Keiterems nosūtīja pamiera priekšlikumu. Visa šī asinsizliešana ir drausmīgs pārpratums. Tieši tālab arī misters Keiterems vēlas ar jums aprunāties, izteikt savu viedokli. Nolemts, ser, ka jums jāiejaucas …
Redvuds neļāva viņam turpināt.
— Vai jūs zināt, kas noticis ar manu dēlu? — viņš vaicāja.