Un šai izšķirošajā brīdī, kad milži bija pārspēti, nevis sakauti, šis balsu vācējs briesmonis runāja neatņemdamies.
Nepalika ne mazāko šaubu, ka pat tobrīd viņš vēl nekā nav mācījies. Viņš nezināja, ka eksistē fizikas likumi un ekonomikas likumi, ka pastāv nemainīgi lielumi un negrozāmas reakcijas, ko nav iespējams noliegt ne ar kādām vēlēšanām, pat ja visa cilvēce balsotu pret to, nemine contradicente\ un ka nepakļauties šīm objektīvajām likumībām nozīmē atvērtām acīm iet postā. Viņš nezināja, ka ir morāles likumi, ko nevar pārmākt tikai ar personiskā valdzinājuma spēku, bet, ja arī izdodas šos likumus uz laiku piespiest pie zemes, tie agri vai vēlu atlec atpakaļ un trāpa vainīgo ar atriebīgu spēku. Redvuds nešaubījās, ka arī tad, ja sprāgtu šrapnelis vai vajadzētu stāties pastarās tiesas priekšā, šis cilvēks jo žigli aizslēptos aiz kāda Apakšnamā veikli izgudrota votuma.
Arī tobrīd, kad sākās lielais lūzums, Keiterema prātu aizņēma nevis milžu spēki, kas stingri turējās valsts dienvidos, nevis sakāve un nāve, bet gan doma par to, kā šie notikumi ietekmēs parlamenta vairākumu, kas bija galvenais viņa dzīves satvars. Atliek vai nu uzvarēt milžus, vai iet bojā. Vēl nav pienācis laiks izmisumam. Šai galējās neveiksmes stundā, kad rokas jau aptraipītas asinīm un zemei uzvelta posta nasta, kad priekšdienās gaidāms vēl daudz lielāks posts, kad nākamās milžu pasaules likteņi ceļas vareni un negrozāmi, draudēdami sašķobīt pamatus viņam zem kājām, viņš vēl spēja ticēt, ka pietiks tikai mazliet paļaut vaļu balsij, izskaidrot, noskaidrot, paskaidrot un iegalvot, un zaudētā vara atkal būs atgūta. Nav šaubu, ka viņš gan mulsa un apjuka, gan sajuta nogurumu un ciešanas, taču ja vien varētu noturēties, ja vien varētu noturēties un turpināt runu …
Redvudam šķita, ka runādams Keiterems lāgiem uzbrūk, lāgiem atkāpjas, lāgiem izplešas, lāgiem sa-
1 Nevienam nerunājot pretim. (Latīņu vai.) (Tulk.)
raujas. Redvuda loma šai sarunā bija gaužām niecīga, tikai dažkārt viņam izdevās iespraust kādu vārdiņu: «Tās ir galīgas blēņas.» — «Nē.» — «Nav nozīmes par to pat runāt.» — «Tad kālab īsti jūs iesākāt?»
Jāšaubās, vai Keiterems vispār sadzirdēja, ko pūlējās iebilst Redvuds. Keiterema runa šādiem iespraudumiem aptecēja apkārt, kā strauja upe aptek ceļā pagadījušos klinšu bluķus. Tā nu šis apbrīnojamais cilvēks stāvēja uz paklāja pie kamīna savā darba kabinetā un runāja, runāja neticami veikli un spēcīgi, runāja tā, it kā baidītos, ka, pat īsāko mirkli pārtraucis savu runu, savus paskaidrojumus, dažādu viedokļu un nostāju, apsvērumu un paņēmienu izklāstījumu, viņš ļaus kādai naidīgai ietekmei ielauzties savā dvēselē, citiem vārdiem sakot, — ielauzties savu daiļrunīgo vārdu plūdos, jo daiļrunība un dvēsele viņa uztverē bija viens un tas pats. Tā nu viņš stāvēja sava greznā darba kabineta mazliet pabaloju- šajā spožumā, kur citi vīri jau pirms viņa viens pēc otra cieši bija turējušies pie ticības, ka vienīgais līdzeklis, kā īsti radoši pārvaldīt impēriju, ir vienmēr un visur laikus iejaukties ar varu …
Jo vairāk Keiterems runāja, jo skaidrāk Redvuds saprata, cik veltīgi un tukši ir viņa vārdi. Vai tiešām šis cilvēks neapjēdz, ka tikām, kamēr viņš te stāv un gvelž daždažādas blēņas, pasaule uzsākusi strauju kustību uz priekšu, ka visas dzīvās radības neapturamā augšana kā paisuma vilnis plūst arvien tālāk un tālāk, ka laiks paredzēts ne tikai runu teikšanai parlamentā un ka savi ieroči ir rokās arī tiem, kas celsies atriebei par veltīgi izlietām asinīm? Aiz loga, apēnodama plašo telpu, pret rūtīm viegli plaukšķēdama, sitās milzu vīnstīgas lapa, bet kabinetā neviens to pat nepamanīja.
Redvudam bezgala gribējās pārtraukt šo apbrīnojamo monologu, bēgt turp, kur valda gudrība un ve
selais saprāts, doties uz aplenkto nometni — šo nākamības balstu, kur pašā rītdienas šūpulī kopā pulcējušies viņa dēli. Un tieši tālab viņš tik ilgi bija pa- cietis Keiterema bezjēdzīgo tērgāšanu. Taču nule profesoram uzmācās ērmota sajūta, ka, bezgalīgajam monologam turpinoties, Keiterema balss viņu ieraus transā un tādēļ pret to jācenšas noturēties kā pret narkotisku vielu. Šās burvestības varā jebkurš labi zināms fakts parādījās pavisam citādā gaismā.
Ko šis cilvēks teica?
Tā kā Redvuds gatavojās visu sīki jo sīki ziņot Dievu ēdiena bērniem, viņš saprata, ka Keiterema vārdus tomēr nedrīkst laist gar ausīm. Viņš nolēma rūpīgi ieklausīties, ne mirkli nezaudējot realitātes sajūtu.
Vesela tirāde tika veltīta asinsizliešanas grēkam. Nu, tā jau ir tīrā daiļrunība. Nav vērts pat klausīties. Bet kas sekos tai?
Ahā, piedāvā vienošanos.
Piedāvā vienošanos, lai dzīvi palikušie Dievu ēdiena bērni izbeidz pretošanos, nošķiras par sevi un nodibina paši savu kopienu. Līdzīgi gadījumi jau esot pieredzēti.
— Mēs viņiem ierādīsim zemes gabalu …
— Kur? — iesaucās Redvuds, pirmo reizi ielaizdamies jautājuma apspriešanā.
Keiteremam šī piekāpšanās nepaslīdēja garām, un viņš pieķērās tai kā slīcējs pie salmiņa. Pagriezies pret Redvudu, viņš ņēmās to pusčukstus pārliecināt, likdams lietā savu atjautu. To visu varot izlemt pamazām. Tas nudien esot pavisam maznozīmīgs jautājums. Taču tad viņš atcerējās, ka jāizvirza arī noteikumi.
— Ļausim, lai viņi dzīvo ierādītajā vietā, bet mūsu rokās paliks nedalīta kontroles funkcija, un mēs raudzīsimies, lai Dievu ēdiens un visi tā nestie augļi tiktu likvidēti…
Redvuds attapās, ka ir sācis kaulēties.
— Kas notiks ar princesi? — viņš iejautājās.
— Par princesi nav runa.
—■ Nē, — teica Redvuds, cenzdamies atkal ieņemt iepriekšējo stingro nostāju. — Tā ir galīga bezjēdzība.
— Par to spriedīsim vēlāk. Tā kā esam vienojušies, ka Dievu ēdiena gatavošana tiks pārtraukta …
— Neesmu ne par ko ar jums vienojies. Neesmu teicis ne vārda …