— Bet kā gan uz vienas planētas var sadzīvot divas dažādas cilvēku ģintis — vieni lieli, otri mazi! Apdomājiet, kas jau tagad ir noticis! Apdomājiet, ka tas ir tikai sākums, bet kas notiks, ja Dievu ēdienam paļaus pilnīgu vaļu! Apdomājiet, kādas raizes jūs jau šobrīd esat sagādājuši visai pasaulei! Taču ja šī milžu ģints vēl pieņemsies spēkā un savairosies …
— Es nedomāju ar jums strīdēties, — teica Redvuds. — Man laiks doties pie saviem dēliem. Gribu satikt savu dēlu. Tālab arī esmu ieradies pie jums. Sakiet man skaidri, kādi ir jūsu priekšlikumi.
Keiterems noturēja garu runu, izklāstīdams savus noteikumus.
Dievu ēdiena bērniem ierādāms plašs rezervāts — varbūt Ziemeļamerikā, varbūt Āfrikā —, un tur viņi varēs dzīvot pēc sava prāta.
— Tās taču ir blēņas, — sacīja Redvuds. — Arī citās zemēs jau radušies milži. Tie sastopami visā Eiropā, kur tikai jūs pametīsiet skatienu!
— Var noslēgt starptautisku vienošanos. Tas pilnīgi iespējams. Par kaut ko tamlīdzīgu ja.u ir runāts … Šādā rezervātā viņi varēs dzīvot pēc savas patikas. Tur viņi varēs darīt, ko vien gribēs, un ierīkot visu, ko vien gribēs. Mēs tikai priecāsimies, ja viņi strādās musu labā. Un viņi varēs dzīvot laimīgi. Padomājiet!
— Ar noteikumu, ka jauni milzu bērni vairs neradīsies.
— Pilnīgi pareizi. Bērni paliek mūsu kontrolē. Un tā, godātais ser, mēs izglābsim pasauli, izglābsim cilvēci no jūsu drausmīgā atklājuma sekām. Vēl nav par vēlu. Vienīgā mūsu vēlēšanās — visu nepieciešamo paveikt iespējami maigākiem līdzekļiem. Patlaban mēs izdedzinām un izkvēpinām vietas, kur vakar krita viņu bumbas. Mēs spējam tikt ar viņiem galā. Ticiet man, mēs spējam tikt galā. Taču negribas rīkoties nežēlīgi, negribas kļūt netaisniem …
— Bet ja nu milži nepiekrīt?
Keiterems pirmo reizi ielūkojās Redvudam tieši acīs.
— Viņiem ir jāpiekrīt.
— Nedomāju, ka viņi piekritīs.
— Kādēļ gan ne? — it kā bezgala pārsteigts iejautājās Keiterems.
— Un ja nu nepiekrīt?
— Atliek vienīgi karš. Mēs nevaram pieļaut, ka šī nejēdzība turpinās. Nedrīkstam, ser. Vai jums, zinātniekiem, nepavisam nav iztēles spēju? Vai jūs nepavisam nepazīstat žēlsirdības? Mēs nedrīkstam pieļaut, lai visu pasauli sabradā arvien vairāk sarodo- šos milžu pulks, lai to nomāc milzīgi augi, kas savairojas jūsu izgudrotās vielas ietekmē. To mēs nedrīkstam un vēlreiz nedrīkstam! Es vaicāju jums, ser, vai ir vēl kāds cits līdzeklis kā vienīgi karš. Un paturiet prātā — viss līdzšinējais ir tikai sākums! Pavisam niecīga apšaudīšanās. Nekas cits kā parasta kārtības uzturēšana. Ticiet man, parasta kārtības uzturēšana. Neapmāniet sevi ar domu, ka jaunais ir daudz lielāks par mums. Aiz mums stāv visa nācija — visa cilvēce. Tūkstošiem kritušo vietā celsies miljoni. Ja
mēs negribētu atturēties no asinsizliešanas, ser, pēc pirmajiem uzbrukumiem mēs jau gatavotos jaunām kaujām. Nezinu, vai mums izdotos iznicināt Dievu ēdienu, toties jūsu dēlus mēs iznīcinātu noteikti. Jūs pārāk paļaujaties uz vakardienu, uz notikumiem, kas risinājušies pirms gadu desmitiem, uz vienu pašu kauju. Jūs neaptverat, cik lēns un negrozāms ir vēstures ritējums. Šo nolīgumu es piedāvāju tikai tādēļ, lai glābtu daudzu cilvēku dzīvību, jo nav iespējams grozīt to, kas tāpat jau ir nolemts. Ja jūs ticat, ka jūsu nožēlojamais milžu pūlītis spēj noturēties pretī visas mūsu tautas apvienotajiem spēkiem un arī citām tautām, kas dosies mums palīgā; ja jūs ticat, ka vienā paņēmienā, vienas paaudzes laikā var pārveidot cilvēci un grozīt cilvēku dabu un izskatu …
Keiterems pēkšņi pacēla roku.
— Dodieties pie viņiem, ser! Paraugieties, kā viņi, kas nodarījuši tik daudz ļauna, tagad guļ satriekti pie zemes starp saviem ievainotajiem …
Viņš nepabeidza iesākto teikumu, it kā negaidot būtu ieraudzījis Redvuda dēlu.
Mirkli iestājās klusums.
— Dodieties pie viņiem! — sacīja Keiterems.
— To es arī darīšu.
— Ejiet un nekavējieties …
Keiterems pagriezās un piespieda zvana pogu; tūlīt noklaudzēja durvis un atskanēja steidzīgi soļi.
Sarunai bija pielikts punkts. Izrāde bija beigusies. Keiterems pēkšņi šķita saplokam, sarūkam sīkā, pavecā cilvēciņā ar nogurušu, dzeltenu seju. Viņš paspēra soli uz priekšu, it kā iznākdams no gleznas, un sniedza Redvudam roku liekulīgā draudzībā, kas tik raksturīga angļu tautai kā līdzeklis noslēpt jebkuras sabiedriskas nesaskaņas.
Un, it kā tas būtu pats par sevi saprotams, Redvuds otrreiz mūžā paspieda Keiteremam roku.
5. NODAĻA
Milžu nometne
i
Drīz vien Redvuds jau sēdēja vilcienā, kas pāri Temzai devās uz dienvidiem. īsu mirkli gar acīm slīdēja ugunīs mirguļojošie upes ūdeņi, dūmi, kas pacēlās ziemeļu krastā no tās vietas, kur bija nokritusi bumba un kur nule bija sapulcēti cilvēki, lai no augsnes izdedzinātu Hērakleoforbiju. Dienvidu krasts slīga tumsā, pat ielās nezin kādēļ nedega gaisma, saskatīt varēja vienīgi trauksmes torņu tumšās aprises un dzīvojamo namu un skolu masīvās ēnas, tādēļ, mirkli veltīgi pūlējies kaut ko saredzēt, Redvuds uzgrieza logam muguru un iegrima domās. Nebija vairs ne ko skatīt, ne ko darīt, iekams viņš tiksies ar saviem dēliem …
Pēdējo divu dienu satraukums bija nomocījis Redvudu; likās jau, ka izsmeltas visas iespējas kaut ko pārdzīvot, taču profesors pirms izbraukšanas bija iebaudījis stipru kafiju, tālab domas viņam raisījās skaidras un noteiktas. Prāts pievērsās gan pagātnei, gan nākotnei. Pēdējo notikumu gaismā viņš gara acīm vēlreiz pārskatīja Dievu ēdiena pirmsākumus un ceļus, kā tas bija izplatījies pa visu pasauli.
— Bensingtons domāja, ka Hērakleoforbija būs teicams ēdiens bērniem, — viņš tikko manāmi pasmaidīja.
Tad profesors atcerējās — tik spilgti, it kā vēl arvien nebūtu sevi pārvarējis, — cik briesmīgas šaubas viņu māca tobrīd, kad pirmo reizi Dievu ēdiens tika iedots paša dēlam. Lai kā cilvēki pūlējās^veicināt vai kavēt Dievu ēdiena izplatīšanos, kopš tā brīža Hērakleoforbija droši un nelokāmi bija izgājusi pasaulē. Un tagad?
— Pat ja viņus visus nogalinātu, — Redvuds čukstēja, — Dievu ēdiena liktenis ir izlemts.
Hērakleoforbijas gatavošanas noslēpums zināms tuvu un tālu. Tas ir viņa nopelns. Lai kā beigtos pašreizējā cīņa, augi, dzīvnieki, neskaitāmi strauji augoši bērni katrā ziņā piespiedīs pasauli agri vai vēlu atkal atgriezties pie Dievu ēdiena.
— Dievu ēdiena liktenis ir izlemts, — profesors sacīja, bet domas nepadevās viņa gribai un arvien atgriezās pie Dievu ēdiena bērnu un viņa dēla pašreizējā likteņa. Vai viņš ieraudzīs tos cīņā nomocītus, ievainotus, badā novārgušus un jau gandrīz sakautus vai arī sastaps spēcīgus, stiprus cerībā un apņēmīgus celties vēl skarbākā cīņā?… Viņa dēls ir ievainots! Bet ziņu taču viņš atsūtīja!
Redvudam atmiņā atkal atausa saruna ar Keiteremu. Taču domu pavediens pārtrūka, jo vilciens apstājās Čizlhērstas stacijā. Šo vietu viņš pazina pēc lielā žurku trauksmes torņa Kemdenas kalna galā un ziedošajiem suņuburkšķu ceriem, kas auga gar ceļa malu …
No blakus vagona ienāca Keiterema privātsekretārs un paziņoja, ka pus jūdzi no Čizlhērstas dzelzceļa līnija sapostīta un tālāk vajadzēs braukt ar automobili. Redvuds izkāpa uz platformas, ko apgaismoja vienīgi rokas laternas un kur pūta dzestrs nakts vējš. Tūdaļ viņu apņēma šās pamestās, koku aizēnotās, nezālēs ieaugušās priekšpilsētas klusums, jo visi tās iemītnieki jau iepriekšējās dienās cīņas pašā sākumā bija aizbēguši uz Londonu.