Redvuds ietinās apmetnī, un nakts brauciens varēja sākties. Brīdi automobilis palika nekustīgi stāvam, tad, strauji uzņēmis gaitu, slaidi nobrauca pa slīpo nogāzi pie stacijas. Sekoja pagrieziens uz labo un kreiso pusi, tad viņi izlīkumoja pa aleju gar dārzos slīgstošām vasarnīcām, līdz pavērās taisns ceļš. Zem zvaigžņotajām debesīm apkārt pletās tumsa, un pasaule, noslēpumaini sarāvusies, šķita bez skaņas izgaistam. Ne mazākā vēsmiņa nesaviļņoja mēmo klusumu, kas trauca pretim; pamestās baltās vasarnīcas abpus ceļam kā bezkrāsu ēnas ar melniem neapgaismoto logu dobumiem šķita atgādinām ērmotu galvaskausu gājienu. Šoferis blakus profesoram nebilda ne vārda, vai nu pēc dabas būdams nerunīgs vīrs, vai arī klusēdams tādēļ, ka brauciens bija grūts. Uz Redvuda lakoniskajiem jautājumiem viņš atbildēja strupi un pat skarbi. Debesis dienvidu pamalē taustīja starmešu mestās strēles, un abi braucēji, kas dūcošajā automobilī drāzās cauri šai pamestajai pasaulei, likās vienīgais dīvainais dzīvības apliecinājums.
Ceļu drīz vien vēl tumšāku vērta abās pusēs saaugušie dzeloņplūmju krūmi, pārvarīgi sazēlusī zāle un spulgnaglenes, bet milzīgie balto nātru ceri aizņirbēja garām augstu virs galvas kā koku lapotnes. Aiz Kestonas sākās brauciens pret kalnu, un šoferis samazināja ātrumu. Kalna galā viņš apturēja automobili. Motors pulsēdams noraustījās un apklusa.
— Turpat jau ir, — sacīja šoferis un nozibināja Redvudam gar acīm ādas cimdā tērptās rokas pirkstu kā bezveidīgu puļķi.
Šķita, ka vēl liels attālums šķir viņus no augstā vaļņa, kurš slējās pret debesīm spožas gaismas blāzmā, ko raidīja spēcīgi starmeši. Gaismas strēles, kā noslēpumainas burvja rokas vadītas, šaudījās starp mākoņiem un taustīja pauguraino zemi.
— Nudien nezinu, — beidzot ierunājās šoferis, acīmredzot baidīdamies braukt tālāk.
Pēkšņi kāds prožektora mests staru kūlis no debesīm brāzās braucējiem tieši virsū, kā satrūcies apstājās un vērīgi nopētīja tos ar spilgto aci, kuras žilbinošo spožumu nespēja izkliedēt ceļā pagadījies milzu smilgas stiebrs. Abi vīri sēdēja, ar cimdotajām rokām acis aizsegusi, lai tādejādi spētu lūkoties staram pretī.
— Brauciet tālāk, — pēc brīža Redvuds sacīja.
Šoferis vēl arvien svārstījās; viņš mēģināja ietērpt
savas šaubas vārdos, taču spēja vienīgi atkārtot:
— Nudien nezinu.
Beidzot viņš sasparojās.
— Lai notiek, — viņš sacīja, iedarbināja motoru un sāka braukt, bet lielā, spožā acs neatlaizdamās viņiem sekoja.
Redvudam gaužām ilgi šķita, ka viņi vairs nebrauc pa cietu zemi, bet trakā skrējienā drāžas cauri nokaitētam mākonim. Dug-dug-dug-dug, pulsēja motors, bet šoferis, laikam gan vairs nespēdams savaldīt nervus, brīdi pa brīdim nospieda tauri.
Garām aizvirpuļodami, vēlreiz parādījās milzu zāles ceri. Tad gluži negaidot viņiem cieši blakus iznira kāda milža stāvs — no lejas līdz viduklim to apspīdēja starmeša gaisma, bet krūtis un galva uz gaišā debesu fona vīdēja kā melna ēna.
— E-hei! — viņš sauca. — Apstājieties! Tālāk ceļa vairs nav… Vai tur brauc Redvuda tētis?
Redvuds piecēlās kājās un atbildēja, skaļi iesaukdamies, un tad jau arī Kosars bija klāt un, sagrābis profesoru aiz abām rokām, vilkšus izvilka no automobiļa.
— Kā klājas manam dēlam? — jautāja Redvuds.
— Viņam nekas nekait, — atbildēja Kosars. — Ievainojums bija pavisam niecīgs.
— Un jūsu zēniem?
— Labi. Arī manējiem visiem iet labi. Toties mēs dabūjām krietni pacīnīties.
Milzis kaut ko sacīja šoferim. Redvuds pagāja sānis, automobilis tika apgriezts, un pēkšņi Kosars pazuda, pazuda arī viss pārējais, un profesors mirkli palika viens necaurredzamā tumsā. Starmeša gaismas
strēle pavadīja automobili atpakaļ līdz Kestonas kalna virsotnei. Redvuds nolūkojās, kā automašīna aiztrauc, baltā oreola ieskauta. Radās dīvains iespaids, it kā kustētos nevis automobilis, bet tikai oreols. Mirkli pazibēja karadarbības laikā sakropļoti milzu pliederi, kuri stāvēja, kailos zarus kā rētām izvagotas rokas izpletuši, bet tad tie atkal iegrima naktī… Redvuds pievērsās Kosaram, kas tumsā tikko bija samanāms, un satvēra tā roku.
— Mani turēja ieslodzītu, un es nekā nezināju, — viņš sacīja, — veselas divas dienas.
— Mēs šāvām uz tiem Dievu ēdienu, — teica Kosars. — Pats par sevi saprotams. Trīsdesmit šāviņu. Tas tik bija ko vērts!
— Mani sūta Keiterems.
— Zinu. — Kosars pasmējās, un viņa smieklos ieskanējās rūgtums. — Laikam taču sagribējies izbeigt šo jezgu.
II
— Kur ir mans dēls? — jautāja Redvuds.
— Viņam nekas nekait. Milži gaida, kādu vēsti jūs esat atvedis.
— Jā, bet mans dēls…
Viņš devās Kosaram līdzi lejup pa garu, slīpu tuneli, ko īsu brīdi apspīdēja sarkana gaisma, tūdaļ atkal nodzisdama, un drīz vien nonāca plašā patvertnē, ko bija ierīkojuši milži.
Pirmajā mirklī tā Redvudam likās milzīga, dažnedažādiem rīkiem piekrauta arēna. Patvertne grima tumsā, lāgiem uzzibsnīja tikai apsardzes prožektori, kas griezās kaut kur augstu virs galvas, un no vistālākā stūra, kur, metālam klaudzot, strādāja divi milži, blāzmoja sarkanīga gaisma. Prožektora staros Redvuds pēkšņi ieraudzīja pret debesīm kā tumšas ēnas paceļamies sen pazīstamās darbnīcas un rotaļu šķūņus, kas reiz tika celti Kosara zēniem. Nule tie šķita kā piekārti pašā kraujas malā, Keiterema lielgabalu sašķobīti un izkropļoti. Augstu klintīs vīdēja lielgabalu platformas, bet mazliet tuvāk grēdās sakrauti gulēja kaut kādi cilindri — tā droši vien bija munīcija. Visu plašo laukumu lejā aizņēma it kā pa roku galam samestas varenas mašīnas un kaut kādi neizprotami rīki. Milži brīžiem parādījās, brīžiem pazuda starp šiem priekšmetiem nemitīgi mainīgajā gaismā, un līdzās viņu varenajiem stāviem arī viss pārējais ieguva samērību. Daži rosīgi strādāja, daži sēdēja un zvilnēja, pūlēdamies iemigt, bet turpat blakus uz rupjām, no priežu zariem sakrautām cisām cieši aizmidzis gulēja kāds ievainotais, kam viss ķermenis bija ievīstīts apsējos. Redvuds vērīgi ielūkojās šais neskaidri saskatāmajās sejās, viņa skatiens citam pēc cita izsekoja ikvienam no šiem kustīgajiem stāviem.
— Kur ir mans dēls, Kosar?
Un tad viņš ieraudzīja dēlu.
Jaunais Redvuds sēdēja augstas tērauda sienas mestajā ēnā. Īstenībā tas bija tumšs siluets, ko pazīt varēja vienīgi pēc ierastās pozas, jo vaibsti nebija saskatāmi. Viņš sēdēja, zodu pret delnu atspiedis, it kā būtu noguris vai iegrimis domās. Blakus dēlam Redvuds ieraudzīja princesi — tikai viņas auguma aprises, bet, kad tālajā stūrī atkal iekvēlojās dzelzs kaldinātāju ēze, viņa skatienam sārtajā atblāzmā īsu brīdi pavērās princeses maigā seja, kas pauda bezgalīgu labsirdību. Ar roku atspiedusies pret tērauda sienu, viņa stāvēja un lūkojās savā mīļotajā. Laikam viņa tam kaut ko čukstēja.
Redvuds jau gribēja doties pie viņiem.