— Pēc maza brītiņa, — teica Kosars. — Vispirms pastāstiet, kādu vēsti esat atvedis.
— Jā, — sacīja Redvuds, — taču …
Viņš apklusa. Dēls raudzījās princesē un kaut ko runāja, bet viņa balss skanēja tik klusi, ka vārdus nevarēja saklausīt. Tad jaunais Redvuds pastiepās pretim princesei un viņa noliecās pie tā, taču, iekams atbildēja, pameta skatienu sānis.
— Ja mēs esam sakauti, — viņi izdzirdēja jauno Redvudu čukstam.
Princese klusēja, un, kad atkal iekvēlojās sarkanā blāzma, varēja redzēt, ka viņai acīs sanesušās asaras. Viņa noliecās vēl zemāk un ierunājās vēl klusāk. Ikvienā kustībā, ikvienā .viņu balss maigajā skaņā jautās tik dziļi slēptas, tik sirsnīgas jūtas, ka Redvuds — tas pats Redvuds, kurš divas dienas un naktis bija domājis tikai par dēlu, — pēkšņi jutās lieks. Viņš tika apstādināts pussolī. Laikam gan pirmo reizi mūžā viņš saprata, cik nesalīdzināmi lielāka nozīme dēlam ir tēva dzīvē nekā tēvam dēla dzīvē; tāpat arī viņš saprata, ka nākotne ir daudz svarīgāka par pagātni. Starp šiem diviem viņam vairs nav vietas. Viņa loma ir nospēlēta. Visu to sapratis, viņš pievērsās Kosaram. Abu acis sastapās. Redvuda balss nu jau skanēja cieti un apņēmīgi.
— Tagad es pavēstīšu, kādēļ esmu atbraucis, — viņš sacīja. — Pēcāk … Gan jau tam arī atliks laika.
Patvertnes laukums bija tik plašs un tā piekrauts ar dažādiem rīkiem un mašīnām, ka Redvuds tikai pēc krietna brīža gluži nomocījies nonāca vietā, no kurienes varētu uzrunāt visus reizē.
Abi ar Kosaru viņi pa stāvām kāpnēm cauri arkai, ko veidoja cita ar citu savienotas dažādas mašīnas, nonāca plašā, dziļā ejā, kura šķērsoja visu patvertnes iedobumu. Šī plašā un tukšā eja, kas salīdzinājumā ar visu pārējo šeit tomēr šķita gluži šaura, jo vairāk pastiprināja Redvuda izjūtu par savu niecīgumu. Eja pamazām vērtās mākslīgi radītā aizā. Augstu virs galvas, tumšo klinšu radžu aizsegti, griezās un blāzmoja starmešu gaismas kūļi, un to apmirdzētie milžu stāvi kustējās šurp un turp. Viņi sasaucās, aicinādami visus uz kara padomi, lai uzklausītu Keiterema izvirzītos noteikumus. Plašā eja aizlocījās vēl tālāk un dziļāk melnā tumsībā, kur ņirbēja noslēpumainas ēnas un vīdēja kaut kādi nepazīstami priekšmeti, un Redvuds gāja uz priekšu lēni un negribīgi, bet Kosars soļoja droši un pašpārliecināti…
Redvuda prātu aizņēma dažādas domas.
Pēkšņi visapkārt iestājās tāda tumsa, ka Kosars paņēma savu ceļabiedru aiz rokas. Nu jau viņi tikai ar pūlēm spēja pavirzīties uz priekšu.
Redvudam gribot negribot vajadzēja runāt.
— Tas viss, — viņš sacīja, — ir dīvaini.
— Diženi, — iebilda Kosars.
— Dīvaini. Un visdīvainākais ir tas, ka dīvaini tas šķiet man… man, kaut gan es savā ziņā esmu visa tā pirmsākums. Tas …
Viņš apklusa, pūlēdamies notvert no prāta izslīdējušu vārdu, un ar neredzamu rokas mājienu norādīja uz klintīm.
— Agrāk par to neesmu domājis. Biju pārāk aizņemts, un gadi aizritēja nemanot. Bet nu es redzu … Tā ir jauna paaudze, Kosar, un tai līdzi nāk jaunas jūtas un jaunas vajadzības. Tas viss, Kosar…
Kosars tumsā pamanīja, ka Redvuds ar rokas mājienu norāda visapkārt.
— Tā ir jaunība.
Kosars neatbildēja un, kājas nevienmērīgi sperdams, tikai soļoja uz priekšu.
— Tā nav mūsu jaunība, Kosar. Viņi pārņem vadību savās rokās. Viņi sāk paši ar savām jūtām, paši ar savu pieredzi un izvēlas paši savu ceļu. Mēs esam radījuši jaunu pasauli, bet tā nepieder mums. Man tā neliekas pat sevišķi tīkama. Šī milzīgā apmetne…
— Es to projektēju, — sejai nenieka nepaužot, ierunājās Kosars.
— Bet tagad?
— Tagad? Esmu to nodevis saviem dēliem. Redvuds sajuta plašo rokas vēzienu, kas ar acīm
tumsā nebija saskatāms.
— Tā nu tas ir. Mūsu dzīve beigusies… vai gandrīz beigusies.
— Bet jūsu atvestās vēstis!…
— Pareizi. Un pēc tam …
— Mūsu dzīve beigusies.
— Ko vēl jūs? …
— Skaidrs, ka mūsu dzīve beigusies, mēs taču abi esam veci cilvēki, — teica Kosars, un viņa balsī ieskanējās sen pazīstamās pēkšņās dusmas. — Skaidrs, ka beigusies. Pats par sevi saprotams. Katram savs laiks. Un tagad ir sācies viņu laiks. Tā tam arī jābūt. Ceļa nolīdzināšana. Esam padarījuši savu darāmo un nu varam pazust. Skaidrs? Tālab jau arī pastāv nāve. Mēs izspiežam visu no sava mazā prātiņa un no savām mazajām jūtiņām, un tad viss atkal sākas no jauna. Vienmēr un vienmēr no jauna! Vienkāršāk jau vairs nevar būt. Kas jūs te satrauc?
Viņš apklusa, lai palīdzētu Redvudam tikt augšā pa dažiem pakāpieniem.
— Jā, — sacīja Redvuds, — taču cilvēks jūt… Teikums palika nepabeigts.
— Tālab jau arī pastāv nāve. — Redvuds dzirdēja Kosaru turpat blakus atkārtojam iepriekš teikto. — Kā gan citādi dzīve spētu turpināties? Tālab jau arī pastāv nāve.
III
Vairākkārt novirzījušies gan uz vienu, gan otru pusi, izstaigājuši stāvus kāpumus, viņi beidzot nonāca klintīs izveidotā līdzenā laukumā, no kura pārredzama bija gandrīz visa plašā patvertne un kur Redvudu varēja sadzirdēt ikviens no klātesošajiem. Milži jau bija sapulcējušies lejā un visapkārt arēnai, cits augstāk, cits zemāk, un gaidīja, kādu vēsti viņiem pateiks Redvuds. Kosara vecākais dēls stāvēja augšā vaļņa malā, vērodams starmešu apgaismoto apkārtni, jo viņš baidījās, ka Keiterema vīri var pārkāpt pamieru. Tos divus milžus, kas gandrīz kaili darbojās gar lielo aparātu telpas stūrī, apgaismoja ēzes atblāzma, un arī viņi pagriezās pret Redvudu, tomēr ne mirkli neizlaizdami no acīm dzelzs lējumu, kas prasīja pastāvīgu uzmanību. Zibsnīgajos gaismas uzliesmojumos pat šos vīrus, kas stāvēja tik tuvu, Redvuds nespēja skaidri saskatīt, bet tālākie pavisam pagaisa puskrēslā. Viņi iznira no bezgalīgām tumsas dzīlēm un pēc brīža atkal tanīs pazuda. Milži centās iedegt patvertnē iespējami mazāk gaismas, lai savlaicīgi pamanītu ienaidnieka spēkus, ja tie pa tumsu iedomātos nākt uzbrukumā.
Lāgu lāgiem kāda nejauša gaismas atblāzma izrāva no tumsas vienu vai otru milžu grupu, un tad varēja redzēt, ka sanderlendiešu apģērbs darināts no metāla plāksnītēm, bet citi atbilstoši saviem dzīves apstākļiem ģērbušies no ādas šūdinātos vai no virvēm un stieplēm austos tērpos. Milži sēdēja vai stāvēja, atbalstījušies pret dažādajām mašīnām un ieročiem, kas bija tikpat vareni kā viņi paši, un, kad nejaušs gaismas stars pārslīdēja viņu sejām, acis raudzījās cieši un apņēmīgi.
Redvuds jau gribēja teikt pirmos vārdus, bet tomēr klusēja. Tad, pēkšņā uguns uzliesmojumā ieraudzījis sev pievērsto dēla seju ar maigiem un spēcīgiem vaibstiem, viņš atguva runas spējas, un viņa balss pārskanēja bezdibeni, aizsniegdama it visus klātesošos, lai gan viņš it kā uzrunāja tikai savu dēlu.
— Mani sūta Keiterems, — viņš sacīja. — Šis cilvēks grib, lai paziņoju jums viņa noteikumus.
Redvuds apklusa.
— Zinu, ka šie noteikumi nav pieņemami; tagad, kad redzu jūs šeit sapulcējušos, es saprotu, ka tie nav pieņemami, taču es apsolījos jums tos paziņot, jo gribēju redzēt jūs visus … un savu dēlu. Vēlreiz … gribēju redzēt savu dēlu …