— Sakiet, kādi ir šie noteikumi, — ierunājās Kosars.
— Tātad Keiterems izvirza šādus noteikumus. Viņš grib, lai jūs atstājat šo zemi un dzīvojat savrup…
— Kur?
—• Viņš pats to nezina. Kaut kādā tālā pasaules malā jums piešķirs plašu zemes apgabalu … Un jūs vairs nedrīkstēsiet gatavot Dievu ēdienu, nedrīkstēsiet laist pasaulē bērnus, savu mūžu varēsiet nodzīvot pēc pašu prāta, bet līdz ar jums beigsies arī milžu ģints.
Redvuds atkal apklusa.
— Vai tas ir viss?
—• Viss.
Iestājās mēms klusums. Tumsa, kas ietina milžus, šķita domīgi nolūkojamies Redvudā.
Kāds pieskārās profesora elkonim — Kosars viņam sniedza krēslu, kas izskatījās kā rotaļlieta starp šeit sakrautajiem milzu rīkiem. Redvuds apsēdās, sakrustoja kājas, tad pārmeta vienu kāju pāri otrai un nervozi satvēra plaukstās zābaku, jo jutās tik sīks un nedrošs šai vietā, kur visi to varēja apskatīt.
Tad ierunājās kāda balss, un Redvuds atkal aizmirsa sevi.
— Jūs dzirdējāt, brāļi, — skanēja no tumsas.
Un kāda cita balss atbildēja:
— Jā, mēs dzirdējām.
— Un kāda būs mūsu atbilde?
— Keiteremam?
— Mūsu atbilde būs — nē!
— Un kas notiks pēc tam?
No jauna labu bridi valdīja klusums.
Tad kāda balss ierunājās:
— Šiem cilvēkiem ir taisnība. Tas ir, taisnība no viņu viedokļa. Viņiem bija taisnība, kad viņi iznīcināja visu, kas izauga lielāks nekā parasti, — gan dzīvniekus, gan augus, gan visu citu, kas šķita pārāk liels. Viņiem bija taisnība, kad viņi mēģināja apkaut mūs. Viņiem ir taisnība tagad, kad viņi prasa, lai mēs neprecamies ar sev līdzīgām būtnēm. No sava viedokļa viņiem patiešām ir taisnība. Viņi saprot — nu pienācis laiks arī mums to saprast —, ka pasaulē vienlaikus nevar dzīvot punduri un milži. Keiterems nemitēdamies to atkārto aizvien no jauna, skaidri un gaiši paziņodams, ka pasaule var piederēt vai nu viņiem, vai mums.
Atkal iestājās ilgs klusums.
—Un mums tātad atliek vienīgi iet nāvē?
— Pasargi, dievs!
— Tad varbūt jāmirst viņiem?
— Varbūt viņiem jāmirst?
— Nē.
— Bet to taču Keiterems saka! Viņš grib, lai mes nodzīvojam savu mūžu, nomirstam cits pēc cita, kamēr dzīvs paliks vairs tikai viens milzis, un arī tas beidzot nomirs, tad viņi varēs izcirst visus milzu augus, apkaut milzu dzīvniekus, izdedzināt pēdējās Dievu ēdiena paliekas … uz mūžīgiem laikiem iznīcināt kā mūs, tā pašu Dieva ēdienu. Un tad punduru pasaule jutīsies drošībā. Viss ieies agrākajās sliedēs, ne no kā nebaidīdamies viņi varēs dzīvot savu punduru dzīvīti, rādīt cits citam punduru krietnumu un nodarīt cits citam punduru ļaunumu, viņiem varbūt pat izdosies radīt jaunu zelta laikmetu, kur nebūs
vairs karu, nebūs pārapdzīvotības, padarīt visu pasauli par vienu vienīgu, milzu pilsētu, kur viņi paši nodosies punduru mākslām un pielūgs cits citu, līdz kamēr zeme sastings ledū…
Patvertnes stūrī dārdēdama nogāzās dzelzs sloksne.
— Brāļi, mēs zinām, kas mums darāms.
Starmešu gaismas uzliesmojumā Redvuds ieraudzīja jaunās, nopietnās sejas pievēršamies viņa dēlam.
—Mēs esam iemācījušies veikli gatavot Dievu ēdienu.
Viegli mums izdosies pagatavot to visas pasaules vajadzībām.
— Tu domā, brāli Redvud, — no tumsas atskanēja kāda balss, — ka mēs to gatavosim, lai būtu ko ēst mazajiem cilvēciņiem.
— Kas cits mums atliek?
— Mūsu nav pat pussimta, bet viņu ir miljoni.
— Taču mēs noturēsimies.
— Pagaidām.
— Ja dievs vēlēs, noturēsimies arī turpmāk.
— Jā. Taču padomā, ka daudzi vēl kritīs.
Pievienojās vēl kāda balss.
— Kritīs, jā… — sacīja šī balss. — Bet padomājiet par tiem, kas vēl tikai nāks pasaulē …
— Brāļi, — vēlreiz ierunājās jaunais Redvuds, — kas cits mums atliek — tikai cīnīties, un, ja mēs viņus sakausim, liksim, lai ēd Dievu ēdienu! Tad viņi vairs nespēs pretoties un būs spiesti to ēst. Bet tagad iedomāsimies, kas notiktu, ja mēs atteiktos no sava likteņa un pieņemtu šo neprātu, ko mums piedāvā Keiterems! Iedomāsimies kaut brīdi! Iedomāsimies, ka mēs nomāktu dižās tieksmes, kas rosina mūsu rīcību, ka mēs kļūtu neuzticīgi tam, ko mūsu labā paveikuši mūsu tēvi, ko esi veicis tu, tēt, — un, kad sitīs mūsu stunda, aiziesim nebūtībā, neatstādami ne pēdas! Kas notiks pēc tam? Vai šī mazā pasaulīte vairs spēs būt tāda kā agrāk? Viņi var cīnīties pret to lielo, kas mīt mūsos, jo mēs tomēr esam cilvēku bērni, bet vai viņi spēj to uzvarēt? Pat ja viņi iznīcinātu mūs visus līdz pēdējam, kas notiktu pēc tam? Vai ar to viņi izglābtos? Nē! Jo lielums nav meklējams tikai mūsos, tas nav meklējams tikai Dievu ēdienā, tas ir kļuvis it visam par pamatu! Lielums iemīt jau pašā esamības dabā, lielums ir laika un izplatījuma daļa. Augt un tikai augt — no pirmā līdz pēdējam eksistences brīdim —, tāds ir dzīvības likums. Vai ir vēl kāds cits likums?
— Palīdzēt citiem.
— Palīdzēt, lai augtu citi. Tas nozīmē augt pašiem. Ja mēs nepalīdzam citiem palikt uz vietas …
— Viņi cīnīsies, cik spēka, lai mūs pieveiktu, — kāds ierunājās.
Un cits piebilda:
— Kas tad notiks?
— Viņi cīnīsies, — piekrita jaunais Redvuds. — Ja mēs nepieņemsim šos noteikumus, nav šaubu, ka viņi cīnīsies. Ceru pat, ka viņi neslēps savu nodomu cīnīties. Ja viņi pēc visa piedāvātu mums mieru, tas nozīmētu, ka mūs grib pārsteigt negaidot. Nemaldiniet sevi, brāļi; šā vai tā, viņi noteikti cīnīsies. Karš ir sācies, un mums jācīnās līdz galam. Ja mēs nerīkosimies saprātīgi, var iznākt, ka esam dzīvojuši tikai tālab, lai izkaltu punduriem jo labākus ieročus, kas tiks vērsti pret mūsu bērniem un visu mūsu ģinti. Šis vēl pagaidām ir tikai cīņas sākums. Visa mūsu dzīve kļūs par cīņu. Daļa mūsējo kritīs kaujā, daļa nonāks ielenkumā. Uzvara nekad viegli nedodas rokā, — lai kāda būs mūsu uzvara, mēs to gūsim, ciezdami smagus zaudējumus. Par to varat būt pārliecināti. Bet vai tādēļ mēs padosimies? Mums jādomā par spēcīgu atbalsta punktu, savā vietā jāatstāj jauni karapulki, kas
arvien pieaugs un turpinās cīņu, kad mēs vairs nebūsim dzīva jo vidū!
— Un kas notiks rīt?
— Izkaisīsim Dievu ēdienu, rūpēsimies, lai Dievu ēdiens pārņemtu visu pasauli.
— Bet ja viņi uzklausa mūsu noteikumus?
— Mūsu noteikums ir Dievu ēdiens. Skaidrs, ka mazie un lielie cilvēki nemūžam nespēs dzīvot kopā, lai cik tālu abas puses piekāptos. Vai nu mēs, vai viņi. Vai vecākiem ir tiesības sacīt: «Lai manu bērnu apspīd tikai tā gaisma, kas apspīdējusi mūs, lai viņš nedomā izaugt lielāks, kā esam izauguši mēs?» Vai esmu izteicis arī jūsu domas, brāļi?
Par atbildi atskanēja piekrītoša balsu dūkoņa.
— Tas attiecas tiklab uz bērniem, kas reiz izaugs par vīriem, kā uz bērniem, kas izaugs par sievietēm, — kāds tumsā ierunājās.
— Vēl vairāk uz sievietēm — jo viņas izauklēs jauno cilvēku ģinti…
— Bet nākamajā paaudzē vēl blakus būs jādzīvo kā lielajiem, tā mazajiem, — acis no dēla nenolaiz- dams, sacīja Redvuds.