— Daudzās paaudzēs. Un mazie kavēs lielos, bet lielie savukārt nomāks mazos. Tā tam jābūt, tēt, tur neko nevar darīt.
— Tad arī sadursmes nav izbēgamas.
— Sadursmes nebeigsies. Tāpat kā nebeigsies nesaprašanās. Tāda ir dzīve. Lielais un mazais nekad nespēs savstarpēji saprasties. Taču ikvienā cilvēka bērnā, viņam pašam to neapzinoties, slēpjas diženuma grauds, un tas, Redvuda tēti, gaidīt gaida Dievu ēdienu.
— Tātad man jāatgriežas pie Keiterema un ja- saka…
— Tu paliksi pie mums, Redvuda teti. Musu atbildi Keiterems saņems, jaunai dienai austot.
— Viņš teica, ka esot nolēmis cīnīties…
— Lai notiek, — sacīja jaunais Redvuds, un visus brāļus pāršalca piekrišanas dūkoņa.
— Dzelzs jākaļ karsta! — kāds iesaucās, abi milži attālajā stūrī pacēla veserus, un kā varena mūzika pār apkārtni nojundīja kalves dārdi. Nokaitētais metāls uzblāzmoja vēl spožāk, un Redvuda skatienam jo skaidri pavērās visa nometne. No viena gala līdz otram bija pārskatāma iegarenā patvertne, kur, kaujas gatavībā sarindotas, stāvēja dažādas kara mašīnas. Mazliet tālāk augstu klintīs pacēlās Kosaru māja. Apkārt Redvudam, mirdzošās bruņās tērpušies, lieli un skaisti pulcējās jaunie milži, kas gatavojās rītdienas kaujai. Lūkodamies viņos, Redvuds juta sirdī ielīstam mieru. Cik nesatricināms ir viņu spēks! Cik slaidi un daiļi ir viņu stāvi! Cik rāma un nosvērta katra kustība! Un šo milžu vidū viņa dēls un pirmā milzu sieviete — princese …
Gluži negaidot kā dīvains pretstats visam apkārtējam Redvuda atmiņā atausa Bensingtons, sīkais stāvs parādījās bezgala skaidri saskatāms — Bensingtons stāv savā veclaicīgi iekārtotajā darbistabā un pār acenēm izbijies nolūkojas uz durvīm, ko tikko nikni aizcirtusi māsīca Džeina …
Tas šķita noticis tikai vakar — dienā, ko no šā mirkļa šķīra divdesmit viens gads.
Pēkšņi Redvudu pārņēma savādas šaubas — varbūt šī vieta un apkārtējais diženums ir tikai sapnis, varbūt viņš to visu ir nosapņojis un tūdaļ pamodīsies savā kabinetā, milži būs nogalināti, Dievu ēdiens iznīcināts un viņš pats ieslodzīts kā cietumā. Kas gan cits ir dzīve, ja ne mūžīgs cietums! Sapnis izsapņots, un tūdaļ viss beigsies. Viņš pamodīsies, izgājis cauri cīņām, kur plūst asinis, un sapratīs, ka Dievu ēdiens ir tikai aplama iedoma, bet viņa cerības un ticība nākotnes diženuma valstībai — tikai košās krāsās zvīļojoša plēvīte pār bezdibenīgu sasmirkušu dīķi. Niecība nav uzveicama!…
Bezcerība, draudīgā vilšanās nojausma uzbangoja tik spēcīgi un skāra Redvudu tik dziļi un sāpīgi, ka viņš pielēca kājās. Viņš stāvēja, dūrēs sažņaugtās rokas pie acīm piespiedis, un mirkli neuzdrošinājās pat pakustēties, baidīdamies, ka, atvēris acis, ieraudzīs sapni jau izgaisušu …
Milzu bērnu balsis, tiem sasaucoties, savijās ar kalves dārdu vareno melodiju. Uzmācīgās šaubas at- plūda kā bēguma vilnis. Viņš ieklausījās milžu balsīs, ieklausījās to rosīgajos soļos. Tas nav nekāds sapnis, tas patiešām nav sapnis, tāpat kā sapnis nav arī naidnieka rīcība. Nē, šis lielums visapkārt nevar būt sapnis, jo tam pieder nākotne, bet cilvēku sīkmanī- bai, varmācībai un vājumam lemta iznīcība. Redvuds atvēra acis.
— Gatavs! — iesaucās viens no metālkalējiem, un abi nometa veserus.
No augšas atskanēja kāda balss. Stāvēdams uz augstā vaļņa, Kosara dēls uzrunāja visus klātesošos.
— Mēs nedomājam padzīt mazos cilvēciņus no pasaules tāpēc, — viņš sacīja, — ka, pakāpušies tikai vienu soli augstāk par viņu niecīgumu, gribētu šo pasauli uz mūžīgiem laikiem sagrābt savā varā. Mēs cīnāmies nevis sevis dēļ, bet gan par šo pakāpienu… Kālab mēs dzīvojam, brāļi? Lai kalpotu tam diženajam mērķim un cēlajam uzdevumam, kura dēļ esam radīti. Mēs necīnāmies sevis dēļ, jo esam tikai Lielās dzīves rokas un acis, kuru mūžs ir gaužām īslaicīgs. Tā tu, Redvuda tēti, mūs mācīji. Ar mūsu acīm, mūsu rokām un mūsu prātu, tāpat kā ar mazo cilvēciņu acīm, rokām un prātu, raugās, veidojas un mācās cilvēces gars. Ar saviem vārdiem, darbiem un bērniem mēs to nodosim tālāk nākamajām paaudzēm, kas sasniegs vēl daudz lielāku diženumu. Šī zeme nav nekāda atdusas vieta, tā nav arī rotaļu laukums, citādi jau mēs varētu ļaut, lai mazie cilvēciņi grābj mūs pie rīkles, jo uz dzīvi mums nebūtu vairāk tiesību kā viņiem. Un viņi savukārt varētu padoties skudrām un citiem kukaiņiem. Mēs necīnāmies sevis dēļ, mēs cīnāmies, lai pasaule varētu augt, jo augšana nav apturama. Vienalga, vai dzīvosim vai mirsim, rīt mēs uzvarēsim, un augšanai pavērsies brīvs ceļš. Tāds ir cilvēces mūžīgā gara likums. Augt un veidoties saskaņā ar dieva gribu! Augot izrauties no šīm spraugām un plaisām, no šā pakrēšļa un tumsības pretī diženumam un gaismai! Mums jākļūst lielākiem, dižākiem, — viņš sacīja, apsvērdams ikkatru teikto vārdu, — dižākiem, mani brāļi! Jāaug un jāaug aizvien dižākiem. Jāaug, lai sasniegtu īstenu brālību un izprastu, ko nozīmē dievs. Jāaug… Līdz pati zeme kļūs par pakāpienu nākamībai… Līdz cilvēka gars iemācīsies padzīt bailes un aptvert visu pasauli… — Viņš pacēla roku pret debesīm. — Skatieties!
Jaunais Redvuds apklusa. Starmeša žilbinošās gaismas kūlis pārslīdēja apkārtnei un īsu mirkli izlija pār jauno milzi, kas stāvēja, roku pret debesīm pacēlis.
Brīdi viņš tā arī palika spožuma apstarots un bezbailīgi raudzījās zvaigžņotajās dzīlēs — bruņās tērpies, jauns un stiprs, noteikts un miera pārņemts. Tad gaismas stars aizslīdēja tālāk, pret zvaigžņotajām debesīm pacēlās vairs tikai milža tumšais stāvs, un šis tumšais stāvs tā arī palika draudīgi stāvam, roku pret debesu velvi un bezgalīgajām zvaigznēm pacēlis.
SATURS
DIEVU ĒDIENS
I gramata
Dievu ēdiena pirmsākumi
1. nodaļa. Dievu ēdiena atklāšana…………………………………….. 257
2. nodaļa. Izmēģinājumu ferma………………………………………… 269
3. nodaļa.'Milzu žurkas……………………………………………………. 306
4. nodaļa. Milzīgie bērni…………………………………………………… 348
5. nodaļa. Misters Bensingtons noiet no skatuves . . . 381
II grāmata
Dievu ēdiens uz laukiem
1. nodaļa. Dievu ēdiena parādīšanās………………………………….. 397
2. nodaļa. Milzu knēvelis………………………………………………….. 420
III grāmata
Dievu ēdiena darbības sekas
1. nodaļa. Pārveidotā pasaule…………………………………………… 441
2. nodaļa. Iemīlējušies milži………………………………………………. 470
3. nodaļa. Jaunais Kedlss Londonā……………………………………. 492
4. nodaļa. Divas dienas Redvuda dzīvē………………………………. 509
5. nodaļa. Milžu nometne…………………………………………………. 533
Herberts Velss
DIEVU EDIENS
Redaktors O. Jansons. Noformējis A. Galeviuss. Māksi, redaktors G. Kru- tojs. Tehn. redaktore M. Ķimene. Korektore L. Brahmane.
Nodota salikšanai 1974. g. 11. jūnijā. Parakstīta iespiešanai 1975. g. 24. decembrī. Tipogrāfijas papīrs Nr. 1, formāts 70X100/32. 17,25 fii. iespiedi.; 22,25 uzsk. iespiedi.; 23,25 izdevn. 1. Metiens 50 000 eks. Maksā 1 rbl. 34 kap. Izdevniecība «Zinātne» Rīgā, Turgeņeva ielā 19. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts izdevniecību, poligrāfijas un gramatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Cīņa» Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Pašūt. Nr. 1900-D.