Pats dramatiskākais no visiem piecdesmit gadījumiem notika Britu muzejā, kuru kāda lapsene apmeklēja pašā pusdienas laikā, no skaidrām debesīm uz- klupdama vienam no neskaitāmajiem baložiem, kas ganās muzeja pagalmā, un uznesdama to augšā uz ēkas dzegas, kur, neviena netraucēta, savu upuri notiesāja. Pēc tam milzene krietnu brīdi rāpoja pa muzeja jumtu un, sasniegusi kupolu, pa atvērto jumta logu ielīda lasītavā, zumzēdama lidinājās gar griestiem, tā ka lasītāji panikā metās bēgt, bet tad beidzot atrada citu logu un, iestājoties pēkšņam klusumam, pazuda ļaužu skatieniem.
Citos gadījumos lapsenes tika redzētas vienīgi lidojam vai nolaižamies tālumā. Viena lapsene izklīdināja zaļumniekus, kas bija apmetušies pie Olding- tonas pakalniem, notiesāja visus saldumus un ievārljumu, kāda cita pie Vitsteiblas sadzēla un saimnieces acu priekšā saplosīja kucēnu …
Tovakar ielas pieskandēja avīžu zēnu saucieni, laikrakstu virsraksti pašiem lielākajiem burtiem ziņoja par jaunāko sensāciju: «Milzu lapsenes Kentā.» Avīžnieki redakcijās skraidīja augšup un lejup pa riņķa kāpnēm, un visiem uz lūpām bija tikai viens vārds — «lapsenes». Profesors Redvuds, pulksten piecos iznākdams no savas Bondstrītas koledžas, kur, vaigiem kvēlojot, bija strīdējies ar komiteju par izdevumiem, kas saistīti ar izmēģinājumu bullēniem, nopirka vakara avīzi, atšķīra to, nobālēja un, acumirklī aizmirsis gan bullēnus, gan komiteju, pasauca ormani un taisnā ceļā devās pie Bensingtona.
V
Profesoram Redvudam šķita, ka visu Bensingtona dzīvokli piepilda misters Skiners un tā balss, neatstādami vietas nevienai citai saprātīgai būtnei, ja, protams, misteru Skineru vispār var uzlūkot par saprātīgu būtni.
Balss skanēja žēlabaini, it kā misters Skiners ciestu briesmīgas mokas.
— Mumt nav ietpējamt tur vairt palikt, ter. Mēt motījāmiet, tērēdami, ka vēlāk būt labāk, bet vit iet tikai ud ļauno puti, ter. Ne jau tik tāt laptenet, ter … tur jau taraduķāt arī tpīļatet… titen tādat, ter. (Viņš pastiepa roku un norādīja uz taukaini netīro plaukstu gandrīz līdz pašam delmam.) Mitit Tkinere turpat va' tamaņu daudēja, ter. Un deldīgāt nātret pie aplokiem, ter, tāt aug kā trakat, un meģvīteņi, ko mēt ietējām pie mājat, ter, pa nakti jau ielaida tīgat pa logu un gandrīd tapināt mitit Tkinerei kājāt. Pie vita vainīga tā jūtu barība, ter. Kur tik kāda kripa
tiņa nobirt, ter, tur vit aug kā trakt, ir tapņot nerādāt, ka tā var augt. Līd mēneķa beigām nav ko domāt par palikķanu, ter! Mumt dīvība vēl ir dārga, ter. Ja laptenet mūt nenomaitāt, tad vīteņi noģnaugt. Jūt to iedomātiet nevarat, ter, kamēr pat tavām atīm neredētiet, ter …
Vienu aci viņš pagrieza pret dzegu virs Redvuda galvas.
— Kat var dināt, vai ģurkat arī nav to iekampu- ķat, ter! Par to vie' man jādomā, ter. Vēl nevienu lielu ģurku atīt neetmu manījit, bet kat var dināt, ter. No tām paķām tpīļatēm mēt pārbījāmiet līd nāvei — divat gabalat un tik lielāt kā vēģi, ter… un tie meģvīteņi tik drautmīgi aug, bet, kad et iddirdēju laptenet… nu, taitni kā iddirdēju, ter, man vit tika tkaidrt. Nenieka vairt negaidīju, tik pieķuvu pogu, tā bija notrūkuti, un taitnā teļā pie jumt. Pat tagad, ter, man tirt dreb aid bailēm, ter. Kā et varu dināt, kat tur tagadītēt notiek ar mitit Tkineri, ter! Un tat vītenit aug un taipāt pa vitām malām kā ķūtka, ter… lai nelabait mani tatper, turi tik atit vaļā un maniet pie malat, ter… un tpīļatet aug tik lielākat un lielākat, un kur tad vēl laptenet… Mitit Tkinere pat mantu nevienam nav novēlējuti, ja nu kat atga- dāt, ter!
•— Bet vistas? — apjautājās misters Bensingtons. — Kas notiek ar vistām?
— Līd vakardienai mēt tāt ēdinājām, nelabait lai mani tatper, — teica misters Skiners. — Bet ķorīt vairt nedrīktējām, ter. Laptenet tatēla tādu lērumu, taitni brietmat, ter. Tāt nāta virtū —■ duķiem vien. Lielāt — nu kā gaiļi. Et ķai taku, pieķuj, et taku, pogu, va' nu vienu vai divat, et taku, nevar tak titen tā braukt ud Londonu, et taku, man tak jāiet pie mitera Bentingtona, et taku, un jāpateit vit, kā nākat. Un tu tēdi titen itabā, kamērt et atbrauktu, et taku, un turi logu pavitam tiet, et taku.
— Ja jūs nebūtu rīkojušies tik nolaidīgi… — iesāka Redvuds.
— Ak, ko jūt runājat, ter, — sacīja Skiners. — Va' tad nu ir ītā reide tādām runām. Et jau tāpat etmu nelaimīgt, ter, baidot par mitit Tkineri, ter! Nu nevajag, ter. Man nemad nav dūķa ar jumt trīdētiet. Lai nelabait mani tatper, ter, nudien nav! Prātā ģur- kat vien tāv… Kat dina, va' tāt nav udklupuķat mitit Tkinerei, kamēr et te runāju!
— Un jūs neesat izdarījis nevienu mērījumu, kur iznāktu tādas apbrīnojamas augšanas līknes! — iesaucās Redvuds.
— Par daud biju nomākt, ter, — teica misters Skiners. ■— Ja jūt dinātu, ko mēt idtietām — mēt abi ar mitit Tkineri! Vitu titen to mēneti. Taitni nedinā- jām, kur dētiet, ter. Vitat aug kā trakat, aug tpīļatet, un aug vīteņi. Neatminu, ter, vai jau tātīju — tie meģvīteņi…
— Stāstījāt gan, — sacīja Redvuds. — Tagad rodas jautājums, Bensington, — ko mums darīt?
— Bet ko darīt mumt? — iesaucās misters Skiners.
— Jums jābrauc mājās pie misis Skineres, — teica Redvuds. — Jūs taču nevarat atstāt sievu visu nakti vienu pašu.
— Vient et nebrauktu, ter, neparko ne. Kaut tur būtu vai dutit mitit Tkineru. Ja nu mitert Benting- tont.. .
— Blēņas, — Redvuds viņu pārtrauca. — Lapsenes pa nakti nevienu neaiztiks. Un spīļastes jau nu jums virsū neskries …
— Nu, bet ģurkat?
— Nekādu žurku tur nav, — sacīja Redvuds.
Mistera Skinera lielākās bažas bija gluži veltīgas. Misis Skinere todien laiku lieki nezaudēja.
Ap pulksten vienpadsmitiem mežvīteņi, kas visu rītu bija rosīgi stiepusies garumā, jau sāka rāpties pāri logam un krietni vien aizsedza gaismu; jo istabā kļuva tumšāks, jo skaidrāk misis Skinere saprata, ka pienācis pēdējais laiks domāt par glābšanos. Tikpat skaidri viņa saprata arī, ka pagājusi vesela mūžība, kopš misters Skiners aizbraucis. Labu brīdi viņa vērīgi noskatījās pa aizaugušo logu, cauri kustīgajām stīgām, tad piesardzīgi atvēra guļamistabas durvis un ieklausījās …
Arā viss šķita pavisam kluss, un tā nu, brunčus augstu sacēlusi, misis Skinere zibenīgi iemetās guļamistabā, vispirms palūkojās zem gultas, tad aizslēdza durvis un aši, kā jau daudz pieredzējusi sieviete, sāka posties ceļam. Gulta vēl nebija saklāta, pa grīdu mētājās mežvīteņa stīgas, ko Skiners jau iepriekšējā vakarā bija apcirtis, lai varētu aizvērt logu, taču šai nekārtībai viņa neveltīja ne mazāko uzmanību. Viņa sadabūja cik necik pieklājīgu palagu. Tanī viņa iesaiņoja visas savas drānas un arī velvetona jaku, ko Skiners apvilka dzīves svarīgākajos brīžos, ielika vēl neatvērtu marinētu dārzāju burciņu, — un tiktāl neviens nevarētu apšaubīt, ka viņa rīkojas likumīgi. Bet tad misis Skinere paņēma divas hermētiski noslēgtas skārda kārbas ar Hērak- leoforbiju, ko pēdējā apmeklējuma reizē bija atvedis misters Bensingtons. (Misis Skinere bija godīga, krietna sieviete, taču viņa bija arī vecmāmiņa, un viņas sirds nespēja panest, ka tāda laba manta tiek izšķiesta kaut kādu nolāpītu cāļu ēdināšanai.)