JANS FLEMINGS
DIMANTI IR MŪŽĪGI
I nodala
SLEPENĀ KANĀLA SĀKUMS
Draudīgi izslējis uz priekšu abas spīles, lielais pandinus skorpions, sausi čaukstēdams, izrāpoja no klints plaisas, kura bija tikai pirksta platumā.
Pie cauruma vīdēja šaura taciņa, ko skorpions bija iemīdījis cietajā, līdzenajā augsnē, un nu viņš stāvēja uz tās, izslējies uz visiem četriem kāju pāriem, it kā pastiepdamies pirkstgalos - radījuma nervi un muskuļi bija saspringti, lai varētu ātri mesties bēgt, bet jutekli lūkoja uztvert pat vismazāko vibrāciju, kas ļautu izšķirties par tālāko rīcību.
Mēness gaisma, izlauzusies caur dze- loņkrūmiem, meta safirkrāsas atspulgus uz sešas collas [1] garā radījuma cietās, melnās, spīdīgās muguras, un blāvi vizmoja vienīgi miklais, baltais dzelonis, kas rēgojās garās, pār skorpiona plakano muguru atliektās astes galā.
Draudīgais dzelonis lēnām ieslīdēja atpakaļ makstī, atslāba arī saspringtie indes maisiņa nervi. Skorpions bija izlēmis. Izsalkums bija uzveicis bailes.
Divpadsmit collu attālumā - smilšainās nogāzes pakājē - ķepurojās maza vabolīte, meklēdama kādu labāku ganīblauku, kurus bija iecerējusi atrast zem dzelkšņu krūma. Tā pat nepaspēja izplest spārnus - tik ātra bija skorpiona kustība, kad tas šļūca lejup pa nogāzi. Vabolītes kājas tikai noraustījās, kad asās spīles ieķērās tās miesā, tad vaboles ķermenī iecirtās indes dzelonis, un jau nākamajā mirklī tā bija pagalam.
Nobeidzis vaboli, skorpions apmēram piecas minūtes stāvēja nekustēdamies. Šajā laikā tas pūlējās noteikt sava laupījuma būtību un vēlreiz pārbaudīja gan zemi, gan gaisu, lai uztvertu naidīgas vibrācijas. Nomierinājies un izlaidis no spīlēm gandrīz uz pusēm pārkniebto vaboli, skorpions pastiepa divas mazākās žokļu spīles un iecirta tās vaboles mīkstumā. Pēc tam viņš apmēram stundu nesteidzīgi un ar baudu ēda savu upuri.
Lielais dzeloņkrūms, zem kura skorpions bija nobeidzis vaboli, atradās četrdesmit jūdžu [2] attālumā no Kisidugu, pašā Franču Gviānas dienvidrietumu nostūri. Pie apvāršņa visapkārt rēgojās kalni un džungļi, turpretī šajā cietajā klintainē, kura bija gandrīz tuksnesīga, spēja augt tikai krūmāji, un šis viens ērkšķis - varbūt tāpēc, ka zem tā saknēm slēpās ūdens, - slējās augsts kā māja un to varēja saskatīt no vairāku jūdžu liela attāluma.
Krūms auga gandrīz vai triju Āfrikas valstu robežu saskares punktā. Kaut gan šī vieta atradās Franču Gviānā, tomēr līdz Li- bērijas ziemeļu galam bija tikai desmit jūdžu attālums, bet vēl mazāk - tikai piecas jūdzes - būtu jābrauc līdz Sjerraleones robežai. Aiz šīs robežas - Sefadu apkaimē - bija lielākās dimantu atradnes, kas piederēja sabiedrībai "Sierra International". Tā bija varenās raktuvju impērijas "Afric International" sastāvdaļa, kas savukārt veidoja vienu no Britu sadraudzības aktīva ievērojamākajām kapitāla daļām.
Apmēram pirms stundas skorpionu viņa alā starp lielā dzelkšņu krūma saknēm bija iztrūcinājušas divējādas vibrācijas. Pirmās radīja vabole, skrabinādamās un kustēdamās, tās skorpions viegli pazina un noteica to izcelsmi. Otrās veidoja kādi neizprotami būkšķi, kuri sadrebināja krūma apkaimi, bet tiem sekoja tāda kā zemestrīce, daļēji aizbērdama skorpiona alu. Pēc tam atskanēja klusāki, toties ritmiski trokšņi, kas tricināja zemi, drīz vien saplūzdami vienā nepārtrauktā pazemes vibrācijā. Pēc īsa klusumbriža vaboles niecīgā skrabināšanās turpinājās, un skorpions sajuta kāri to notiesāt. Visu dienu viņš bija pavadījis alā, slēpdamies no savas nāvīgās ienaidnieces - saules, un nu ēstgriba beidzot ņēma virsroku, izdzēšot no atmiņas citus trokšņus un liekot izlīst no patvēruma mēness gaismā.
Tagad, skorpionam lēnām zīžļājot vaboles miesas atliekas, kuras tas vēl turēja žokļu spīlēs, kā viņa paša nāves priekšvēstnesis tālumā pie austrumu horizonta atskanēja jauns troksnis. To varēja dzirdēt cilvēka auss, taču tā radītās vibrācijas skorpiona maņu orgāni nespēja uztvert.
Tikai dažu pēdu [3] attālumā no skorpiona klusi pacēlās gaisā smaga, nesaudzīga roka ar apgrauztiem pirkstu nagiem, kura bija cieši satvērusi apdrupušu klints šķembu.
Roka neradīja ne mazāko troksni, bet skorpions sajuta virs sevis vieglu gaisa ie- trisēšanos. Vienā mirkli tas pacēla draudīgās spīles, izslēja dzeloni stīvi nostieptās astes galā un ar savām tuvredzīgajām acīm pūlējās saskatīt ienaidnieku.
Šajā brīdī akmens nolaidās.
- Melnais nešķīstenis!
Vīrs, kas to sacīja, tagad nolūkojās, kā sašķaidītais radījums izlokās nāves mokās.
Cilvēks nožāvājās. Viņš paslējās uz ceļiem smilšainajā padziļinājumā pie dze- loņkrūma stumbra, kur bija nosēdējis jau gandrīz divas stundas. Un, ar rokām sargādams galvu, izrāpās no slēpņa.
Motora troksnis, ko tik pacietīgi bija gaidījis šis virs un kas bija vēstījis skorpiona nāvi, kļuva skaļāks. Kad vīrs uzslējās kājās un sāka raudzīties mēness celiņa virzienā, viņam izdevās saskatīt kādu lempīgu, melnu apveidu, kas ātri tuvojās no austrumu puses, un īsu mirkli mēness gaismā pazibēja rotējošas propellera lāpstiņas.
Vīrs noberza rokas pret netīro aizsarg- krāsas īsbikšu starām, ātri aizspraucās aiz dzeloņkrūma un izstūma no slēptuves tur noglabāto apskrambāto motociklu. Tam zem sēdekļa katrā pusē atradās pa darbarīku somai. No vienas vīrs izvilka nelielu, bet smagu sainiti, kuru iemeta aiz vaļējās krekla apkakles, paslēpdams tieši pie ādas. No otras viņš izcēla četrus lētus elektriskos lukturīšus un, nesdams tos rokās, atkāpās apmēram piecdesmit jardu [4] attālumā no lielā ērkšķu krūma - tur bija līdzens klaju- miņš apmēram tenisa korta lielumā. Trijos no četriem nosēšanās laukuma stūriem vīrs nostiprināja pa iedegtam lukturitim. Pēc tam, turēdams rokā pēdējo lukturīti, viņš pats novietojās ceturtajā stūrī.