Durvis atvērās, tajās parādījās tipisks amerikāņu darijumcilvēks ar pensneju uz deguna un cieši sakniebtu muti - viņš pavadīja maza auguma noraizējušos ebreju ar lielu, sarkanu rozi pogcaurumā. Abi likās pārsteigti, ieraudzīdami uzgaidāmajā telpā apmeklētājus. Amerikānis, nevienu īpaši neuzrunādams, nomurmināja dažus atvainošanās vārdus un gandrīz vai skriešus izstūma savu sarunbiedru cauri istabai vestibilā. Durvis aiz viņiem aizvērās.
Denkverts uzlūkoja Bondu un piemiedza aci.
- Šeit notiek tirgošanās ar dimantiem, - viņš noteica. - Tas bija Villijs Bērenss - viens no pazīstamākajiem neatkarīgajiem Volstrītas starpniekiem. Manuprāt, tas otrs bija Sei- jes dārgakmeņu uzpircējs. - Viņš atkal pievērsās dimantiem veltītajam izdevumam, bet Bonds, nomācis vēlēšanos aizdedzināt cigareti, vēlreiz devās apskatīt "gleznas" ar ziediem.
Piepeši šajā klusumā, ko radīja bagātība, paklāji un tikšķi, ielauzās dzeguzes balss - tā nokūkoja vienu reizi. Šajā pašā brīdī pagale kamīnā sabirza, spožais pulkstenis pie sienas rādīja pusčetri, durvis atsprāga vaļā, un telpā ātri ienāca tumsnējs liela auguma vīrs. Paspēris dažus soļus, viņš apstājās un pētīgi aplūkoja vispirms vienu, pēc tam otru apmeklētāju.
- Mani sauc Seije, - vīrs skarbi sacīja. - Kas šeit notiek? Ko jūs vēlaties?
Durvis aiz vira muguras bija palikušas vaļā. Seržants Denkverts piecēlās, pieklājīgi un apņēmīgi apgāja vīram apkārt un aizvēra tās. Pēc tam viņš atgriezās istabas vidū.
- Esmu seržants Denkverts no Skotlendjarda īpašo uzdevumu nodaļas, - viņš klusā un mierīgā balsi pavēstīja. - Un šis, - viņš norādīja uz Bondu, - ir seržants Džeimss. Man jāuzdod jums parastie jautājumi par nozagtiem dimantiem. Vellensa kungs domā, - seržanta balss skanēja gluži samtaini, - ka jūs varbūt varēsiet mums palidzēt.
- Jā? - misters Seije atsaucās. Nespēdams izlemt, viņš kādu mirkli palika stāvam, nicīgi aplūkodams abus slikti atalgotos kruķus, kam bija tik daudz nekaunības, lai tērētu viņa laiku. - Turpiniet!
Kamēr seržants Denkverts, runādams tādā tonī, kurā likumpārkāpējs noteikti būtu saklausijis draudus, un ik pēc brītiņa ieskatīdamies mazā, melnā piezīmju grāmatiņā, izklāstīja iepriekš iestudēto stāstu, papildinādams to ar tādiem teicieniem kā "šā mēneša sešpadsmitajā datumā" un "mums kļuvis zināms", Bonds varēja neslēpjoties pētīt amerikāni, kaut gan misters Seije izskatījās tā, it kā aplūkošana viņu uztrauktu tikpat maz, cik seržanta Denk- verta balss draudīgais tonis.
Misters Seije bija liela auguma, labi veidots vīrs ar akmenscietiem muskuļiem. Viņa četrstūrainajā sejā asos leņķus vēl vairāk uzsvēra īsie, stieplēm līdzīgie, melnie mati, kuri bija apcirpti en brosse*, neatstājot vaigubārdu. Šim virām bija melnas, taisnas uzacis, zem kurām slēpās tumšas, ārkārtīgi asas un caururbjošas acis. Vīrs bija gludi skuvies, viņa lūpas šķita kā plāna, visai plata un taisna līnija. Stūrainā zoda vidū vīdēja dziļa bedrīte, sejā kā puni iezīmējās žokļu muskuļi. Vīram mugurā bija ērts, melns uzvalks un balts krekls, bet melnā kaklasaite likās tik šaura
♦Ezītī. (Fr. vai.) kā kurpju saite. Tajā bija iesprausta zelta kaklasaites adata šķēpa izskatā. Viņa garās rokas brīvi nokarājās gar sāniem, bet lielās plaukstas bija mazliet saliektas, roku virspusē auga melni matiņi. Vira lielajās kājās bija dārgas kurpes - izskatījās, ka tās ir vismaz divpadsmitā izmēra.
Bonds apkopoja savus vērojumus un nosprieda, ka šis varētu būt ciets rieksts - spējīgs cilvēks, kurš dzīves skolā saņēmis dažu labu bargu mācību un tagad, šķiet, pats var kļūt par šādu skolotāju.
- …tie ir akmeņi, kurus atrast mēs būtu īpaši ieinteresēti, - seržants Denkverts nobeidza. Un ieskatījās melnajā piezīmju grāmatiņā. - Viens divdesmit karātu "Vesel- tons". Divi "Gaišzilie vilinājumi" - apmēram desmit karātu katrs. Viens trīsdesmit karātu "Dzeltenais Premjers", viens piecpadsmit karātu - saucas "Smailes virsotne" un divi piecpadsmit karātu - abi ar nosaukumu "Sadraudzības Smaile". - Seržants apklusa. Pēc tam atrāva skatienu no grāmatiņas un uzmanīgi pavērās sarunbiedra neizdibināmajās, melnajās acīs. - Vai kāds no šiem akmeņiem nav gājis caur jūsu rokām, mister Seije, vai caur jūsu Ņujorkas nodaļu? - viņš mierīgi pajautāja.
- Nē, - misters Seije neizteiksmīgi paziņoja. - Nav vis. - Vīrs pagriezās pret durvīm, kas atradās viņam aiz muguras, un atvēra tās. - Bet tagad, džentlmeņi, uz redzēšanos!
Vairs nelikdamies par viņiem ne zinis, misters Seije izlēmīgi izgāja no istabas, un abi palikušie dzirdēja solus ātri attālināmies, viņam kāpjot augšup pa kāpnēm. Atvērās un atkal aizvērās kādas durvis, tad iestājās klusums.
Seržants Denkverts nemaz neizskatījās sapīcis, viņš iebāza piezīmju grāmatiņu vestes kabatā, paņēma cepuri un cauri vestibilam devās ārā uz ielas. Bonds sekoja.
Viņi iekāpa patruļmašīnā, un Bonds nosauca sava dzīvokļa adresi Kingsroudā. Kad mašīna sāka braukt, no Denkverta sejas nozuda oficiālā izteiksme. Seržants pagriezās pret Bondu. Viņš šķita uzjautrināts.
- Man tas sagādāja patiesu prieku, - viņš jautri sacīja. - Tik ciets rieksts bieži negadās, vai ne? Vai izpētījāt visu, ko cerējāt, ser?
Bonds paraustīja plecus.
- Patiesību sakot, seržant, es nemaz nezināju, ko gribu ieraudzīt. Bet priecājos, ka šis misters Rufuss B. Seije man bija tik tuvu, lai varētu viņu labi apskatīt. Iespaidīgs vīrs. Nemaz neatgādina dimantu tirgotāju.
Seržants iespurdzās.
- Viņš nav dimantu tirgotājs, ser, - Denkverts noteica. - Es būtu gatavs apēst savu cepuri, ja viņš tas būtu.