- Kā jūs to zināt?
- Kad lasīju nozagto dārgakmeņu sarakstu, - seržants Denkverts atbildēja, apmierināti pasmaidīdams, - es nosaucu "Dzelteno Premjeru" un divas "Sadraudzības Smailes".
-Jā?
- Tādu akmeņu nemaz nav, ser.
5. nodala '
"FEUILLES MORTES"*
Pa garo, kluso gaiteni iedams uz 350. numuru, kurš atradās pašā tā galā, Bonds juta sev aiz muguras liftnieka pētīgo skatienu. Bondu nepārsteidza šāda interese. Viņš zināja, ka šajā viesnīcā notiek daudz vairāk sīku noziegumu nekā jebkurā citā lielā Londonas viesnīcā.
Vellenss reiz bija viņam parādījis lielu Londonas karti, kurā katru mēnesi tika atzīmēti pilsētā izdarītie noziegumi. Ap viesnīcu "Trafalgar Palace" biezēja vesels karodziņu mežs.
- Šī vieta kaitina vīrus, kuri strādā ar kartēm, - viņš bija teicis. - Ik mēnesi papīrs šajā punktā tiek tā sacaurumots, ka
•Kritušās lapas. (Fr. vai.) tur jāuzlīmē jauns, lai nākamajā mēnesī tajā turētos adatiņas.
Kad Bonds tuvojās gaiteņa galam, viņš saklausīja sērīgas klavieru skaņas. Sasniedzis 350. numura durvis, Bonds saprata, ka mūzika skan aiz tām. Viņš pazina melodiju. Tā saucās "Feuilles Mortes". Bonds pieklauvēja.
- Iekšā! - Portjē no lejas jau bija piezvanījis, tāpēc šīs balss īpašniece viņu jau gaidīja.
Bonds ienaca maza salonā un aizvēra durvis.
- Aizslēdziet tās! - no guļamistabas plūstošā balss izrīkoja.
Bonds paklausīja un, šķērsojis nelielo telpu, apstājās pie guļamistabas durvīm. Kad viņš gāja garām atskaņotājam uz rakstāmgalda, pianists jau bija uzsācis spēlēt jaunu skaņdarbu - "La Ronde".
Iepretī tualetes galdiņam jāteniski uz krēsla sēdēja puskaila sieviete, pāri atzveltnei vērdamās trīsdaļīgā spogulī. Kailās rokas viņa bija sakrustojusi uz augstās atzveltnes un atspiedusi pret tām zodu. Sievietes mugura bija viegli izliekta, lepni iz- slietā galva un pleci izstaroja augstprātību. Melnā krūštura svītra, kas stiepās šķērsām pāri kailajai mugurai, cieši apspīlētās melnās mežģīņu biksītes un sakrustotās kājas uzbudināja Bonda jutekļus.
Sieviete atrāva skatienu no sava attēla, lai vēsi un ātri aplūkotu spoguli ienācēju.
- Cik noprotu, jūs esat jaunais paligs, - viņa ierunājās zemā, aizsmakušā balsi, kas nerosināja uzticēties. - Sēdieties un klausieties mūziku! Šis ir labākais ieraksts, kāds jelkad radīts.
Bondu šis uzaicinājums uzjautrināja. Viņš paklausīgi paspēra dažus soļus līdz dziļam atzveltnes krēslam, nedaudz pastūma to, lai būtu ērtāk caur pavērtajām durvīm uzmanīt jauno būtni, un apsēdās.
- Vai jums nebūs nekas pretī, ja uzsmēķēšu? - Bonds pajautāja, izņēmis no kabatas etviju un iespraudis cigareti mutē.
- Ja vēlaties ņemt galu no plaušu kaites.
Kamēr pianists atskaņoja "J'attendrai"[5],
mis Keisa turpināja apcerīgi vērot savas sejas atspulgu. Tad plate beidzās.
Sieviete vienaldzīgi izstaipīja kājas un piecēlās. Viņa pagrieza galvu, un gaišie mati, gaismā spoži iemirdzēdamies, smagā vilnī uzgula kaklam.
- Ja jums patīk, varat uzlikt otru pusi, - viņa bezrūpīgi uzsauca, - es pēc mirkļa nākšu! - un nozuda skatienam.
Bonds piegāja pie atskaņotāja un noņēma plati. Pianistu sauca Džordžs Feijērs. Bonds aplūkoja ieraksta numuru un iegaumēja to. Vox 500. Bonds aplūkoja plates otro pusi un, izlaidis "La Vie en Rose"[6], jo šī dziesma bija saistīta ar īpašām atmiņām, uzlika atskaņotāja adatu vietā, kur sākās "Avril au PortugaJ"[7].
Vēl neiedarbinājis atskaņotāju, Bonds uzmanīgi izvilka zem tā paslīdējušu dzēšla- pu un, pacēlis tuvāk galda lampai, pavērsa to pret gaismu un pagrieza, pūlēdamies saskatīt kādas rakstu zīmes. Taču tādu nebija. Bonds paraustīja plecus, pabāza dzēšlapu atpakaļ zem atskaņotāja un apsēdās krēslā.
Bonds nolēma, ka mūzika ir gluži piemērota šai sievietei. Viņai piestāvēja visas šīs melodijas. Nebija brīnums, ka tā ir viņas mīļākā plate. Mūzika, kurā izskanēja gan viņas neslēptā seksualitāte, gan parupjās manieres un dzēlīgums skatienā, kad viņa bija īgni uzlūkojusi ienācēju spogulī.
Bondam nebija nekada priekšstata par šo mis Keisu, kura viņam kā ēna sekos uz Ameriku. Bonds bija iedomājies, ka tā noteikti būs primitīva, daudz ko pieredzējusi slampa - rupjš, drūms sievišķis ar nedzīvu skatienu - vazaņķe, kas gājusi visam cauri un kuras augums vairs neinteresē nevienu no bandas, kuras labā šī būtne strādā. Šī meitene tiešām bija parupja, viņas manieres nešķita diez cik izsmalcinātas, tomēr viņas ķermenis, lai ko tas agrāk būtu piedzīvojis, gaismā likās starojam.
Kāds ir viņas vārds? Bonds atkal piecēlās un piegāja pie atskaņotāja. Pie koferīša roktura joprojām karājās "Pan-American AJrways" kartīte ar uzrakstu: "Mis T. Keisa."
T.? Bonds atgriezās krēslā. Terēza? Tēsa? Telma? Trūdija? Tillija? Neviens no šiem vārdiem nešķita piedienīgs. Viņa taču nebūs Triksija, Tonija vai Tomija?
Bonds joprojām noņēmās ar šīs mīklas minēšanu, kad sieviete klusītēm iznira no guļamistabas un nostājās durvīs, atspiedusi vienas rokas elkoni augstu pret aplodu un atbalstījusi galvu pret šo roku. Viņa domīgi pētīja savu viesi.
Bonds nesteidzīgi piecēlās un uzlūkoja jauno sievieti. Viņa bija ģērbusies tā, it kā gatavotos iziet, trūka tikai cepures, brīvajā rokā šūpojās maza, melna somiņa. Sievietei mugurā bija olīvzala, līdz zodam aizpogāta blūze, virs tās - uz pasūtījuma tieši viņai šūts smalks, melns kostīms, kājās - neilona zeķes zeltaina iedeguma krāsā un melnas krokodilādas kurpes ar stūrainiem purngaliem, kuras izskatījās visai dārgas. Vienas plaukstas locītavu rotāja garens zelta rokas pulkstenītis melnā siksniņā, otru - smaga zelta ķēde. Uz labās rokas trešā pirksta mirdzēja gredzens ar lielu, filigrāni noslīpētu dimantu. Labajā ausī blāvi viz- moja plakans auskars - pērle izliektā zelta ietvarā, ko varēja saskatīt, jo biezie, zeltainie mati atsedza auss ļipiņu.