Bonds paraustīja plecus.
- Ko lai es iesāktu ar tādu preci? - viņš bezbēdīgi apvaicājās. - Šis kumoss man ir par lielu. Un kas notiks, kad būsim tur?
- Pie muitas zāles durvīm jūs gaidīs cits šoferis. Viņš pateiks, ko darīt tālāk. Un tagad, - viņas balss kļuva brīdinoša, - ja kaut kas atgadīsies muitā - šajā vai tajā pusē -, jūs neko nezināt, vai skaidrs? Jums nav ne jausmas, kā bumbas nokļuvušas jūsu somā. Lai ko jums jautātu, atbildiet vienu un to pašu! Tēlojiet muļķi! Es visu uzmanīšu. Iespējams, ka jūs novēros vēl kāds. To es nezinu. Ja jūs Amerikā arestēs, tad prasiet, lai ziņo britu konsulam, un pie tā arī palieciet. No mums jūs nekādu palīdzību nesaņemsiet. Tieši par to jums tiek maksāts. Skaidrs?
- Pareizi vien ir, - Bonds atteica. - Vienīgā persona, kuru es varētu iegāzt, esat jūs. - Viņš vērtējoši noskatīja sarunbiedre- ni. - Bet man negribētos, lai tā notiek.
- Blēņas! - mis Keisa nicīgi attrauca. - Jūs par mani neko nezināt. Neraizējieties par mani, draudziņ! Es pati varu par sevi parūpēties. - Viņa piecēlās un nostājās Bondam pretī. - Neizturieties pret mani kā pret mazu meiteni! Mēs abi darām darbu. Un ar savējo es tikšu galā. Jums vēl būs, par ko pabrīnīties.
Bonds izslējās un atkāpās no palodzes. Un pasmaidīja, raudzīdamies mirdzošajās, pelēkajās acīs, kuras tagad bija nepacietībā satumsušas.
- Šo to es protu labāk nekā jūs. Taču neraizējieties! Es jums uzticēšos. Tikai uz mirkli atslābinieties un aizmirstiet šo lietišķumu! Man gribētos jūs vēl redzēt. Vai mēs nevarētu satikties Ņujorkā, ja viss notiks, kā paredzēts? - Bonds, sacīdams šos vārdus, jutās kā nodevējs. Jaunā sieviete viņam tiešām patika. Un viņam gribējās ar to sadraudzēties. Taču tas vēl bija jautājums, vai draudzība starp šīs ķēdes posmiem ir vēlama.
Mis Keisa domīgi uzlūkoja Bondu, un viņas acis pamazām zaudēja tumšo nokrāsu. Skarbi sakniebtās lūpas atslāba un pavērās. Mis Keisa mazliet stostīgi atbildēja:
- Es… es… tas ir, - viņa pēkšņi aizgriezās. - Elles būšana, - viņa novilka, bet šī sodīšanās skanēja māksloti. - Man piektdienas vakarā nav nekas ieplānots. Manuprāt, mēs varētu kopā paēst pusdienas "Klubā 21" uz Piecdesmit otrās ielas. Šo vietu zina jebkurš taksometra šoferis. Pulksten astoņos vakarā. Ja ar darbu viss būs kārtībā. Vai tāds piedāvājums jums der? - Viņa atkal pagriezās pret Bondu, taču tagad skatījās viņam mutē, nevis acīs.
- Labi, - Bonds noteica. Un nosprieda, ka pienācis laiks aiziet, kamēr nav pieļauta kāda kļūda. - Vai mums, - viņš noprasīja, - būtu pārrunājams vēl kaut kas?
- Nē, - mis Keisa attrauca. Un pēc tam, itin kā kaut ko atcerējusies, skarbi noprasīja: - Cik pulkstenis?
Bonds paskatījās pulkstenī.
- Bez desmit minūtēm seši.
- Man ir vēl šis tas darāms, - mis Keisa paziņoja un, likdama noprast, ka saruna beigusies, devās uz durvju pusi. Bonds viņai sekoja. Jau uzlikusi plaukstu uz roktura, viņa pagriezās. Mis Keisas acīs, kad tās lūkojās Bon- dā, varēja pamanīt uzticēšanos un gandrīz vai siltumu. - Ar jums viss būs kārtībā, - viņa piebilda, - tikai lidmašīnā turieties no manis tālāk! Neizbīstieties, ja kaut kas neies tā, kā vajag. Kad būsiet ticis galā, - viņas balsī varēja saklausīt tādu kā aizgādnieciskumu, - pacentīšos sagādāt jums vēl kādu līdzīgu darbu.
- Paldies, - Bonds atbildēja. - Es to novērtēšu. Man prieks, ka varēšu strādāt kopā ar jums.
Paraustījusi plecus, mis Keisa atvēra durvis. Bonds izgāja gaitenī.
Viņš pagriezās.
- Tiksimies tajā jūsu klubā 21, - Bonds noteica. Viņam gribējās piebilst vēl kaut ko, atrast kādu iemeslu vēl bridi būt kopā ar šo vientuļo sievieti, kura klausījās plates un vēroja sevi spogulī.
Taču mis Keisas sejas izteiksme jau atkal bija kļuvusi atturīga. It kā viņi būtu pilnīgi svešinieki.
- Protams, - mis Keisa vienaldzīgi atbildēja, vēlreiz ieskatījās Bondam acis un lēni, bet apņēmīgi aizvēra durvis viņam deguna priekšā.
Kamēr Bonds pa garo gaiteni gāja uz liftu, jaunā sieviete palika stāvam aiz durvīm un klausījās viņa soļos, līdz tie apklusa. Pēc tam domīgi tuvojās atskaņotājam un ieslēdza to. Viņa paņēma Feijēra plati un uzmeklēja vietu, kuru gribēja atrast. Pēc tam uzlika plati uz atskaņotāja un nolaida adatu uz celiņa. Tā bija dziesma "Je n'en connais pas la fin". Mis Keisa stāvēja un klausījās, brīnīdamās par šo viru, kurš tik piepeši bija uzradies viņas dzīvē no zila gaisa - no nekurienes. "Ak Dievs," viņa pēkšņi iedomājās, jo uzmācās izmisums un dusmas, "kārtējais blēdis! Vai tiešām nekad neizdosies tikt vaļā no šādiem iznireļiem?" Taču, kad plate beidzās, mis Keisas seja atkal izskatījās priecīga, viņa dungoja nule dzirdēto melodiju un pūderēja degunu, gatavodamās iziet.
Iznākusi uz ielas, jaunā sieviete apstājās un ieskatījās rokas pulkstenī. Tas rādīja desmit minūtes pāri sešiem. Jāiet piecas minūtes. Mis Keisa šķērsoja Trafalgarskvē- ru un lēni tuvojās Čeringkrosas stacijai, domās atkārtodama to, ko tūlīt gatavojās pateikt. Iegājusi stacijā, viņa devās pie telefona kabīnes, kuru bija paradusi izmantot.
Kad mis Keisa uzgrieza Velbeka numuru, pulkstenis bija seši un piecpadsmit minūtes. Kad bija atskanējuši parastie divi signāli, viņa dzirdēja automātiskās ieraksta iekārtas klikšķi. Pēc tam divdesmit sekundes nebija saklausāms nekas, tikai adatas skrapstoņa. Tad atskanēja vienaldzīga balss - viņas nepazīstamais darba devējs pateica vienu vārdu: "Runājiet!" Tad atkal sekoja klusums, vienīgi iekārta šņāca.
Sieviete jau sen bija pieradusi pie šī aprautā, bezpersoniskā rīkojuma - tas viņu vairs nemulsināja. Viņa ātri, bet skaidri sāka runāt melnajā klausulē.