Atdot šo lietu FIB? Bonds saprata, ka M. viņam pavēlējis darīt tieši to, bet gluži tāpat bija skaidrs, cik sarūgtināts M. jutīsies, ja nāksies lūgt Edgaru Hūveru pārņemt šo lietu un likt amerikāņiem izstrēbt britu slepenā dienesta savārīto putru.
Būtiskākie vārdi memorandā bija "bista- mais kontakts". Kad īsti kontakts ar bandu kļūs bīstams, jāizlemj Bondam pašam. Sa- lidzinot ar agrākajiem pretiniekiem, šie amerikāņu lamzaki, protams, nešķita īpaši nopietni ņemami. Vai varbūt tomēr? Bonds piepeši atcerējās Rufusa B. Seijes stūraino, gluži kā akmenī izcirsto seju. Labi, šā vai tā - nekas slikts droši vien nenotiks, ja viņš lūkos uzmest skatienu šim brālim ar neparasto vārdu. Serafimo. Tāds vārds varētu būt naktskluba viesmīlim vai saldējuma pārdevējam. Taču tādi šie ļautiņi bija. Lēti un teatrāli.
Bonds paraustīja plecus un pavērās pulkstenī. Seši un divdesmit piecas minūtes. Viņš paskatījās apkārt. Viss jau bija sagatavots. Piepešas iedomas pamudināts, Bonds pabāza roku zem žaketes un izvilka no zamšādas maksts, kura karājās kreisajā padusē, automātisko 25. kalibra beretu. Tas bija pilnīgi jauns ierocis, ko M. viņam atsūtīja "par piemiņu" pēc iepriekšējā uzdevuma izpildes kopā ar zīmīti, kuru M. bija uzrakstījis ar savu iecienīto zaļo tinti. Tajā bija teikts: 'Tas Jums var noderēt."
Bonds apgāja apkārt gultai, izņēma aptveri un izbēra tās saturu uz gultas pārklāja kopā ar lodi, kuru izkratīja no stobra. Viņš dažas reizes nospieda gaili, pārbaudīdams tā atsperigumu, un notēmēja, it kā grasītos šaut. Pēc tam Bonds atvilka stobru, pārliecinājās, vai pie belzeņa nav sakrājušies putekļi, un pārvilka roku pār stobru līdz pašam tēmēklim. Tad Bonds atkal pielādēja aptveri, ielika to vietā, aizvēra drošinātāju un ieslidināja ieroci atpakaļ zem žaketes.
Iezvanījās telefons.
- Jūsu mašīna ir piebraukusi, ser.
Bonds nolika klausuli. Tā, lūk! Operācija
bija sākusies. Viņš vēlreiz domīgi aizgāja līdz logam un bridi vērās ārā, pāri zaļo koku galotnēm. Bonds sajuta kuņģī smeldzīgu tukšumu, aplūkojot zaļos kokus Londonas vasaras tveicē. Bondu pārņēma spēja vientulība, iedomājoties lielo ēku Rīdžent- parkā. Šo cietoksni, kurā viņam tagad ļauts ieiet vienīgi galēja izmisuma brīdī, lai sauktu palīgā, un Bonds pilnīgi noteikti zināja, ka to nedarīs.
Kāds klauvēja pie durvīm, un telpā ienāca izsūtāmais, kas bija ieradies pēc somām. Bonds kopā ar zēnu izgāja no numura un devās projām pa gaiteni, domādams vairs tikai par to, kas gaida tā ceļa beigās, kurš pavērsies, tikko viņš būs izgājis pa viesnīcas "Riča" virpuļdurvīm.
Ietves malā stāvēja melns "Armstrong Siddeley Sapphire" limuzīns ar sarkanām firmas zīmēm.
- Vai jūs gribētu sēdēt priekšā? - apjautājās uniformā tērptais šoferis. Taču tas noteikti nebija laipns aicinājums. Abas Bonda somas un golfa nūjas nonāca aizmugures nodalijumā. Bonds ērti iekārtojās sēdeklī līdzās šoferim. Kad mašīna iegriezās Pikadilijā, Bonds nopētīja šofera seju. Tomēr saskatīt varēja tikai bargu, anonīmu profilu zem formas cepures. Acis sedza
melnas saulesbrilles. Ādas cimdos tērptās rokas lietpratīgi grozīja stūri un pārbīdīja sviras.
- Atslābinieties un baudiet braucienu, mister. - Viņam bija Bruklinas izruna. - Necentieties ar mani tērzēt! Tad es satraucos.
Bonds pasmaidija un neko neatbildēja. Viņš darīja, kā vēlēts. "Apmēram četrdesmit gadu," viņš domāja, "svars - divpadsmit stounu*. Garums - piecas pēdas desmit collas. Pieredzējis braucējs. Lieliski pazīst Londonas satiksmi. Neož pēc tabaku kas. Dārgas kurpes. Kārtīgi apģērbies. Ne mazāko bārdas rugāju. Radis skūties div- b reiz dienā ar elektrisko bārdas dzenamo ĻL" aparātu."
Nokļuvis uz apkārtceļa Lielās rietumu maģistrāles galā, šoferis nobrauca malā. Atvēris cimdu nodalījumu, viņš uzmanīgi izņēma sešas jaunas "Dunlop 65" bumbas, kas bija ietītas melnā iesaiņojamajā papīrā, ar neatlauztiem zīmogiem. Atstājis motoru darbojamies tukšgaitā, šoferis izkāpa un atvēra aizmugures durvis. Bonds paraudzījās pār plecu un redzēja, ka vīrs atpogā viņa golfa piederumu maisa kabatu un rūpīgi, pa vienai, pievieno sešas jaunās citām bumbām - gan jau lietotām, gan nelietotām. Pēc tam, ne vārda nebildis, šoferis atgriezās priekšējā sēdekli, un brauciens turpinājās.
Londonas lidostā Bonds bezrūpīgi reģistrēja biļeti, tad nopirka "Evening Standard" - noliekot naudu, viņa roka pieskārās kādai pievilcīgai, ceļojuma kostīmā tērptai gaišmatei, kura dīki šķirstīja ilustrēta žurnāla lapas, - un šofera pavadībā sekoja savai bagāžai uz muitas kontroles punktu.
- Vai te ir tikai jūsu personiskās mantas, ser?
-Jā.
- Un cik daudz angļu naudas ir jums līdzi, ser?
- Aptuveni trīs mārciņas un mazliet sudraba. .
- Paldies, ser. - Ar zilu krītu uz visām trim somām tika uzskribelētas atzīmes, tad nesējs uzlika lielo somu un maisu ar golfa piederumiem uz ratiņiem.
- Ejiet turp, kur spīd dzeltenā gaisma, tur ir aizbraucējiem paredzētā zāle, - viņš paskaidroja, stumdams ratiņus uz iekraušanas platformas pusi.
Šoferis ironiski pamāja atvadu sveicienu. Aiz tumšajām saulesbrillēm pazibēja acis, un abu skatieni uz mirkli sastapās. Pavadītāja šaurās lūpas savilkās tikko jaušamā smaidā.
- Ar labvakaru, ser. Veiksmīgu ceļojumu!
- Paldies, draugs, - Bonds priecīgi atbildēja. Un apmierināts redzēja, ka tikko manāmais smaidiņš nozūd no šofera sejas, kad vīrs pagriezās un ātri devās projām.
Bonds.paņēma mazāko somu, uzrādīja pasi patīkamam jauriajn \arietim ar svaigu sejas krāsu, kurš sameklēja pasažieru sarakstā viņa vārdu, un*saņēma atļauju ieiet uzgaidāmajā zālē. Piepeši Bonds turpat blakus izdzirda Tifānijas Keisas zemo balsi sakām: "Paldies!" patīkamajam jauneķlim ar svaigo seju, un pēc mirkļa arī viņa ienāca uzgaidāmajā zālē un izvēlējās vietu starp Bondu un durvīm. Bonds klusībā pasmaidīja. Tieši tur būtu apsēdies viņš pats, ja sekotu cilvēkam, kurš varbūt lolo kādus slepenus nodomus.