Bonds atlocīja "Evening Standard" un pāri avīzes malai pārlaida nevērīgu skatienu pasažieriem.
Lidmašīnai vajadzētu būt gandrīz pilnai (kad Bonds pirka biļeti, vairs nebija palikusi brīva neviena guļvieta), un tagad viņš jutās atvieglots, jo starp četrdesmit gaidītāju sejām nemanīja nevienu pazīstamu. Daži angļi, divas parastas mūķenes, kuras - Bonds nodomāja - vasarā laikam allaž lido pāri Atlantijas okeānam. Iespējams, ka uz Lurdu. Vairāki neizteiksmīgi amerikāņi - lielākoties dari- jumcilvēki. Divas mātes ar zīdaiņiem - lai pasažieriem nebūtu lemts gulēt. Un saujiņa nenosakāmas tautības eiropiešu. "Parastā publika," Bonds nolēma. Zinot, ka diviem no klātesošajiem - viņam pašam un Tifānijai Keisai - ir savi noslēpumi, nebija ne mazākā iemesla uzskatīt, ka arī kādam citam no šiem garlaicīgajiem ļautiņiem nevarētu būt uzticēti dīvaini uzdevumi.
Bonds sajuta, ka viņu kāds vēro, taču tie bija tikai nevērīgi skatieni, ko pūlim pārlaida divi no tiem, kurus viņš bija noturējis par amerikāņu darījumcilvēkiem. Svešie novērsās, un viens no viņiem - vīrietis jauneklīgu seju, bet pāragri nosirmojušiem matiem - kaut ko pateica otram, pēc tam abi piecēlās, paņēma savas kovboju cepures, kuras, neskatoties uz karsto vasaru, bija iesaiņotas ūdensnecaurlaidīgos apvalkos, un devās uz bāru. Bonds dzirdēja, ka viņi pasūta dubulto brendiju ar ūdeni, un otrais vīrs - bāls un tukls - izvilka no kabatas tablešu pudelīti, izņēma vienu kapsulu, ko norija kopā ar brendiju. 'Tablete pret vemšanu," Bonds uzminēja. 'Tas cilvēks nepanes ceļošanu."
BOAC dispečere atradās netālu no Bonda. Viņa runāja pa telefonu. "Droši vien sazinās ar lidojumu kontroles dienestu," Bonds nosprieda.
- Man atvadu zālē ir četrdesmit pasažieru, - dispečere teica, sagaidīja atbildi, tad nolika klausuli un paņēma mikrofonu.
"Atvadu zāle? Tas gan ir jautrs sākums lidojumam pāri okeānam!" Bonds nodomāja, un tad jau viņi visi soļoja pa asfaltēto ceļu un iekāpa lielajā boingā. Gaisā paceļoties eļļainiem dūmiem un metanola smakai, cits pēc cita sāka darboties motori. Vecākā stjuarte skaļruni paziņoja, ka nākamā nolaišanās būšot Šenonā, kur paredzēts ieturēt pusdienas, un lidojumā paies stunda un piecdesmit minūtes, bet varenais div- klāju laineris lēni ripoja uz austrumu-rie- tumu skrejceļa pusi. Gaisa kuģis bremzējot nodrebēja, tad pilots no jauna pa vienam iedarbināja visus četrus motorus, palielinot apgriezienus, un Bonds pa logu noskatījās, kā tiek pārbaudīta fizelāža. Tad lielā lidmašīna lēnām pagriezās uz rietošās saules pusi, spēji salecoties, kad tika atlaistas bremzes, un abpus skrejceļam nolika zāle. Uzņemdams ātrumu, "Monarhs" veica divas jūdzes pa asfaltu un pacēlās gaisā pret rietumiem, lai nonāktu uz kāda līdzīga skrejceļa otrā pasaules malā.
Bonds aizdedza cigareti un, paņēmis grāmatu, ērti iekārtojās savā krēslā, kad pēkšņi viņam priekšā pa kreisi tika nolaista sēdekļa atzveltne. Tur sēdēja viens no amerikāņiem - resnis, kuram ap vēderu joprojām bija savilkta drošības josta. Vira seja bija zaļgana un nosvīdusi. Viņa rokas nervozi žņaudzīja pie krūtīm piespiesto portfeli, un Bonds izlasīja vira uzvārdu vizītkartē, kas atradās ādas ietvarā pie roktura. Tur bija rakstīts: "Mr. V. Vinters." Un apakšā ar sarkanu tinti lieliem burtiem uzvilkts: "MANA ASINSGRUPA IR B."
"Nabaga vientiesis," Bonds nodomāja. "Viņš ir pārbijies. Viņš ir pārliecināts, ka lidmašīna nokritīs. Un cer, ka tiks izglābts, ja ļautiņi, kas izvilks viņu no atlūzām, ielies pareizās asinis. Zellim liekas, ka šī lidmašīna ir vienīgi ar anonīmu, inertu masu piebāzta milzu caurule, ko notur gaisā saujiņa dzirksteļojošu aizdedzes sveču un kaut kādi vadu mudžekļi. Viņš netic tās spējām nokļūt galā, nedz arī statistikai par šo visai drošo satiksmes līdzekli. Viņš ir pārbijies kā mazs bērns - pārbijies no trokšņa un iespējamā kritiena. Šis zellis pat baidās iet uz tualeti, jo ir pārliecināts, ka tajā brīdī, kad piecelsies no poda un nolaidīs kājas uz grīdas, viņš izkritīs tai cauri."
Pēkšņi kāds stāvs aizsedza rietošās saules starus, kas pārplūdināja salonu, un Bonds novērsās no rešņa, lai paskatītos augšup. Tā bija Tifānija Keisa. Viņa pagāja garām, iedama uz kāpnītēm, kuras veda uz apakšklāja kokteiļu bāru, un nozuda. Bondam būtu gribējies viņai sekot. Viņš paraustīja plecus un gaidīja stjuarti ar ratiņiem, kokteiļu paplāti un šķīvjiem ar ikru un žāvēta laša maizītēm. Viņš atkal pievērsās grāmatai un izla- sija lappusi, taču nesaprata neviena paša vārda. Izmetis jauno dāmu no prāta, viņš sāka lasīt lappusi vēlreiz.
Bonds jau bija izlasījis ceturtdaļu grāmatas, kad viņam aizkrita ausis, lidmašīnai sākot nolaisties - līdz Īrijas rietumkrastam bija palikušas apmēram piecdesmit jūdzes. "Aizsprādzējiet drošības jostas! Nesmēķējiet!" Un tad jau varēja saskatīt Šenonas zaļ- ganbaltās prožektoru gaismas, sarkano un zeltaino laternu iezīmētās skrejceļu līnijas un spoži zilās ugunis uz zemes. Nosēdies starp tām, gaisa kuģis slīdēja uz izkāpšanas vietu. Pusdienās pasniedza bifšteku un šampanieti, pēc tam - tasi lieliskas karstas kafijas ar īru viskiju un puscollu biezu putukrējuma kārtu. Tad varēja aplūkot grabažas lidostas veikaliņos - "Irish Hom Rosa- ries", "Bog Oak Irish Harp" un "Brass Lep- rechauns", kur visas preces maksāja pusotru dolāru, un ieskatīties rēgainajā "Irish Musical Cottage", kur par četriem dolāriem varēja iegādāties ar kažokādām rotātus nenovalkājamus tvīda apģērbus, smalkas īru lina salvetes un galdautus. Skaļrunī kāds vervelēja īriski, sasprast izdevās tikai vārdus: "Britu … aviokorporācija" un "Ņujorka", pēc tam sekoja tulkojums angliski, atvadu skatiens uz Eiropu, un viņi atkal pacēlās piecpadsmit pēdu augstumā, kur lidz nākamajai nolaišanās reizei vadīsies pēc radiobā- kas signāliem no kuģiem "Jig" un "Charlie", kuri vēroja laika apstākļus kaut kur Atlantijas okeāna vidū.