Bonds labi izgulējās un pamodās tikai tad, kad viņi jau tuvojās Jaunskotijas dienvidu krastam. Viņš devās uz mazgāšanās telpu, noskuvās un noskaloja noslēgtajā salonā pavadītās nakts radīto sasmakuma garšu, tad atgriezās savā vietā, laipodams starp sēdekļu rindām ar aizmigušajiem pasažieriem, daži no kuriem bija savilkušies čokurā, citi - izstiepušies. Bonds, kā allaž, nopriecājās par rītausmu - saule, celdamās augšup virs zemes malas, piepludināja salonu ar asinssarkanu gaismu.
Līdz ar rīta blāzmu lēni sāka attapties arī pārējie lidmašīnas pasažieri. Divpadsmit- tūkstoš pēdu zem viņiem varēja saskatīt mājas, kas atgādināja uz brūna paklāja izbērtus cukurgraudus. Lejā viss šķita sastindzis, tikai tieva dūmu grīste kā tārpiņš izlocījās virs braucoša vilciena, aiz zvejnieku laivas kādā līcī palika putu vērpete, kas līdzinājās baltai spalvai, no sīkas kā rotaļlieta mašīnītes hromētā motora pārsega uzzibsnīja saules atspulgs, bet Bonds gandrīz varēja saredzēt mājās zem segām guļošus ļautiņus, kuri pamazām sāka staipīties un kustēties, un tur, kur mierīgajā rīta gaisā cēlās dūmu mākulīši, viņš bezmaz vai spēja saost kafijas smaržu virtuvēs.
Pienāca brokastlaiks, un tika piedāvāts mazliet dīvains cienasts, ko britu aviokorporā- cija dēvēja par "Angļu lauku mājas brokastīm". Vecākā stjuarte apstaigāja salonu, izdalīdama visiem ASV muitas deklarāciju veidlapas - formu numur 6063, un Bonds izlasīja sīkiem burtiņiem nodrukāto piezīmi: "Ja netiks deklarēti kādi priekšmeti vai būs sniegtas nepareizas ziņas… naudas sods vai apcietinājums, vai arī abi." Un priecīgi parakstīja melīgo apliecinājumu ailē "Personiskās mantas".
Pagāja trīs stundas, kuru laikā lidmašīna šķietami nekustīgi karājās gaisā kaut kur zemes vidienē, un tikai pa salona sienām slīdošie saules atspulgi, kuri lēnām pārvietojās par dažām collām, deva kādu apjausmu par virzību uz priekšu. Tad beidzot lejā parādījās plaši izpletušās Bostonas aprises un Ņūdžersijas ātrgaitas ceļu savijums, un Bondam aizkrita ausis - lidmašīna lēnām nolaidās bālganās dūmakas apņemtajā Ņujorkas piepilsētā. Atskanēja šņākoņa un nosmirdēja pēc insekticīda, spalgi nokau- cās pneimatisko bremžu hidraulika, nolaidās riteņi, un lidmašīnas priekšgals tuvojās zemei, tad riepas saskārās ar skrejceļu, propelleri iekaukdamies sāka griezties atpakaļgaitā, lai samazinātu ātrumu, šķērsojot klajumu ar panīkušo zāli, līdz beidzot lidmašīna sasniedza asfaltēto joslu. Ar klankšķi atvērās lūka, un viņi bija klāt.
7. nodala
GREIZAIS KOKS
Muitas ierēdnis - tukls, ar dzīvi apmierināts vīrs pelēkā formas kreklā ar tumšiem sviedru plankumiem padusēs - nesteidzīgi tuvojās kontroles galdam, kur - tieši pie burta "B" - stāvēja Bonds ar savām trim somām. Pie blakus izejas, zem burta "C"*, stāvēja mis Keisa. Viņa izvilka no rokasso- mas cigarešu "Parlaments" paciņu un iesprauda vienu starp lūpām. Bonds dzirdēja vairākkārt nepacietīgi noklikšķam šķiltavas, pēc tam tās tika iemestas atpakaļ somā un nostirkšķēja rāvējslēdzējs. Bonds sajuta, cik modri viņa vēro notiekošo. Viņam būtu gribējies, lai jaunās sievietes uzvārds sāktos ar burtu "Z" - tad viņa nestāvētu tik tuvu. Zaratustra? Zakarija? Zofānija…?
- Mister Bond?
-Jā.
- Vai tas ir jūsu paraksts?
-Jā.
- Un tur ir tikai jūsu personiskās lietas?
- Jā, tas ir viss.
- Labi, mister Bond. - Ierēdnis izņēma no reģistru grāmatas muitas uzlīmi un pielipināja to Bonda lielajai somai. Pielīmējis tādu
"Angliski šo uzvārdu raksta Case.
pašu pie mazākās somas, viņš pievērsās golfa piederumu maisam. Un sastinga ar uzlīmju grāmatu rokā. Viņš pētīja Bondu.
- Vai jums tur i' šaujamie, mister Bond?
Bondam sametās melns gar acīm.
- Tur ir golfa nūjas.
- Ak tā! - muitnieks pacietīgi atsaucās. - Cik ta' šīs nāk? Apmēram, ko?
Bondam gribējās iedunkāt pašam sevi - par to, ka bija aizmirsis amerikāņiem raksturīgos jautājumus.
- Ap astoņdesmit, es domāju.
- Nebiju domājis, ka tās varētu maksāt mazāk par simtu. - Muitnieks uzlīmēja sasodīto etiķeti uz somas, tikai dažu collu attālumā no ievērojamākā kontrabandas sūtījuma, kas jebkad bija šķērsojis šo posteni.
- Patīkamas brīvdienas, mister Bond!
- Paldies, - Bonds atbildēja un, ar rokas mājienu pasaucis nesēju, sekoja savām somām līdz pēdējam šķērslim - durvīm, kur gaidīja vēl viens inspektors. Taču tur nenācās gaidīt. Šis vīrs tikai pieliecās un pārbaudīja, vai visām somām uzlīmētas etiķetes, uzspieda tām zīmogu un pamāja, lai Bonds dodas tālāk.
- Mister Bond?
Tas bija gara auguma vīrs ar gluži kā akmenī cirstu seju, smilšukrāsas matiem un ļaunu skatienu. Viņš bija ģērbies tumšbrūnās biksēs un kafijkrāsas kreklā.
- Esmu piebraucis jums paredzēto auto. - Vīrs pagriezās, rādot Bondam ceļu ārā, karstajā agrā rīta saulē, un aģents 007 pamanīja viņa bikšu kabatā palielu, stūrainu priekšmetu. Tā apveids atgādināja maz- kalibra automātisko ieroci. "Raksturīgi," Bonds nodomāja, "Maika Hammera paņēmieni. Šie amerikāņu gangsteri ir viegli atmaskojami. Pārāk daudz lasījuši komiksus un skatījušies apšaubāmas detektīvfilmas."
Ietves malā stāvēja melns "Oldsmobile Sedan". Bonds negaidīja, kamēr viņu aicinās iekāpt. Viņš iekārtojās priekšējā sēdeklī, ļaujot brūnā tērptajam vīram iekraut bagāžu aizmugurē un pasniegt dzeramnaudu nesējam. Kad drūmā Aidlvaildas prērija jau bija palikusi aiz muguras un mašīna iejuka Van Veika alejas autostraumē, Bonds juta, ka vajadzētu kaut ko sacīt.