- Kāds tad šeit ir laiks? - viņš pajautāja.
Šoferis neatrāva skatienu no ceļa.
- Te zem, te virs simta. [11]
- Karsti gan, - Bonds bilda. - Pie mums Londonā vairāk par septiņdesmit pieciem grādiem nemēdz būt.
- Ko mēs tagad darīsim? - viņš pēc klu- sumbriža iejautājās.
Vīrs pavērās aizmugures skata spogulī un izstūrēja mašīnu uz galvenās ielas. Kādu ceturtdaļjūdzi viņš bija aizņemts, apdzenot lēni braucošās automašīnas. Tad nāca gluži tukšs ceļa posms. Bonds atkārtoja jautājumu.
- Es prasīju, ko mēs tagad darīsim?
Šoferis veltīja viņam ātru skatienu.
- Greizais grib jūs satikt.
- Tiešām? - Bonds pārvaicāja. Šie cilvēki darīja viņu nepacietīgu. Bonds sāka prātot, cik drīz viņam izdosies tikt kādā skaidrībā. Tas viss diezcik labi neizskatījās. Viņam jākļūst par ķēdes posmu un jāizseko slepenā kanāla tālākvirzība. Jebkādas neatkarīgas rīcības pazīmes vai nesadarbošanās - un no viņa mēģinās atbrīvoties. Jākļūst pazemīgam un jāpaliek tādam. Un jāpieradinās pie šīs domas tūlīt pat.
Viņi iebrauca Manhetenā un pa krastmalu turpināja ceļu līdz vietai, kur sākās ielas ar četrdesmitajiem numuriem. Šķērsoja centru un traucās tālāk pa Rietumu Četrdesmit sesto ielu. Tā bija tāda kā Ņujorkas Hetongārdena. Šoferis novietoja auto ielas malā, iepretī kādām neuzkrītošām durvīm. Tās bija iespiestas starp nevīžīga izskata rotaslietu tirgotavu un elegantu veikalu, kura fasādi greznoja melnā marmora plāksnes. Slīpie, sudrabotie burti virs ieejas bija tik smalki, ka Bonds, sēdēdams mašīnā, nespētu tos salasīt, ja vien nosaukums nebūtu cieši iespiedies viņa atmiņā. Uzraksts vēstīja: "Dimantu nams, korporācija."
Tikko auto apstājās, no ietves nokāpa kāds cilvēks un apgāja tai apkārt.
- Viss kārtībā? - viņš noprasīja, uzrunādams šoferi.
- Protams. Boss iekšā?
- Jā. Vai nolikt mašīnu vietā?
- Priecāšos, ja tu to izdarisi. - Šoferis pagriezās pret Bondu. - Klāt esam, zaļknābi. Celsim tās somas laukā!
Bonds izrausās no mašīnas un atvēra aizmugures durvis. Viņš paņēma mazāko somu un sniedzās pēc golfa piederumu maisa.
- Tās nūjas es paņemšu, - viņam aiz muguras sacīja šoferis. Bonds paklausīgi pacēla otru - lielāko somu. Šoferis pieliecās, paņēma golfa maisu un aizcirta mašīnas durvis. Otrais virs aši apsēdās pie stūres, un melnais limuzīns nozuda citu mašīnu straumē, kamēr Bonds nopakaļ šoferim šķērsoja ietvi un iegāja pa necilajām durvīm.
Aiz tām bija gaitenītis un šveicara būcenis. Kad abi ienāca, durvju sargs atrāva skatienu no "The News" sporta lappuses.
- Sveiks, - viņš sacīja šoferim un pētoši uzlūkoja Bondu.
- Sveiks, - šoferis atsaucās. - Vai tev nebūs iebildumu, ja mēs atstāsim šīs somas te?
- Uz priekšu! - virs atļāva. - Lai paliek vien. - Un ierāva galvu atpakaļ būcenī.
Šoferis, uzmetis uz pleca golfa piederumu maisu, pieveda Bondu pie lifta durvīm, kas atradās vestibila viņā pusē. Kad Bonds aiz viņa iegāja kabīnē, šoferis nospieda ceturtā stāva pogu, un abi klusēdami brauca augšā. Viņi izkāpa un atkal nonāca mazā gaitenītī, kurā atradās divi krēsli, galdiņš, liels misiņa spļaujamtrauks un vēdīja tveicīga sasmakuma dvaka.
Abi gāja uz priekšu pa apdilušo paklāju līdz stiklotām durvīm, šoferis pieklaudzināja un, uzaicinājumu negaidīdams, devās iekšā. Bonds sekoja viņam un aizvēra durvis.
Pie galda sēdēja virs ar spilgti sarkaniem matiem un lielu, nekustīgu, kā pilnmēness apaļu seju. Viņam priekšā stāvēja glāze ar pienu. Kad abi ienāca, vīrs piecēlās, un Bonds pamanīja, ka viņam ir kupris. Bonds nespēja atcerēties, ka jebkad būtu redzējis sarkanmatainu kuprīti. Viņš iztēlojās, cik tāds salikums varētu būt noderīgs bandas pakalpiņu iebiedēšanai.
Kuprainais vīrs lēnām soļoja apkārt galdam, līdz nonāca tieši pretī Bondam. Viņš apmeta loku ap ienācēju, aplūkodams to no galvas līdz kājām, pēc tam atkal novietojās pretī un ieskatījās sejā. Bonds bezkaislīgi vērās šajās acīs, kuras likās tik tukšas un stingas, it kā būtu izgatavotas no porcelāna un palienētas no kāda izbāzeņu meistara. Bonds noprata, ka patlaban iztur tādu kā pārbaudījumu. Un nepiespiesti raudzījās pretī, saskatīdams milzīgas ausis ar nesamērīgi lielām ļipiņām, plato, puspavērto muti ar sausām, sārtām lūpām. Kuprim gandrīz vai nebija kakla, viņš bija ģērbies dārgā dzeltena zīda kreklā, kura griezums slēpa uz āru izvirzītās krūtis un greizo muguru.
- Man patīk vērīgi izpētīt cilvēkus, kurus mēs nodarbinām, mister Bond! - Kuprīša balss bija spalga un griezīga.
Bonds pieklājīgi pasmaidīja.
- No Londonas mēs saņēmām ziņas, ka esat kādu nogalinājis. Es ticu, ka tā varētu būt. Redzu, ka esat uz to spējīgs - ja nepieciešams. Vai esat ar mieru turpināt darbu pie mums?
- Atkarībā no tā, kāds būs darbs, - Bonds atbildēja. - Pareizāk sakot, - viņš cerēja, ka nerunā pārāk teatrāli, - no tā, cik jūs maksāsiet.
Kuprītis aprauti, spiedzīgi iesmējās. Un ātri pagriezās pret šoferi.
- Rokij, izņem no maisa tās bumbas un pārgriez pušu. Tepat! - Kupris veikli papurināja roku un pavēra plaukstu, pastiepdams to uz šofera pusi. Tajā vīdēja abpus- griezīgs nazis ar plakanu rokturi, kas bija notīts ar limlenti. Bonds tūlīt pazina, ka tas ir metamais mazis. Viņam nācās atzīt, ka kupra roku veiklība tiešām ir ievērojama.