- Jā, bos! - šoferis attrauca, un Bonds, nedaudz izbrīnījies, noskatījās, ar kādu cītību šis vīrs paķēra nazi un notupās, lai attaisītu golfa maisa bumbu nodalījumu.
Kuprītis, atgriezies savā vietā pie galda, apsēdās un paņēma piena glāzi. Ar riebumu nopētījis glāzes saturu, viņš norija to divos lielos malkos. Un uzlūkoja Bondu, it kā gaidot, ko viņš sacīs.
- Čūla? - Bonds līdzjūtīgi apjautājās.
- Vai ar jums kāds runāja? - kupris dusmīgi atrūca. Tad viņa īgnums vērsās pret šoferi. - Ko tu vēl gaidi, Rokij? Uzliec bumbas uz mana galda, lai es varu redzēt, ko tu dari. Uz katras bumbas zīmoga ir numurs. Velc visas ārā!
- Es nāku, bos! - šoferis atbildēja. Viņš piecēlās un nolika uz galda sešas jaunās bumbas. Piecas joprojām bija melnajā iesaiņojumā. Sesto šoferis paņēma rokā un grozīja pirkstos. Viņš pacēla nazi un pārdūra bumbas apvalku, pēc tam pabāzdams asmeni zem tā. Nogriezis apaļu gabalu apmēram puscollas diametrā, viņš pāri galdam pasniedza bumbu kuprim, kurš sataustīja saturu un izpurināja uz galda ādas virsmas trīs neslīpētus desmit līdz piecpadsmit karātu dimantus.
Kupris īgni pabakstīja akmeņus ar pirkstu.
Šoferis turpināja darboties, bet Bonds skaitīt dārgakmeņus uz galda - to bija astoņpadsmit. Neapstrādāti tie necik pievilcīgi neizskatījās, tomēr vēlāk, Bonds aplēsa, pēc slīpēšanas sūtījuma vērtība būs aptuveni simttūkstoš mārciņu, ja tie visi ir augstākās kvalitātes.
- Labi, Rokij, - kuprītis sacīja. - Ir visi astoņpadsmit. Tik, cik jābūt. Tagad aizvāc tās sasodītās golfa nūjas un liec izsūtāmajam aizgādāt šī zejļa somas uz viesnīcu "Astor". Viņam tur pasūtīts numurs. Lai mantas tiek uznestas augšā viņa istabā. Skaidrs?
- Skaidrs, bos! - Šoferis nolika nazi un novāca no galda iztukšotās golfa bumbas, pēc tam aizsprādzēja Bonda golfa piederumu maisa kabatu, uzmeta maisu plecā un izgāja no istabas.
Bonds piegāja pie sienas, kur stāvēja krēsls, novietoja to pretī pie galda sēdošajam kuprītim un apsēdās. Izņēmis cigareti, viņš to aizdedzināja un, pāri galdam uzlūkojis kupri, sacīja:
- Un tagad, ja jūs esat apmierināts, arī es labprāt papriecātos par saviem piectūkstoš dolāriem.
Kuprītis, kurš visu šo laiku bija uzmanīgi vērojis Bonda kustības, pievērsa skatienu dimantiem uz galda. Viņš savāca tos apajā kaudzītē un uzlūkoja Bondu.
- Jūs saņemsiet visu, kas jums pienākas, mister Bond, - spalgā balss tagad skanēja vēsi un lietišķi. - Iespējams, ka pat vairāk nekā piecus tūkstošus. Taču samaksas veids gan jūsu, gan mūsu drošības labad būs nedaudz viltīgāks. Tiešas izmaksas nebūs. Jūs sapratīsiet, mister Bond, kādēļ. Savas laupītāja karjeras laikā jūs ne reizi vien esat guvis labu peļņu. Vienmēr ir aizdomīgi, ja cilvēkam pēkšņi parādās liela nauda. Viņš sāk ar naudu plātīties. Un mētāties ar to. Ja pogainajiem rodas interese, kur cilvēks tādu naudu grābis, viņam nav ko atbildēt. Piekrītat?
- Jā, - Bonds atteica, pārsteigts par sava sarunbiedra loģiku un pārliecību, ar kādu tas runāja. - Izklausās sakarīgi.
- Un tā, - kuprītis runāja tālāk, - es un mani draugi - mēs maksājam par pakalpojumiem nelielas summas ar lielākiem starplaikiem. Mēs palīdzam cilvēkam iegūt naudu šķietami likumīgi. Kaut vai jums. Cik daudz naudas patlaban ir jums kabatā?
- Apmēram trīs mārciņas un nedaudz sudrabnaudas, - Bonds attrauca.
- Lieliski, - kupris turpināja. - Tieši šodien jūs sastapāt savu veco draugu misteru Trī. - Viņš ar pirkstu norādīja uz savu krūtežu. - Tas esmu es. Nevainojams, godājams pilsonis, ar kuru jūs iepazināties Anglijā, četrdesmit piektajā gadā, kad es tur nodarbojos ar armijas apgādes jautājumiem. Vai atceraties?
-Jā.
- Es jums toreiz paliku parādā, jo vienvakar viesnīcā "Savoja" zaudēju bridža partijā. Atminaties?
Bonds pamāja.
- Šorīt, tikko mēs sastapāmies, es gribēju nokārtot parādu. Un nolēmu likmi dubultot - procentu dēļ. Tā iznāca, ka jūs vinnējāt vēl vairāk. Der? Es jums izsniedzu tūkstoš dolāru - esmu kārtīgs nodokļu maksātājs un apliecināšu jūsu stāstu jebkurā brīdī. Te būs nauda. - Kuprītis izvilka no bikšu kabatas maku un pastūma pāri galdam desmit simtniekus.
Bonds paņēma naudu un nevērīgi iebāza žaketes kabatā.
- Vēlāk, - kuprītis turpināja, - jums radīsies vēlme noskatīties zirgu skriešanas sacīkstes, ja jau reiz esat šeit ieradies. Un es teikšu: "Kāpēc jums neapmeklēt Sarato- gu? Sacensības notiks pirmdien." Jūs teiksiet: "Labs ir!" un pirmdien aizbrauksiet uz Saratogu ar saviem tūkstoš dolāriem kabatā. Vai der?
- Jauki, - Bonds piebalsoja.
- Tur liksiet naudu uz kādu zirgu. Un laimēsiet vismaz pieci pret vienu. Tā jums būs jūsu pieci tūkstoši. Un, ja kāds vaicās, no kurienes, jums nenāksies grūti pierādīt to izcelsmi.
- Un kas notiks, ja šis zirgs zaudēs?
- Tas nezaudēs.
Bonds neko neatbildēja. Viņam bija veicies ar vienu rāvienu iekļauties gangsteru pasaulē. Un nu vēl gaidāma veiksme ari zirgu skriešanas sacīkstēs. Bonds lūkojās pāri galdam - tieši bālganajās porcelāna acīs. Nebija iespējams izprast, ko tās saskata. Acis raudzījās pretī gluži neizdibināmi. Taču bija pienācis laiks spert kādu soli tālāk.
- Labi, tas viss tiešām izklausās lieliski, - Bonds noteica, cerēdams ar glaimiem panākt kaut ko vairāk. - Šķiet, ka jūs esat visu kārtīgi apsvēruši. Man patīk sadarboties ar piesardzīgiem cilvēkiem.
Tomēr porcelāna acīs neuzplaiksnīja ne mazākais iedrošinājums.
- Es gribētu kādu laiku padzīvot ārpus Anglijas. Jādomā, - viņš turpināja, - ka jums noderēs papildu darbaspēks?
Porcelāna acis lēnām novērsās no runātāja acīm, skatiens domīgi slīdēja pār Bonda seju un pleciem, it kā kupris vērtētu sacīkšu zirgu. Tad viņš vēlreiz aplūkoja dimantu kaudzīti sev pretī, sākdams cītīgi veidot no apļa četrstūri.