Helikopters lēni tuvojās cilvēkam, turēdamies aptuveni simt pēdu augstumā, lielā propellera lāpstiņas slinki griezās. Lidaparāts izskatījās pēc milzīga, slikti konstruēta kukaiņa. Vīram uz zemes - kā allaž - likās, ka tas saceļ pārāk lielu troksni.
Helikopters brītiņu nogaidīja, bez piepūles turēdamies tieši virs vīra galvas. No kabīnes izspraucās roka un pavērsa pret vīru iedegtu lukturīti. Tas uzplaiksnīja, dodot zīmi - morzes alfabēta burtu A.
Uz zemes stāvošais vīrs uzspīdināja pretī, atbildot ar burtiem B un C. Pēc tam viņš nolika ceturto lukturīti zemē un atkāpās, piesegdams acis, lai pasargātu tās no saceltā putekļu mākuļa. Propellera lāpstiņas virs viņa galvas nemanāmi samazināja apgriezienus, un pēc brīža helikopters atsperīgi nosēdās klajumiņā, ko norobežoja četri lukturīši. Pēdējoreiz noklepojies, motors apklusa, lidaparāta astes propellers vēl īsu brītiņu turpināja griezties, tad aprima, bet galvenā propellera lāpstiņas pēc dažiem gausiem apgriezieniem zaudēja slīpumu un apstājās.
Klusumā vēl dobji nodunēja atbalss, pēc tam atkal varēja dzirdēt, kā dzeloņkrūmā sirina cikāde un kaut kur netālu - tikai rokas stiepiena attālumā - satraukti iečirkstas iztraucēts naktsputns.
Mirkli nogaidījis, lai nosēžas putekli, lidotājs atrāva kabīnes durvis, nolaida mazas alumīnija kāpnītes un stīvi norāpās pa tām lejā. Viņš mierīgi stāvēja, kamēr otrs vīrs apgāja apkārt nosēšanās laukumam, savākdams un tūlīt nodzēsdams lukturīšus. Lidotājs tikšanās vietā bija ieradies pusstundu vēlāk par norunāto laiku un tagad pacietīgi gaidīja un garlaikojās, jau sagatavojies noklausīties sagaidītāja neizbēgamo gaušanos. Viņš nicināja visus afrikandus*. Un šo - jo sevišķi. Būdams tīrasiņu vācietis un "Luftvaffe" pilots, kurš ar īstena ārieša aizrautību aizstāvējis reiha intereses, viņš visus šos salašņas uzskatīja par nepilnvērtīgiem jaukteņiem - blēdīgiem, dumjiem un slikti audzinātiem ļautiņiem. Protams, šim aunapierem bija veicams viņa piņķerīgais darbiņš, bet vai tad to varēja salīdzināt ar helikoptera vadīšanu šurp - piecsimt jūdžu augstumā virs džungļiem nakts vidū - un pēc tam atpakaļ?
Kad otrs atgriezās, lidotājs pacēla roku sveicienā.
•Nācija DAR. Galvenokārt holandiešu, kā ari franču un vācu iecejotāju pēcteči. Runā afrikandu (būru) valodā.
- Vai viss kārtībā? - viņš noprasīja.
- Es ceru. Bet jūs kārtējoreiz esat nokavējies. Tagad man būs jāšķērso robeža jau mazā gaismiņā.
- Tā ir magneto vaina. Mums katram ir savas rūpes. Paldies Dievam, ka pilnmēness ir tikai trīspadsmit reizes gadā. Labi, ja jums ir viss, kas vajadzīgs, tad nodarīsim savu darāmo, lai varu doties projām.
Neko vairāk nebildis, vīrs no dimantu raktuvēm pagrābājās aiz krekla un pasniedza lidotājam kārtīgi apsieto, smago sainīti.
Pilots to paņēma. Sainītis bija mitrs no kontrabandista sviedriem. Pilots iebāza to vienā no savas tīrās aizsargkrāsas blūzes sānkabatām un, noslēpis roku aiz muguras, noberza to sausu pret īsbikšu sēžamvietu.
- Labi, - lidotājs noteica un pagriezās uz helikoptera pusi.
- Vienu mirklīti! - kontrabandists ierunājās. Viņa balsī bija skaidri saklausāma saīguma pieskaņa.
Pilots pagriezās atpakaļ un pievērsās otram vīram. "Tā runā sulainis," viņš domāja, "kurš sevi uzkurinājis, lai sūkstītos par slikto uzturu."
- Jā? Ko jūs gribat sacīt?
- Visa tā būšana draud piesvilt. Tur, raktuvēs. Tas man vairs nemaz nepatīk. No
Londonas esot ieradies kāds visai lietpratīgs vīrs. Jūs droši vien esat par viņu kaut kur lasījis. Viņa uzvārds ir Silito. Runā, ka viņu nolīgusi "Dimantu Korporācija". Vēl ir ieviesti visādi jauni priekšraksti, divkārt palielināti sodi. Tādi apstākļi aizbaidījuši vairākus no maniem sīkajiem piegādātājiem. Man nācās izturēties pret viņiem diezgan nežēlīgi. Un, jā gan, kaut kā gadījās, ka viens iekrita iežu smalcinātajā. Šis notikums lika pārējiem saņemties. Bet tagad man viņiem jāmaksā vairāk. Papildus vēl desmit procentus. Taču viņi tik un tā nav apmierināti. Un pirms dažām dienām tie slepenie atklāja vienu no maniem starpniekiem. Jūs taču zināt, kādi tie melnie vepri ir. Nespēj paciest kārtīgu pērienu. - Virs aši ieskatījās lidotājam acīs, pēc tam atkal novērsās. - Es gan šaubos, vai vispār kāds varētu izturēt kāvienu ar tādām pletnēm, kādas lieto Dienvidāfri- kas raktuvēs. Pat es ne.
- Un tad? - pilots noprasīja. Pēc neilga klusumbrīža viņš apvaicājās: - Vai jūs vēlaties, lai es par šiem draudiem pastāstu ABC?
- Es nevienam nedraudu, - otrs steigšus paziņoja. - Es tikai gribu, lai viņi uzzina, kas šeit notiek. Būt par to skaidrībā ir viņu pašu interesēs. Un par to vīru - Silito - tāpat. Viņš atklājis, ka kontrabandas dēļ mūsu raktuves gadā zaudējot vairāk nekā divus miljonus mārciņu, tāpēc valdibai jā- darot tai gals. Vai saprotat, ko tas nozīmē? Ka jādara gals manai darbībai!
- Un manai, - lidotājs mierīgi atbildēja. - Bet ko tad jūs vēlaties? Vairāk naudas?
- Jā, - otrs stūrgalvīgi paziņoja. - Es gribu vairāk. Vai nu lai pieliek vēl divdesmit procentus, vai ari es laižos lapās. - Vīrs mēģināja saskatīt pilota sejā līdzcietību.
- Lai notiek, - pilots vienaldzīgi atteica. - Es Dakārā nodošu šo vēsti tālāk. Ja tā viņus interesēs, tad viņi droši vien nosūtīs to uz Londonu. Man ar to visu nav nekāda sakara, taču, ja es būtu jūsu vietā, - pilota balss pirmoreiz izklausījās pieļāvīgāka, - es neatļautos nekādu spiedienu pret šiem cilvēkiem. Šie vīri var būt bīstamāki par jūsu Silito, arī par korporāciju un jebkuru valdību, par kādu man gadījies dzirdēt. Pēdējo divpadsmit mēnešu laikā šajā kanāla galā vien jau gājuši bojā trīs cilvēki. Viens tāpēc, ka saslima ar dzelteno kaiti. Divi pārējie tāpēc, ka mēģināja nozagt sūtījumu. To jūs jau zināt. Vēl taču bija tas nepatīkamais notikums ar jūsu priekšgājēju, vai ne? Izvēlēties tik dīvainu vietu, kur glabāt sprāgstvielu! Zem savas paša gultas! Un viņš parasti bija tik piesardzīgs…