Istabā bija iestājies klusums. Bonds sāka pētīt savus nagus.
Beidzot kuprītis atkal pavērās augšup.
- Iespējams, - viņš apcerīgi novilka. - Iespējams, ka atradīsies vēl kāds darbiņš. Līdz šim jūs neesat kļūdījies. Turpiniet tāpat, un jums nebūs nekādu nepatikšanu. Piezvaniet pēc sacīkstēm, tad pateikšu, kāda ir mana atbilde. Tikai, kā jau es sacīju, esiet uzmanīgs un dariet visu, kā es teicu. Norunāts?
Bonda muskuļi atslāba. Viņš paraustīja plecus.
- Kādēļ jūs nevarat pateikt tūlīt? Es meklēju darbu. Varat apliecināt savējiem, ka neesmu pārāk izvēlīgs, ja vien samaksa ir laba.
Pirmo reizi porcelāna acīs parādījās emocijas. Tās lūkojās aizkaitināti un dusmigi, un Bonds jau sāka prātot, vai nav pārspīlējis.
- Ka jums šķiet, kas mes tadi esam? - Kuprīša spiedzīgā balss sašutumā atkal ieskanējās griezīgi. - Kaut kāda skopu blēžu banda? Pie velna! - Viņš gurdi paraustīja plecus. - Ir velti cerēt, ka anglis varētu saprast, kas šodien notiek šajā zemē. - Kuprīša acis atkal bija kļuvušas nespodras. - Klausieties uzmanigi! Te būs mans telefona numurs. Atzīmējiet to! Viskonsīna 7-3697. Pierakstiet arī pārējo! Un neiedomājieties pazaudēt, citādi jums nāksies zaudēt daudz ko svarīgāku! - Greizais Tri iesmējās spiedzīgiem, aprautiem smiekliem, kuri necik jautri vis neizklausījās. - Ceturtais skrējiens otrdien. Likme bez ierobežojumiem. Viena un ceturtdaļjūdze trīsgadīgiem zirgiem. Iemaksājiet naudu pēdējā mirklī pirms lodziņa aizvēršanas. Nebūs nekāda riska, jūs par savu tūkstoti dabūsiet, kas pienākas. Vai der?
- Der! - atsaucās Bonds, paklausīgi rakstīdams ar zīmuli kabatas grāmatiņā.
- Lieliski, - kupris noteica. - Zirgu sauc Tramīgais Smaids. Liels ērzelis ar gaišu purnu un baltām kājām. Uz to varat likt droši - viņš uzvarēs.
8. nodala
MĒS VIENMĒR ESAM NOMODĀ
Pulkstenis bija pusviens, kad Bonds liftā nobrauca lejā un izgāja saules piekarsētajā ielā.
Viņš pagriezās pa labi un lēnām devās uz Taimskvēra pusi. Iedams garām "Dimantu nama" skaistajai melnā marmora fasādei, Bonds apstājās, lai nopētītu abus atturīgi noformētos skatlogus, kas bija izklāti ar tumšzilu samtu. Katra skatloga vidū atradās tikai viens juvelierizstrādājums - auskars no liela, bumbierveidīga dimanta, pie kura bija piestiprināts otrs nevainojami noslīpēts, apaļš briljanta piekariņš. Zem katra auskara bija plāna dzeltenā zelta plāksnīte, kura izskatījās kā vizītkarte ar atlocītu stūrīti. Uz katras plāksnītes bija rakstīts: "Dimanti ir mūžīgi."
Bonds klusībā pasmaidīja, prātodams, kurš no viņa priekštečiem ievedis Amerikā šos četrus dimantus.
Bonds devās meklēt kādu bāru ar gaisa kondicionētāju, kur patverties no karstuma un padomāt. Viņš bija apmierināts ar tikko notikušo sarunu. Vismaz viņa pakalpojumi netika atraidīti, lai gan varēja gaidīt ari to. Kuprītis likās visai uzjautrinošs. Viņā bija kaut kas teatrāls, lepošanās ar Mirdzošo bandu šķita smieklīga. Taču Greizais Tri nebūt nelikās tikai jokdaris vien.
Bija pagājušas tikai dažas minūtes, kad Bonds pamanīja, ka tiek izsekots. Nekādu tiešu pierādījumu gan nebija, taču tikko jaušamā kņudoņa pakausī kaut ko nozīmēja, un Bonds bija paradis uzticēties savam sestajam prātam, tādēļ negaidīti sastinga uz vietas kāda skatloga priekšā, lai nevērīgi palūkotos atpakaļ uz 46. ielu. Nekā aizdomīga neredzēja, tikai cilvēku straume lēnām slīdēja pa ietvēm, turklāt vairums - šajā ielas pusē, kurā atradās Bonds, jo tā bija pasargāta no saules. Nemanīja nekādu negaidītu kustību kādās parādes durvīs, neviens cītīgi neslaucīja seju ar kabatas lakatu, lai paliktu nepazīts, nedz arī bija noliecies, lai sasietu kurpju auklas.
Bonds aplūkoja Šveices pulksteņus veikala skatlogā un pēc tam pagriezās, lai turpinātu pastaigu. Nosoļojis vairākus jardus, viņš apstājās atkal. Joprojām nekā. Bonds virzījās tālāk uz Amerikas avēnijas pusi, apstādamies pie pirmajām durvīm, kuras veda sieviešu veļas veikalā, kur, pagriezis pret viņu muguru, jau stāvēja kāds smilš- krāsas uzvalkā tērpies vīrs, pētīdams melnas mežģīņu biksītes uz visnotaļ reālistiska manekena. Bonds novērsās un atspiedās pret kolonnu, sākdams laiski, bet uzmanīgi skatīties uz ielu.
Tajā mirklī kāds sagrāba Bonda labo roku, lai viņš nevarētu likt lietā šaujamo, un klusa balss pie auss norūca:
- Tā, tā, angli! Tikai mieru, ja negribi pusdienu vietā dabūt vēderā lodi!
Bonds sajuta kaut ko cietu pie muguras mazliet virs nierēm.
Kas gan runāja ar viņu tik familiārā tonī? Kāds likumsargs? Vai gangsteris? Bonds pavērās lejup, lai tiktu skaidrībā, kas satvēris viņa labo roku. Tas bija dzelzs āķis. Hm, tātad uzbrucējam bija tikai viena roka! Bonds zibensātri apcirtās, noliekdamies sānis un zveldams ar kreisās rokas dūri no apakšas.
Atskanēja plaukšķis, jo viņa dūri bija satvērusi otra vīrieša kreisā roka, un tajā pašā brīdī, kad notika šī saskaršanās, Bonds apjēdza, ka ieroča nemaz nav. Pēc tam sekoja labi pazīstami smiekli un balss slinki sacīja:
- Nelāgi, Džeims. Sargeņgeļi ir tevi pametuši!
Bonds lēnām atlieca muguru un labu bridi spēja tikai neticīgi blenzt smīnošajā Fēliksa Leitera sejā, līdz lēnām pierima spēji uzbangojušais satraukums.
- Tātad tu šeit tēlo manu asti, nelietīgais utubunga? - viņš beidzot ierunājās. Un iepriecināts uzlūkoja draugu, kuru pēdējoreiz bija redzējis kādas Floridas viesnīcas gultā kā kūniņu, satītu asiņainos pārsējos, amerikāņu slepeno aģentu, ar kuru kopā bija gadījies piedalīties ne vienā vien piedzīvojumā. - Ko, ellē ratā, tu šeit meklē? Un kāds velns tevi dīda tādā tveicē spēlēt muļķīgas spēlītes? - Bonds izvilka mutautu un sāka slaucīt seju. - Uz brītiņu tev gandrīz izdevās padarīt mani nervozu.