- Nervozu! - Fēlikss Leiters nicinoši iesmējās. - Tu droši vien jau skaitīji lūgšanas! Vai tava sirdsapziņa ir tik netīra, ka nezini, kas tev dzen pēdas - policisti vai gangsteri? Ko?
Bonds iesmējās un uz jautājumu neatbildēja.
- Nāc šurp, tu, spiegojošais āķaroka! - viņš iesaucās. - Izmaksā man dzērienu un pastāsti visus jaunumus! Es gluži vienkārši neticu, ka satikāmies nejauši. Tu patiesi varētu izmaksāt man pusdienas. Jums, teksasiešiem, naudas ir vairāk nekā vajag.
- Protams, - Leiters atbildēja un ieslidināja dzelzs āķi žaketes labajā kabatā, bet ar kreiso roku satvēra Bonda elkoni. Viņi sāka soļot uz priekšu, un Bonds pamanīja, ka Leiters jūtami klibo. - Teksasā pat blusas ir tik bagātas, ka var apmaksāt pašas sev pusdienas. Iesim! Tepat aiz stūra ir "Sardi".
Leiters pagāja garām greznajai zālei, kur pusdienoja slaveni aktieri un rakstnieki, un veda Bondu uz augšstāvu. Kāpjot pa kāpnēm, klibošana kļuva vēl jūtamāka, viņš turējās pie margām. Bonds neko nevaicāja. Atstājis draugu pie stūra galdiņa restorāna zālē, kur laimīgā kārtā bija gaisa kondicionētājs, viņš, apsvērdams redzēto, devās uz tualetes istabu atsvaidzināties. Leiteram trūka labās rokas, bija cietusi kreisā kāja, zem matu līnijas virs kreisās acs varēja manīt neuzkrītošas rētas, un pati acs nelikās īsta, bet visādā citādā ziņā Leiters izskatījās labi. Pelēko acu spīdums liecināja par cī- ņasgaru, salmu dzeltenajos matos nemanīja ne pēdu no sirmuma, seja nepauda sakropļotam cilvēkam raksturīgo rūgtumu. Taču abu īsās pastaigas laikā Leiters izturējās nepierasti atturīgi, un Bondam šķita, ka tāda uzvedība varētu būt saistīta ar viņu, Bondu. Vai arī paša Leitera patlabanējo nodarbošanos. "Bet ar viņa traumām," Bonds domāja, iedams atpakaļ uz zāli pie sava drauga, "tam nav nekāda sakara!"
Bondam jau bija atnests vidēji sauss martīni ar citrona šķēlīti. Viņš pasmaidīja par drauga labo atmiņu un nogaršoja dzērienu. Tas bija lielisks, tikai vermuta šķirne izrādījās nepazīstama.
- Tas pagatavots, pievienojot "Cresta Blanca", - Leiters pastāstīja. - Jauna iekšzemes šķirne no Kalifornijas.
- Tas ir labākais vermuts, kādu jebkad esmu nogaršojis.
- Es izmantoju izdevību, kamēr tu biji projām, un pasūtīju kūpinātu lasi un briz- zola, - Leiters sacīja. - Un viņiem te ir labākā gaļa visā Amerikā, brizzola arī vislieliskākā. Vēršgaļa, izcirsta tieši šķērsām kaulam. Vispirms apcepta uz atklātas, pēc tam uz lēnas uguns. Vai der?
- Ja tu tā saki, - Bonds piekrita. - Mēs esam pietiekami bieži ēduši kopā, lai pazītu viens otra gaumi.
- Es teicu, lai viņi nesteidzas, - Leiters piemetināja. Viegli piedauzījis ar savu āķi pie galda, viņš turpināja: - Iedzersim vēl vienu martini, lai ātrāk tiktu pie skaidrības. - Viņa smaids bija silts, tomēr acis pē- tigi vēroja Bondu. - Pasaki man vienu! Kādās darīšanās tu esi ielaidies ar manu veco draugu Greizo koku? - Pienāca viesmīlis, Leiters pasūtīja vēl vienu martini un noliecās uz priekšu, gaidīdams atbildi.
Bonds pabeidza pirmo martini un aizdedza cigareti. Viņš palūkojās apkārt. Tuvākie galdiņi bija tukši. Bonds pagriezās pret amerikāni.
- Vispirms pasaki man, lūk, ko, Fēliks, - viņš klusi palūdza. - Kur tu tagad strādā? Vai joprojām CIP?
- Nekā nebija, - Leiters attrauca. - Tā kā es vairs nevaru rīkoties ar ieroci, viņi man piedāvāja darbu pie rakstāmgalda. Kad paziņoju, ka gribu strādāt svaigā gaisā, man izmaksāja krietnu atvaļināšanās naudu. Tad gluži pieņemamu piedāvājumu izteica Pinkertons. Tu jau zini - tas pats, kura moto ir: "Mēs vienmēr esam nomodā." Tā nu esmu kļuvis par privātdetektīvu. Darbam nav nekādas vainas. Jāstrādā kopā ar tīri patīkamiem zeļļiem, kādu dienu varēšu doties pensijā, saņemot zelta pulksteni. Patlaban nodarbojos ar sacīkšu zirgiem - dopings, blēdības skrējienos, apsardze staļļos un tā tālāk. Patīkams darbs, kas ļauj ceļot pa visu valsti.
- Izklausās labi, - Bonds piebalsoja. - Bet man nebija ne jausmas, ka tu kaut ko saproti no zirgiem.
- Es tiešām agrāk pazinu zirgu tikai tad, ja tas bija iejūgts ratos, - Leiters atzinās. - Taču tādas zināšanas var apgūt diezgan ātri, turklāt man ir svarīgāk pazīt cilvēkus, nevis zirgus. Un kā ir ar tevi? - Viņš pieklusināja balsi. - Joprojām tajā pašā dienestā?
- Tā ir, - Bonds atbildēja.
- Šeit esi viņu uzdevumā?
-Jā.
- Slepena misija?
-Jā.
Leiters nopūtās. Un domīgi iemalkoja martīni.
- Lieliski, - viņš beidzot novilka. - Ja tavam darbam ir kāds sakars ar Mirdzošo bandu, tu rīkojies muļķīgi, strādājot viens pats. Īstenībā tu esi pakļauts tādam riskam, ka es arī uzvedos kā trakais, ieturēdams kopā ar tevi pusdienas. Taču es tev pateikšu, kādēļ šorīt ložņāju apkārt, pūlēdamies tikt Greizajam uz pēdām. Varbūt varēsim viens otram palidzēt. Protams, nejaucot tajā visā iekšā mūsu darba devējus. Der?
- Tu taču zini, ka man patīk strādāt kopā ar tevi, Fēliks, - Bonds nopietni atbildēja. - Bet es joprojām darbojos savas valdības uzdevumā, kamēr tava aģentūra, iespējams, sacenšas ar valdības dienestiem. Taču, ja mums abiem ir viens mērķis, ne tev, ne man nav jēgas slēpt savas kārtis. Ja jau abi dzenam pēdas vienam zaķim, tad labāk darīsim to kopā. Tātad, - Bonds pētoši uzlūkoja teksasieti, - ja esmu pareizi sapratis, tad tu interesējies par zirgu ar gaišu purnu un baltām kājām? Zirgu, vārdā Tramīgais Smaids?
- Tieši tā! - Leiters atteica, nelikdamies īpaši pārsteigts. - Tas otrdien skries sacīkstēs Saratogā. Bet kāda daļa gar šo zirgu ir britu impērijas drošības dienestam?
- Man ieteica likt visu savu naudu uz šo zirgu, - Bonds sacīja. - Tūkstoš dolāru. Un tā saņemt samaksu par kādu citu darbiņu. - Bonds pacēla roku ar cigareti, aizsegdams muti. - Šorīt es ar lidmašīnu atvedu misteram Spengam un viņa draugiem neapstrādātus dimantus simttūkstoš mārciņu vērtībā.