Leitera acis samiedzās. Pārsteigumā viņš klusi iesvilpās.
- Ak kungs! - viņš godbijigi novilka. - Tad tu spēlē augstākā ligā nekā es! Es par to zirgu interesējos tikai tāpēc, ka tas piedalās sacensībās nelikumīgi. Ir paredzēts, ka otrdien jāuzvar Tramīgajam Smaidam. Trijās pēdējās sacensībās šis ādinieks vispār neieguva nekādu vietu. To pienācis laiks nošaut. Taču ir kāds cits zirgs, ātrāks par ātru, saukts Pipariņš. Sagadījies tā, ka arī tam ir gaišs purns un visas četras kājas baltas. Liels bēris, un viņiem nāksies krietni pacensties, lai nebūtu redzama ne mazākā atšķirība. Banda gatavojas šim pasākumam jau ilgāk nekā gadu. Nevadas tuksnesī, kur Spengiem ir tāds kā rančo. Un tagad ir gatavi raust naudiņu. Šīs ir lielas sacīstes, paredzamas augstas likmes, kopapjoms varētu būt divdesmit pieci tūkstoši dolāru. Viņi varēs bruģēt ielas ar naudu. Laimesti varētu būt pieci pret vienu. Iespējams, pat desmit vai piecpadsmit pret vienu. Tas patiešām būs varens ķēriens!
- Bet es domāju, ka Amerikā visiem sacīkšu zirgiem uz lūpas ir tetovējums, - Bonds iebilda. - Kā viņi domā apiet šo šķērsli?
- Pārstādot ādu Pipariņa mutē un atveidojot uz tās Tramīgā Smaida tetovējumu. Tas triks ar tetovējumu jau ir novecojis. Pinkertona aģentūrā ienākušas ziņas, ka žokeju klubs gribot pāriet uz "nakts acu" fotouzņēmumiem.
- Kas tās par nakts acīm?
- Tādas tulznas zirga kāju locītavu iekšpusē. Angļi šos veidojumus sauc par "kastaņiem". Katram zirgam tie esot citādi. Tāpat kā cilvēkiem pirkstu nospiedumi. Taču tā būs tikai veca dziesma jaunās skaņās. Tiks nofotografētas "nakts acis" visiem Amerikas sacīkšu zirgiem, taču jau tagad ir zināms, ka gangsteri atraduši paņēmienu, kā ar skābi tās pārtaisīt. Nē, policija nekad netiks ar šiem gangsteriem galā.
- Kā tu zini to visu par Tramīgo Smaidu?
- Ar šantāžas palīdzību, - Leiters jautri atbildēja. - Es pieķēru vienu no Spenga staļļa puišiem blēņojamies ar narkotikām. Ļāvu viņam atpirkties, sniedzot ziņas par šo mazo nelikumību.
- Un ko tu domā darīt?
- Redzēsim. Svētdien jābrauc uz Sarato- gu. - Leitera seja atplauka. - Pie velna, kāpēc tev nebraukt man līdzi? Pievienojies man, es aizvedīšu tevi uz savu pagaidu mītni. Tā saucas "Sagamora". Švītīgākais motelis! Tev taču kaut kur jāpārnakšņo. Mums labāk būtu daudz neklīst apkārt kopā, taču mēs varētu tikties vakaros. Ko tu par to teiksi?
- Brīnišķīgi! - Bonds sacīja. - Labāk nevar būt. Taču pulkstenis jau ir gandrīz divi. Paēdīsim, un es tev izstāstīšu pārējo.
Kūpinātais lasis bija no Jaunskotijas - neizdevies aizstājējs īstajam Skotijas lasim, toties brizzola izrādījās tieši tāda, kā Leiters solījis, - tik mīksta, ka Bonds varēja to ēst ar dakšiņu vien, neliekot lietā nazi. Viņš pabeidza pusdienas, apēdot pusi no avokado ar franču mērci, pēc tam dīki malkoja kafiju.
- Tas īsumā būtu viss, - Bonds nobeidza savu stāstu. Viņš bija runājis ik pēc kumosa visu ieturēšanās laiku. - Esmu tādās domās, ka dimantu kontrabandu organizē brāļi Spengi, bet tos tirgo viņiem piederošais "Dimantu nams". Vai tev ir kaut kas piebilstams?
Leiters ar kreiso roku izkratīja uz galda cigareti no "Lucky Strike" paciņas un aizdedzināja to pie Bonda pasniegto šķiltavu liesmas.
- Izklausās ticami, - viņš, brīdi klusējis, piekrita. - Taču es ne visai daudz ko zinu par Serafimo brāli Džeku Spengu. Ja Džeks tagad ir Seije, tad šī ir pirmā ziņa, ko pēc ilgāka laika par viņu saņemu. Par citiem bandas locekļiem mums zināms daudz vairāk, ir gadījies dzirdēt ari par Tifāniju Kei- su. Jauks bērns, bet jau gadiem strādā šo bandītu labā. Viņai nav cerību tikt vaļā. Nabadzīte kopš bērna kājas neko citu nav redzējusi. Viņas mātei piederēja smalkākā Sanfrancisko meitumāja. Viss bija ciešami līdz brīdim, kad Tifānijas māte pieļāva ellišķīgu kļūdu. Kādā jaukā dienā sievišķis nolēma vairs nemaksāt vietējai gangsteru bandai par "jumta" pakalpojumiem. Viņa maksāja policijai - cik noprotu, tad izdomāja, ka tā par visu parūpēsies. Vientiese! Kādā naktī banda ielauzās namā un visu tur izdemolēja. Viņi neaiztika meičas, bet visi pēc kārtas izvaroja Tifāniju. Viņai toreiz bija tikai sešpadsmit gadu. Nav jābri- nās, ka meitēns kopš tā laika neielaižas ar vīriešiem nekādās darīšanās. Nākamajā dienā viņa atmūķēja mātes naudaskasti un aizlaidās lapās ar visu naudu. No sākuma viņa strādāja par garderobisti, pēc tam bija maksas deju partnere, statiste kinostudijā, viesmīle - un tā līdz divdesmit gadu vecumam. Tad meitenei laikam šī dzīve bija līdz kaklam, un viņa sāka dzert. Apmetās mēbelētās istabās kādā Floridas salā un dzēra, it kā vēlētos dabūt galu. Tur viņu iesauca par Karstvīniņu. Tad kāds bērns iekrita jūrā, bet Tifānija ielēca ūdenī un mazo izglāba. Pēc tam par viņu rakstīja avīzēs, un kāda bagāta sieviete meiteni pievāca - burtiski ar varu. Aizveda uz Anonīmo alkoholiķu biedrību un sāka vadāt apkārt pa pasauli kā savu laika kavētāju. Tomēr, kad abas atgriezās Sanfrancisko, Tifānija aizbēga un sāka dzīvot pie savas vecās mātes, kura tad jau bija pametusi bordeļu biznesu. Taču Tifānija nekādi nespēja noenkuroties - laikam viņai atkal kļuva garlaicīgi, tāpēc devās meklēt piedzīvojumus un nonāca Rēno. Kādu laiku strādāja Herolda klubā. Tur iepazinās ar mūsu draugu Serafimo - puisis iedegās, jo Tifānija atteicās likties ar viņu gultā. Serafimo piedāvāja meitenei darbu viesnīcā "Tiāra" Lasvegasā. Tur viņa pavadīja gadu vai divus. Un, kā rādās, ik pa laikam ceļoja uz Eiropu. Taču viņa ir laba meitene, tikai nekādi nav atradusi iespēju sākt citādu dzivi - pēc tā, ko banda viņai nodarīja.