- Labāk nevar būt.
- Atnāciet vēl! - Krendlers ar rokas mājienu paaicināja vīnu pārzini. - Sem, pajautā maniem draugiem, ko viņi gribētu iedzert pie kafijas. - Un, vēl pēdējoreiz apveltījis ar smaidu abus viesus, viņš devās pie nākamā galdiņa.
Tifānija pasūtīja "Stingeru" no piparmētru liķiera, Bonds ari lūdza to pašu.
Kad viesmīlis atnesa kokteiļus un kafiju, Bonds atsāka sarunu no tās pašas vietas, kur tā bija pārtrūkusi.
- Bet, Tifānij, - viņš ierunājās, - darbiņš ar dimantiem šķiet diezgan vienkāršs. Kāpēc mēs nevarētu arī turpmāk strādāt kopā? Divi vai trīs braucieni gadā mums ienestu labu naudu un nebūtu tik bieži, lai Imigrācijas vai muitas dienests sāktu uzdot nepatīkamus jautājumus.
Tifānija Keisa neuzķērās uz šī āķa.
- Atstājiet to ABC ziņā, - viņa attrauca, - es taču jums jau sacīju, ka tie ļaudis nav dumji. Viņi izplānojuši plašu operāciju ar šiem akmeņiem. Man ne reizi nav nācies sadarboties ar vienu un to pašu kurjeru, turklāt es neesmu vienīgā pavadone. Esmu pārliecināta, ka ari šoreiz lidmašīnā mēs nebijām tikai divi vien. Varu derēt, ka viņi bija norīkojuši vēl kādu uzmanīt mūs abus. Viņi ik uz soja kontrolē un pārbauda ikvienu. - Tifāniju bija aizkaitinājis Bonda cieņas trūkums pret viņas darbadevējiem. - Es šo ABC nekad neesmu redzējusi, - viņa turpināja. - Tikai piezvanu uz kādu numuru Londonā un uzklausu lentē ierakstītas pavēles. Un tāpat paziņoju visu, kas man sakāms. Es saku, ka tā ir augsta pilotāža, nevis jūsu līmenis. Tā nav sasodīta lauku muižu aptīrīšana.
- Es saprotu, - Bonds bijīgi ierunājās, saspringti prātodams, kā lai izdabū no viņas ABC telefona numuru. - Šķiet, ka šie cilvēki patiesi padomājuši par visu.
- Varu derēt uz jūsu dzīvību, - jaunā sieviete neizteiksmīgi noteica. Šī saruna sāka viņu garlaikot. Tifānija nīgri lūkojās "Stin- gera" glāzē, pēc tam izdzēra to.
Bonds juta, ka Tifānija grasās ieslīgt dzēruma raudulībā.
- Varbūt vēlaties doties uz kādu citu vietu? - viņš ierosināja, skaidri apjēgdams, ka pats šo vakaru sabojājis.
- Pie velna, nē! - Tifānija drūmi atbildēja. - Vediet mani mājās! Esmu nogurusi. Vai tiešām jūs nevarējāt atrast kādu citu tēmu šim vakaram - kāpēc visu laiku bija jārunā tikai par šiem nolādētajiem rīkļurāvējiem?
Bonds samaksāja rēķinu, un abi klusēdami nokāpa lejā un cauri vēsajam restorāna vestibilam izgāja tveicīgajā naktī, kur oda pēc benzīna un sakarsuša asfalta.
- Es arī apmetos viesnīcā "Astor", - Tifānija pavēstīja, kad abi iekāpa taksometrā. Viņa ierāvās tālākajā sēdekļa stūri un palika sēžam sakumpusi, galvu rokā atspiedusi, vērdamās ārā, kur baisajā, nāvējošajā tumsā plaiksnīja neona gaismas.
Bonds klusēja. Tikai raudzījās laukā pa logu, lādēdams savu darbu. Viss, ko viņš pašreiz vēlējās sacīt, bija: "Klau, nāc man līdzi! Tu man patīc! Nebaidies! Nekas nav ļaunāk, kā palikt vienai." Ja sieviete teiktu "jā", viņa viltība būtu izdevusies. Taču Bondam negribējās likt lietā viltību. Darbs lika viņam izmantot Tifāniju, taču, lai ko prasīja darbs, bija tikai viens veids, kā neizmantot šo būtni. Piekļūt viņas sirdij.
Pie viesnīcas "Astor" Bonds palīdzēja Ti- fānijai izkāpt. Viņa palika stāvam uz ietves, muguru pagriezusi, kamēr Bonds samaksāja šoferim. Abi kāpa augšā pa kāpnēm, klusēdami gluži kā laulāts pāris pēc neveiksmīgi pavadīta vakara, kas beidzies ar strīdu.
Abi reizē paņēma no dēļa atslēgas un nosauca lifta zēnam piekto stāvu. Kamēr lifts slīdēja augšup, Tifānija stāvēja, pagriezusies ar seju pret durvīm. Bonds pamanīja, ka viņas roka tik cieši tur somiņu, ka pirkstu kauliņi kļuvuši balti. Piektajā stāvā viņa ātri izkāpa un neiebilda, kad Bonds sekoja. Plecu pie pleca viņi soļoja pa garajiem viesnīcas gaiteņiem, līdz beidzot nonāca pie Tifānijas numura. Viņa pieliecās, apgrieza atslēgu un, atgrūdusi durvis, pagriezās pret Bondu.
- Klausieties, jūs, Bond…
Šo teikumu Tifānija iesāka, it kā grasītos teikt garu, niknu runu, tomēr aprāvās, vērdamās tieši viņam acīs, un Bonds pamanīja, ka jaunās sievietes skropstas kjuvušas mitras. Viņa pēkšņi apvija rokas ap Bonda kaklu - tagad abu sejas atradās pavisam tuvu viena otrai - un sacīja:
- Esiet piesardzīgs, Džeims, es negribu jūs zaudēt!
Pievilkusi Bonda seju vēl tuvāk, jaunā sieviete cieši un ilgi noskūpstīja viņu uz lūpām. Tas bija viens vienīgs, mežonīga maiguma pilns skūpsts, kurā nebija gandrīz nekā seksuāla.
Taču, kad Bonds, atbildēdams skūpstam, cieši satvēra rokās Tifānijas augumu, viņa pēkšņi sastinga un izrāvās. Mirklis bija garām.
Uzlikusi roku uz durvju roktura, Tifānija vēlreiz pagriezās un uzlūkoja Bondu. Skatienā atkal vizēja niknais spīdums.
- Tagad atstājiet mani vienu! - viņa dusmīgi sacīja, aizcirta durvis un aizslēdza tās.
10. nodala
STUDIUAKS UZ SARATOGU
Džeimss Bonds gandrīz visu sestdienu pavadīja savā viesnīcas "Astor" numurā, kur gaisa kondicionētājs pasargāja no tveices. Labi izgulējies, viņš sāka rakstīt telegrammu firmas "Universālais eksports" direktoram Londonā. Bonds lika lietā pavisam vienkāršu šifru, kura atslēga bija fakts, ka ir nedēļas sestā diena un astotā mēneša ceturtais datums.
Ziņojumā Bonds attēloja dārgakmeņu kontrabandas ceļu, kas aizsākas kaut kur tuvu Džekam Spengam Rufusa B. Seijes veidolā un beidzas ar Serafimo Spengu, bet kanāla mezgla punkts ir Greizā Tri birojs, no kura, jādomā, akmeņi nonāk "Dimantu namā", tiek apstrādāti un pārdoti.