Bonds ieteica Londonai uzsākt Rufusa B. Seijes izsekošanu un brīdināja, ka ieguvis informāciju par kādu indivīdu, kas tiek saukts par ABC un, šķiet, ir galvenais Mirdzošās bandas kontrabandas operāciju organizētājs. Par šī cilvēka identitāti viņam vēl neesot nekāda priekšstata, bet esot pamats uzskatīt, ka tas atrodas Londonā un, iespējams, ir vienīgais, kurš zina, kurās Āfrikas raktuvēs nozagti dimanti.
Bonds ziņoja, ka paredzējis turpināt pētīt sakaru kanālu Serafimo Spenga virzienā, izmantojot Tifāniju Keisu, kura par viņa nolūkiem neko nenojauš, un īsumā izklāstīja visu, ko bija noskaidrojis par šīs sievietes pagātni.
Džeimss nosūtīja telegrammu caur "Wes- tern Union", par to maksāt pienācās saņēmējam, pēc tam - jau ceturto reizi šajā dienā - nomazgājās dušā un devās uz restorānu "Voisin", kur pasūtīja divus martini ar degvinu, olas benediktiešu gaumē un zemenes. Ieturēdamies viņš izlasīja paziņojumu par Saratogas zirgu skriešanas sacīkstēm un prognozes, no kurām secināja, ka favorīti ir mistera K. V. Vaitnija zirgs Atgriezies un mistera Viljama Vudvorda juniora Aizlūgums. Tramīgais Smaids nebija pieminēts.
Bonds atgriezās viesnīcā un likās gultā.
Svētdienas rītā tieši deviņos ielas malā, kur stāvēja Bonds ar ceļasomu, piebrauca melns studbekers ar nolaižamu jumtu.
Tikko Bonds bija nometis somu uz aizmugures sēdekļa, bet pats apsēdies līdzās Leiteram, tas pastiepa roku augšup un pagrūda kādu sviru. Pēc tam nospieda pogu uz mašīnas vadības paneļa, un brezenta jumts, hidrauliskajam mehānismam čīkstot, lēni pacēlās un ielocījās tam paredzētajā vietā starp aizmugures sēdekli un bagāžnieku. Tad Leiters ar savu dzelzs āķi satvēra stūri un, veikli to grozīdams, ātri izbrauca cauri Centrālparkam.
- Mums jānobrauc apmēram divsimt jūdžu, - Leiters sacīja, kad viņi turpināja ceļu pa Hudzonas parka aleju. - Uz ziemeļiem, gar Hudzonas upi uz augšu. Ņujorkas štatā, uz dienvidiem no Edirondakas, tas ir netālu no Kanādas robežas. Brauksim pa Takoni- kas ceļu. Mums nav jāsteidzas, tāpēc stūrēšu palēnām. Negribu iekulties nepatikšanās par ātruma pārsniegšanu. Ņujorkas štatā atļauts braukt ar piecdesmit jūdžu ātrumu stundā, un policisti tur ir gaužām nikni. Taču, ja steidzos, es parasti spēju no viņiem aizbēgt. Nav iespējams sodīt to, ko nevar noķert. Un tiesā neesmu sūdzēts - viņiem kauns atzīties, ka tādus varenus indiāņus kāds pārspējis ātrumā.
- Man gan likās, ka šie indiāņi spēj traukties naskāk par deviņdesmit jūdžu ātrumu stundā, - Bonds noteica. Un nodomāja, ka draugs kopš tiem, senākajiem, laikiem kļuvis plātīgāks. - Nezināju, ka studbekeri kaut ko tādu spēj, - viņš piemetināja.
Viņu acu priekšā tajā brīdī noklājās taisns un gluži tukšs ceļa posms. Leiters ātri pavērās atpakaļskata spogulī, tad pārslēdza kloķi uz otro ātrumu un ar kāju iespieda gāzes pedāli gridā. Bonda galva ierāvās plecos un mugurkauls tika piespiests sēdekļa atzveltnei. Viņš neticīgi skatījās spidometrā. Tas rādīja astoņdesmit jūdzes stundā. Leitera āķis ar klikšķi pārslēdza sviru. Mašīna vēl palielināja ātrumu. Deviņdesmit, deviņdesmit piecas, sešas, septiņas jūdzes… tad pēkšņi parādījās tilts un krustceles. Leitera kāja vienā mirklī atradās uz bremzes pedāļa, un motora rēkoņa pieklusa - tas sāka vienmērīgi dūkt, ātrums samazinājās līdz septiņdesmit jūdzēm stundā, un abi veikli izbrauca ceļa līkumu.
Leiters iesānis uzlūkoja Bondu un lepni pasmīnēja.
- Sasodīts, - Bonds neticīgi norūca, - kas tad šī ir par mašīnu? Vai tad tas nav stud- bekers?
- Tas ir studiljaks, - Leiters paskaidroja. - Studbekers ar kadiljaka motoru. īpaša transmisija, bremzes, aizmugures ass… Nelielas pārvērtības. Kāda firmiņa Ņujorkas tuvumā šo to pārtaisīja. Pavisam nedaudz, bet iznāca labāks sporta vāģis par korveti vai sanderbērdu. Nekā spēcīgāka par šo auto nevar būt. To projektējis francūzis - Raimonds Levī. Labākais konstruktors pasaulē. Taču Amerikas tirgum pārāk moderns. "Studbekeram" nekad nav bijis tik daudz naudas, lai ieviestu tādu uzlabotu modeli. Tas ir pārāk nepierasts. Vai tev patīk? Varam saderēt, ka šis auto pārspēj tavu veco bentliju! - Leiters iesmējās, iebāza roku žaketes kreisās puses kabatā un sameklēja desmit centu monētu, lai pie Henrija tilta samaksātu par Hudzonas upes šķērsošanu.
- Tikai līdz brīdim, kad nokritīs riteņi, - Bonds kodīgi aizrādīja. - Tā ir tikai tāda bērnu spēle puišiem, kuri nevar atļauties kārtīgu auto.
Abi sāka iztirzāt angļu un amerikāņu sporta mašīnu priekšrocības un turpināja to darīt līdz pat Vestčestras apgabala robežai, kur atkal nācās maksāt ceļa nodevu. Pēc piecpadsmit minūtēm viņi jau bija uz Takonikas ceļa, kas aizlocījās uz ziemeļiem starp pļavu un mežu platībām simtiem jūdžu garumā. Bonds ērtāk atzvila sēdeklī, klusējot priecādamies par pasaules skaistākajām ainavām un dīki prātojot, ko patlaban dara Tifānija un kā pēc atgriešanās no Saratogas ar viņu apieties.
Pusvienos viņi apstājās ieturēties ceļmalas krodziņā "Cālis grozā". Tas atradās senlaicīgā ēkā, kas bija celta pārceļotāju stilā un apgādāta ar parasto aprīkojumu - augstu leti, uz kuras rindojās pazīstamāko marku šokolāde un konfektes, cigaretes, cigāri, žurnāli un brošētas grāmateles, stūri novietotu hromētu mūzikas automātu ar krāsainām gaismām, kas darīja to līdzīgu aparātam no kādas fantastikas filmas, pulētiem priedes koka galdiem telpas centrā un ar zemiem nožogojumiem atdalītām kabīnēm pie sienām, bet ēdienkartē tika piedāvāti cepti cāļi un "svaigas kalnu foreles", kuras droši vien bija vairākus mēnešus pavadījušas kādā tālā saldētavā. Bija arī dažas ātrās uzkodas, ko piedāvāja nīgras viesmīles.
Tomēr olu kultenis un ceptās desas ar karstiem sviestā ceptiem grauzdiņiem tika atnesti ātri, tāpat"Miller's Highlife" alus, un viss garšoja labi. Pēc tam sekoja atdzesēta kafija, un, izdzēruši katrs pa divām glāzēm, viņi mitējās runāt par darbu un savu privāto dzivi, lai apspriestos par Sara togu.