- Vienpadsmit mēnešus gadā, - Leiters skaidroja, - šī vieta ir gluži kā izmirusi. Turp brauc tikai reimatisma un tamlīdzīgu kaišu mocīti ļautiņi, lai mērcētos minerālūdens un dūņu vannās, un viss ir tāpat kā citos pasaules kūrortos. Pulksten deviņos cilvēki jau guļ, bet visas sabiedriskās norises aprobežojas ar to, ka pāris vecu džentlmeņu ar Panamas cepurēm galvā strīdas par to, kam vajadzēja vai nevajadzēja padoties pie Šijlervilas, jeb arī par to, vai viesnīcas "Union" marmora grīda sendienās bija melna vai balta. Tikai vienu mēnesi - augustā - tur dzīve sit augstu vilni. Tās, gluži iespējams, ir izdaudzinātākās zirgu sacīkstes Amerikā, kurās čum un mudž Vander- bilti un Vaitniji. Cenas par mēbelētajām istabām šajā laikā palielinās desmitkārt, sacīkšu komiteja katru gadu atsvaidzina stendu krāsojumu un atrod dažus gulbjus, ko ielaist dīķītī, kas atrodas hipodroma vidū, tur tiek noenkurota arī veca indiāņu kanoe laiva un ieslēgta strūklaka. Neviens neatceras, no kurienes ši laiviņa nākusi, un tikai kāds amerikāņu sporta žurnālists, kurš mēdz rakstīt par zirgu sacīkstēm, esot izdibinājis, ka tai ir sakars ar kādu indiāņu leģendu. Tas zellis sacīja, ka pēc tam, kad to padzirdējis, viņš vairs neesot tālāk urķējies. Jo jau tad, kad mācījies ceturtajā klasē, varējis sacerēt labākus melus nekā jebkurā indiāņu leģendā, ko jebkad dzirdējis.
Bonds pasmējās.
- Un kas vēl? - viņš pajautāja.
- Pārējo tu pats uzzināsi, - Leiters atbildēja. - Šo vietu ļoti iecienījuši angļi, it īpaši slavenības. Te bieži mēdza ierasties Džersi- jas Lilija, jūsu aktrise Lilija Lengtrija. Tajā laikā zirgs, vārdā Jauninājums, ieguva Lielo balvu, apsteigdams Dzelzs Masku, taču kopš Mēļās Dekādes parādīšanās šis tas ir mainījies. Palūk, - viņš izvilka no kabatas avīzes izgriezumu, - šis tev noderēs. Šorīt izgriezu to no "Post". Raksta autors ir Dži- mijs Kenons - šīs avīzes sporta apskat- nieks. Lielisks žurnālists. Pārzina to, par ko raksta. Mašīnā izlasīsi. Mums jābrauc tālāk.
Leiters samaksāja rēķinu, un viņi devās ceļā. Kamēr studiljaks rūkdams ripoja uz Trojas pusi, Bonds pievērsās Džimija Keno- na rakstam. Tajā autors lika noprast, ka Džersijas Lilijas laiku Saratoga nogrimusi putekļiem klātajā, jaukajā pagātnē. No šī sacerējuma Bondā, atņirdzis zobus smaidā, lūkojās divdesmitais gadsimts.
"Saratogspringsas ciemats," bija teikts zem fotouzņēmuma, no kura pretī vērās pievilcīgs jauneklis platām, vaļsirdīgām acīm un zobgalīgā smaidā savilktām, plānām lūpām, "bija īsta kriminālās pasaules Koniailenda līdz Kīfovera televīzijas pārraidei. Tā izbiedēja lētticīgus laukus un aizdzina bandītus uz Lasvegasu. Taču organizētā noziedzība joprojām valda Saratogā, kas kļuvusi par mūsu gangsteru koloniju, un viņi te ievieš savu kārtību ar pistolēm un beisbola nūjām.
Saratoga dzīvo nošķirti - tāpat kā citas azartspēļu vietas, kurās pašvaldības atkarīgas no reketieru apvienībām. Tomēr tā ir vieta, kur ierodas cienījami senu bagātību mantinieki un slavenības, lai parādītu savu staļļu lepnumu tik primitīvos apstākļos, kas atgādina lauku gadatirgu ar kleperu skriešanos ceturtdaļjūdzes distancē.
Jau pirms tam, kad Saratoga kļuva par slēgtu pilsētu, kura nepieņem apkārtklai- ņojošus autostopotājus, policijas vīri tur sāka noguldīt savas algas bankā, pārtikdami no slepkavnieku un suteneru bagātīgajām dzeramnaudām. Saratogā neielaiž nabagus - ubagošana tur ir nopietns likuma pārkāpums. Tāpat dzērāju ālēšanās krogā un kauliņu spēle tiek uzskatīta par sabiedriskās kārtības apdraudējumu.
Bet slepkava, kurš tur meklē patvērumu, var baudīt brīvību, kamēr vien maksā vietējiem varasvīriem. Tas pats sakāms arī par meitumāju un nelegālo spēļu eļļu turētājiem.
Profesionālā interese mani urdījusi pētīt agrāko gadu avīžrakstus. Sporta žurnālisti, kuri mēdz atspoguļot zirgu sacīkstes, atceras mierīgos gadus Saratogā, kad tā vēl bijusi vientiesīgu lauķu apdzīvota province. Patiesībā tā arī toreiz bija samaitātības citadele.
Tas bija iespējams tāpēc, ka blēži veica savus netīros darbiņus paslepus, kaut kur fermās un sānceļos. Viņu darbošanās šķita nenozīmīga, turklāt pagrīdes spēļu spēlētājiem allaž jābūt gataviem, ka viņus var aptīrīt tikpat ātri, kā tiek izmesti kauliņi. Saratogas kazino norēķināšanās nekad nav bijusi īpaši precīza, bet ikvienam, kurš tika pieķerts krāpjoties, nācās rēķināties ar kāvienu.
Ceļmalas krogi pie ezera te darbojas visu nakti. Spēļu organizētāji aicina uz azartspēlēm, lai gan laimestu izmaksām nav līdzekļu. Kāršu dalītāji un ruletes griezēji ir klejojoši naudas mednieki, kas saņem maksu par dienu un dodas tālāk pa azartspēļu apli, sākot no Ņūportas Kentuki, pēc tam uz Maiami ziemā un atpakaļ uz Sara- togu augustā. Lielākoties viņi ir skolojušies Steubenvilā, Ohaio, kur var apgūt amata prasmi, spēlējot uz mazākām likmēm.
Tie ir klaidoņi, no kuriem vairākumam trūkst spēju piedzīt spēļu parādus. Tie ir nelegālās pasaules sīkie gariņi, kas saiņo parpalas un pazūd, tikko kaut kur kļūst par karstu. Daļa no tiem apmetas Lasvega- sā un Reno, kur lielie bosi ir parūpējušies, lai pie sienām karātos licences.
Viņu spēļu namos nodarbinātie nav spēlmaņi tajā nozīmē kā vecais pulkvedis E. R. Bredlijs, kurš bija goda vīrs ar labām manierēm. Man ir stāstījuši, ka viņa spēļu elle Palmbīčā joprojām pastāvot, jo veiksme neesot veco zēnu pametusi.
Ja ticam tiem, kuri spēlējuši pret Bredli- ju, tad cilvēkus pārņēmis neprāts un tie nospēlējuši arī pamatkapitālu, kas nepieciešams maksātspējas saglabāšanai. Tāpēc tie, kuri Bredliju agrāk pazinuši, jūtas visai uzjautrināti, lasīdami par viņa kanonizāci- ju filantropijas dēļ - viņa vaļasprieks esot dot bagātajiem to iespēju uzjautrināties, kuru Floridas štats tiem liedzis. Taču, ja salīdzina ar utīm, kuras kontrolē Saratogu, pulkvedis Bredlijs ir pelnījis visus tos slavinājumus, ar kādiem sentimentāli ļautiņi viņu apveltījuši.