Aizlūgums, - pret žokeju T. Belu, kurš jāja ar zirgu Tramīgais Smaids, desmito numuru. Vēl neizmetiet savas totalizatora biļetes! Atkārtoju. Neizmetiet savas biļetes!
Bonds izvilka mutautu un noslaucīja rokas. Viņš varēja iedomāties, kāds satraukums patlaban valda filmu projekcijas telpā aiz tiesnešu tribīnes. Tagad viņiem rūpīgi jāizpēta filma. Bels joprojām stāvēja turpat, izskatīdamies aizvainots, bet viņam līdzās mīdījās žokejs, kurš bija jājis ar zirgu numur trīs, izskatīdamies vēl apvainotāks. Vai arī zirgu īpašnieki skatās filmu? Vai pa Pizaro trekno pakakli patlaban rit sviedri, pilēdami aiz apkakles? Vai ari citi zirgu īpašnieki ir tur - bāli un sadusmoti?
Pēc tam atkal atskanēja balss skaļrunī, kura sacīja:
- Lūdzu, uzmanību! Pēc šī skrējiena zirgs numur desmit - Tramīgais Smaids - tiek diskvalificēts. Zirgs numur trīs - Aizlūgums - tiek pasludināts par uzvarētāju. Šis ir oficiālais sacensību rezultāts.
Pūlim atzinīgi rēcot, Bonds stīvi piecēlās un devās uz bāra pusi. Tagad jāsamaksā. Varbūt viskijs ar vietējo ūdeni palīdzēs izdomāt, kā nodot naudu Tinkšķim Belam. Bonds jutās nemierīgs, prātodams, kā to paveikt, kaut gan peldmāja šķita pietiekami neuzkrītoša vieta. Turklāt Saratogā viņu neviens nepazina. Taču pēc tam gan jāizbeidz darbošanās Pinkertona aģentūras labā. Vēlāk jāpiezvana Greizajam Tri un jāpasūdzas, ka tā arī nav saņēmis savus piecus tūkstošus. Taču tagad jātiek galā ar šo naudu un žokeju. Patiesībā bija jautri palīdzēt Leiteram aptīt šos ļautiņus ap pirkstu.
Viņš apņēmīgi iegāja cilvēku pilnajā bārā.
13. nodala
DŪNU UN SĒRA VANNAS
Mazajā, sarkanajā autobusā kopā ar Bondu iekāpa tikai kāda nēģeriete un jauna meitene, kura, slēpdama slimās rokas, apsēdās līdzās šoferim. Viņas galva bija ietīstīta biezā, melnā plīvurā, kas, neskaroties pie sejas ādas, nokārās līdz pleciem gluži kā no bitenieka cepures.
Autobuss, kura sānus rotāja uzraksts: "Labākās dūņu un sēra vannas", bet vējstiklu otrs: "Braucam ik pēc stundas", izripoja cauri pilsētiņai, nekur neapstājoties, lai uzņemtu vēl kādu pasažieri, un nogriezās no galvenā ceļa pa slikti uzturētu grantētu gatvi, kas veda cauri jaunu eglīšu stādījumiem. Nobraukuši pusjūdzi, viņi apstājās pie neliela paugura ar pelēcīgu, nokvēpušu koka namiņu puduri. Tā vidū slējās garš ķieģeļu dūmenis, no kura rāmajā gaisā vijās melnu dūmu grīste.
Pie peldmājas nebija manāma nekāda rosība, taču brīdī, kad autobuss apstājās uz nezālēm aizaugušās grantētās alejas, atvērās ēkas durvis, kuras veidoja metāla stiepļu pinums, un uz pakāpieniem parādījās divi večuki un kliba nēģeriete. Viņi gaidīja pasažieru tuvošanos.
Tikko Bonds izkāpa no autobusa, viņu apņēma šķebinoša sēra smaka. Tā bija drausmīga smirdoņa, kas nāca no pasaules visdziļākajām dzīlēm. Bonds pagājās nostāk no ieejas un apsēdās uz skabargaina soliņa zem dažām nokaltušām eglēm. Viņš dažas minūtes pasēdēja, lai atvirzītu tālāk to, kam vajadzēja notikt aiz stiepļu pinuma durvīm, cenzdamies aizgainīt nomāktību un pretīguma sajūtu. Daļēji - viņš nolēma - to radīja vesela cilvēka riebums pret saskaršanos ar slimību, daļēji arī garais, drūmais, biedējošais dūmenis ar nevainīgo dūmu mākonīti, kas izskatījās kā spalvu pušķis. Vislielāko nepatiku radīja nepieciešamība doties iekšā pa šīm durvīm, pirkt biļeti, pēc tam izģērbties un ieguldīt savu nevainojami tīro ķermeni dūņās, lai pakļautos atbaidošajām procedūrām, kādas tika piekoptas šajā šaušalīgajā graustā.
Autobuss aizbrauca, un viņš palika viens. Apkārt valdīja pilnīgs klusums. Bonds ievēroja, ka divi peldmājas logi kopā ar ieejas durvīm veido itin kā acis un muti. Šķita, ka šī vieta raugās uz viņu un uzmana, bezmaz vai uzglūnēdama. Vai doties iekšā? Un ļauties visam, kas tur notiks?
Bonds nepatikā noskurinājās. Tad strauji piecēlās, pa grantēto aleju aizsoļoja uz koka kāpņu pusi un, iegājis mājā, aizcirta aiz sevis stiepļu pinuma durvis.
Viņš attapās apskretušā priekšistabā. Sēra tvaiki te dvakoja vēl jūtamāk. Aiz dzelzs restēm atradās reģistratūra. Pie sienām karājās ierāmētas atsauksmes, dažas no tām zem parakstiem rotāja sarkani zīmogi. Stiklotā vitrīnā gulēja sainīši caurspīdīgā iesaiņojumā. Virs tiem piestiprināta papīra lapiņa, uz kuras ar lielajiem burtiem bija nevīžīgi uzrakstīts: "Vediet mājās un sagatavojiet sev dziedniecisku procedūru!" Cenrādis bija uzlīmēts uz plakāta, kas reklamēja lētu dezodorantu, līdzās sauklim, kas vēstīja: "Kad smaržos jūsu paduses, tad savaldzināts būšu es."
Savītusi sieviete ar oranžu matu grīsti virs sejas, kura atgādināja vecu rausi ar uz- burbušu krēmu virspusē, lēnām pacēla galvu un caur restēm pavērās ienācējā, uzlikusi pirkstu uz rindkopas, kuru bija lasījusi. Grāmata saucās "Stāsti par īstu mīlestību".
- Kā es varu jums palīdzēt? - viņa noprasīja balsī, kādā mēdz uzrunāt svešiniekus un ļautiņus, kuri nezina savu vietu.
Bonds lūkojās viņai pretī cauri restēm ar aizdomu pilnu piesardzību, ko šī būtne šķietami bija gaidījusi.
- Es vēlētos vannu, - Bonds atbildēja.
- Dūņu vai sēra? - viņa noprasīja, ar brīvo roku sniegdamās pēc biļetēm.
- Dūņu.
- Vai negribat pirkt visu biļešu grāmatiņu? Tā jums atsevišķas procedūras izmaksās lētāk.
- Tikai vienu biļeti, lūdzu.
- Tā maksā vienu dolāru un piecdesmit centus. - Sieviete noplēsa violetu biļeti un ar pirkstu to pieturēja, piespiedusi letei, kamēr Bonds nolika uz tās prasīto naudu.