- Kur man jāiet?
- Pa labi, - sieviete attrauca. - Uz priekšu pa gaiteni. Vērtslietas labāk atstājiet šeit. - Sieviete pagrūda zem restēm lielu, balstu aploksni. - Uzrakstiet uz tās savu vārdu. - Viņa iesānis nolūkojās, kā Bonds noņem pulksteni, iztukšo kabatas un, salicis to saturu aploksnē, uzskribelē uz tās savu vārdu.
Divdesmit simtdolāru zīmes palika Bonda krekla kabatā. Viņš pastūma pilno aploksni atpakaļ zem restēm.
- Paldies.
- Laipni lūdzam!
Priekštelpas dzijumā atradās bīdāmās dūnās ar divām balti krāsotām koka rokām, kuru rādītājpirksti bija vērsti viens pa kreisi un otrs pa labi. Uz vienas rokas bija rakstīts "Dūņas", uz otras - "Sērs". Bonds iegāja pa bīdāmajām durvīm un nogriezās pa labi. Drēgnais gaitenis ar cementa grīdu veda slīpi lejup. Viņš aizgāja lidz virpuļdurvlm gaiteņa galā, pagrūda tās un nonāca garā telpā ar augstiem stikla griestiem. Gar sienām rindojās kabīnes. Karstajā un miklajā gaisā vēdīja sēra smaka.
Līdzās durvīm, pie neliela galdiņa, aptinuši ap gurniem pelēcīgus dvieļus, sēdēja divi jauneklīgi, slaidi vīrieši - viņi spēlēja kārtis. Uz galda bija divi ar izsmēķiem pilni pelnutrauki un virtuves paplāte, kurā gulēja kaudzīte atslēgu. Vīrieši pavērās augšup uz ienācēju, viens paņēma no šķīvja atslēgu un sniedza Bondam. Viņš piegāja pie galda un paņēma to.
- Divpadsmitā, - vīrietis sacīja. - Vai jums ir biļete?
Bonds iedeva to jauneklim, kurš ar rokas mājienu norādīja uz kabīnēm aiz viņiem. Un pameta ar galvu uz kādu durvju pusi telpas viņā galā.
- Uz vannām, - viņš noteica, un jaunekli turpināja kāršu spēli.
Piesmakušajā kabīnē atradās tikai salocīts dvielis, kas no biežās mazgāšanas bija kļuvis gluži plāns. Noģērbies Bonds aptina dvieli ap vidu. Viņš pārlocīja biezo naudaszīmju paciņu un iebāza svārku krūškabatā aiz mutauta, cerēdams, ka tā būs pēdējā vieta, ko steigā pārmeklētu sīks zaglēns. Viņš pakāra uz āķa ieroci, kuru parasti nēsāja plecu siksnā iekārtā makstī, pēc tam izgāja no ģērbtuves un aizslēdza durvis.
Bonds nebija varējis iedomāties, ko ieraudzīs aiz durvīm telpas otrā galā. Pirmā sajūta bija tāda, it kā viņš būtu nokļuvis morgā. Taču Bonds vēl nepaguva apkopot iespaidus, kad pie viņa pienāca resns, plikpaurains nēģeris ar nokarenām, spurainām ūsām. Nēģeris noskatīja Bondu no galvas līdz kājām.
- Kas jums par vainu, mister? - viņš vienaldzīgi noprasīja.
- Nekas, - Bonds strupi atteica. - Es tikai vēlos izmēģināt dūņu vannu.
- Skaidrs, - novilka nēģeris. - Vai jums ar sirdi nav nekādu problēmu?
-Nē.
- Labi. Šeit, lūdzu. - Bonds sekoja nēģerim pa slideno cementa grīdu līdz koka solam, kas atradās blakus diviem apšaubāmi tīriem dušas nodalījumiem. Vienā no tiem rēgojās kails ķermenis, no kura vīrs ar atļukušām ausīm skaloja nost dūņas.
- Ar jums viss būs kārtībā, - nevērīgi norūca nēģeris un nesteidzīgi aizslāja savās darīšanās, plakšķinādams lielās pēdas pa slapjo grīdu. Bonds noskatījās pakaļ milzīgajam, bezveidīgajam stāvam, un viņam piepeši uzmetās zosāda, iztēlojoties, ka augumam drīz pieskarsies šīs ļenganās, tuklās rokas ar sārtajām plaukstām.
Bonds nejuta īpašu nepatiku pret krāsainajiem, tomēr iedomājās, ka Anglijai laimējies salīdzinājumā ar Ameriku, kur jau no skolas sola nācās saskarties ar krāsaino problēmām. Bonds pasmaidīja, atcerēdamies šo to no Fēliksa Leitera sacītā, kad abi iepriekšējo reizi sadarbojās te, Amerikā. Bonds bija pieminējis slaveno Hārlemas noziedznieku misteru Bigu, nosaucot to par "sasodīto melno". Leiters tūlīt bija viņam aizrādījis. "Uzmanīgāk, Džeims," viņš bija pusbalsī ironizējis. "Šeit ļautiņi tagad kļuvuši aplam jūtelīgi, kad runa ir par krāsu. Neiesaku pat bārmenim pasūtīt "melnu" kafiju. Jums jāprasa "krāsainā" kafija."
Atmiņas par Leitera asprātībām Bondu uzjautrināja. Viņš novērsa skatienu no nēģera un pētīgi pavērās apkārt, lai redzētu, kas īsti notiek labāko dūņu vannu mājā.
Tā bija garena, pelēka betona telpa. Pie griestiem karājās četras kailas, ar mitrām dūņām apšļakstītas elektriskās spuldzes, kuras lēja draudīgi spilgtu gaismu uz no- tašķitās grīdas un sienām. Abās pusēs rindojās steķu galdi. Bonds mehāniski saskaitīja tos. Divdesmit. Uz katra no šiem galdiem atradās smags koka zārks, kuru pāri pusei nosedza vāks. Lielākajā daļā šo šķirstu varēja redzēt nosvīdušas sejas, un gulētāju acis pāri koka malām vērās augšup griestos. Tikai daži acu pāri ziņkāri pievērsās Bondam, pārējie sārto seju īpašnieki šķita kā mūža miegā aizmiguši.
Viens šķirsts bija atvērts, tā vāks atsliets pret sienu, sāns - atkabināts un nolaists. Tieši tas droši vien bija domāts Bondam. Nēģeris pārmeta tam smagu, ne visai tīru palagu un nogludināja krokas, kārtigi izklājot šķirsta iekšpusi. Beidzis šo sagatavošanos, viņš devās uz telpas vidu un izvēlējās divus spaiņus, kuri bija līdz malām pilni ar brūnām, kūpošām dūņām. Ar skaļu bunkšķi nometis spaiņus pie atvērtā zārka, vīrs iegremdēja vienā no tiem milzīgo roku un sāka ziest biezo, lipīgo masu uz līķauta - tik ilgi, līdz visu kastes dibenu klāja dūņu kārta apmēram divu collu biezumā. Pēc tam nēģeris uz kādu laiku atstāja kasti vaļā - "Lai dūņas padziest," Bonds nodomāja, - un aizgāja līdz apdrupušai sēdvannai, kura bija pilna ar ledus kubiem. Viņš pataustījās tajā un izvilka vairākus pilošus dvieļus. Pārmetis tos pār roku, nēģeris apstaigāja aizņemtos šķirstus, uzlikdams katram gulētājam uz sasvīdušās pieres pa slapjam dvielim.