Nēģeris uzrakstīja "18.15" uz šīfera plāksnes virs žokeja.
Bonds, aizvēris acis, prātoja, kur un kā iedot šim vīram naudu. Atpūtas telpā pēc vannas? Te noteikti jābūt istabai, kur atgulties pēc šīs procedūras. Vai labāk gaiteni, kad žokejs ies projām? Varbūt autobusā? Nē. Autobusā gan ne. Nevienam nevajadzēja redzēt viņus abus kopā.
- Viss kārtībā! Nevienam nekustēties! Nebūs nekādu nepatikšanu, ja kāds nemaisīsies pa kājām!
Tā bija cieta, biedējoša balss, kas nozīmēja kaut ko nelāgu.
Bonda acis tūlīt atvērās un augums nodrebēja, jo telpā pēkšņi bija skaidri sajūtamas briesmas.
Ārdurvis, pa kurām tika nesti iekšā dūņu spaiņi, bija vaļā. Tajās stāvēja kāds vīrs, bet otrs devās iekšā telpā. Abiem rokās bija ieroči, bet galvas sedza melnas kapuces ar caurumiem acu vietās.
Bija iestājies pilnīgs klusums, vienīgi dušās plīkšķēja ūdens. Katrā kabīnē stāvēja pa kailam vīram. Viņi blenza uz telpā notiekošo caur ūdens plīvuru, kamēr viņu mutes kampa gaisu, bet mati krita acīs. Vīrs ar atļukušajām ausīm bija sastindzis kā stabs un tā pārgriezis acis, ka varēja redzēt tikai baltumus. Ūdens no šļūtenes, ko viņš turēja noslīgušajā rokā, tecēja pašam uz kājām.
Viens no vīriem tagad atradās telpas vidū, pie kūpošajiem dūņu spaiņiem. Viņš apstājās pretī nēģerim, kurš bija pamiris uz vietas ar spaiņiem abās rokās. Nēģeris mazliet drebēja, un viena spaiņa rokturis tāpēc tikko dzirdami džinkstēja.
Cilvēks ar šaujamo klusēdams raudzījās nēģerim acīs, un Bonds pamanīja, ka viņš, apsviedis ieroci otrādi, tagad tur to aiz stobra. Negaidot vīrs atvēzējās un iesita ar ieroča spalu pa nēģera milzīgo vēderu.
Sitiens mitri noplīkšķēja, un spaiņi rībēdami nokrita uz grīdas, jo nēģeris ar abām rokām saķēra vēderu. Viņš klusi ievaidējās un saļima ceļos, noliekdams gludi skūto galvu bezmaz vai pie pašām uzbrucēja kurpēm, it kā grasitos svešinieku pielūgt.
Vīrs spēra soli atpakaļ.
- Kur ir žokejs? - viņš draudīgi noprasīja. - Tas Bels? Kurā kastē viņš ielīdis?
Nēģera labā roka sakustējās.
Vīrs ar ieroci paspēra soli uz priekšu. Viņš pagriezās un devās turp, kur - ar kājām pret Tinkšķa galvu - gulēja Bonds.
Pienācis, viņš ieskatījās Bondam sejā. Pa melnās kapuces rombveidīgajiem acu izgriezumiem vērās divas spīdošas acis. Tad vīrs pagriezās pa kreisi un noliecās pār žokeju.
īsu mirkli viņš stāvēja nepakustēdamies, tad ātri palēcās un uzrausās uz kastes vāka, lūkodamies tieši Tinkšķim acīs.
- Tā, tā. Nepārspējamais Tinkšķis Bels. - Šī cilvēka balss skanēja biedējoši laipni.
- Kas lēcies? - žokejs runāja spalgi un iztrūcināti.
- Kā, Tinkšķi? - vīrs brīnījās. - Un tu pats nespēj iedomāties? Vai tev nekas nav aizķēries prātā?
Žokejs norīstījās.
- Varbūt tu nemaz neesi dzirdējis par zirgu, kam vārdā Tramīgais Smaids, Tinkšķi? Un tas nebiji tu, kura dēļ šis zirgs šodien pulksten pustrijos neuzvarēja sacīkstēs? - Tagad ari šī vīra balss skanēja griezīgi.
Žokejs sāka klusi činkstēt.
- Jē-ēzus, bos! Tā nebija mana vaina! Tā var gadīties katram! - viņš dīca kā mazs bērns, kurš nogrēkojies un bīstas no soda. Bonds saviebās.
- Mani draugi gan uzskata, ka tā bija dubultspēle! - Vīrs noliecās vēl zemāk pār žokeju un runāja pavisam klusi. - Mani draugi domā, ka tik labs jātnieks, kāds esi tu, kaut ko tādu var izdarīt tikai tīšām. Mani draugi apskatījās tavā istabā un uzgāja tur spuldzes ligzdā noslēptus tūkstoš dolārus. Mani draugi vēlas zināt, no kurienes šī nauda nākusi!
Atskanēja skaļš plakšķis, un tūlīt ari spiedzīgs kliedziens.
- Atzīsties, draņķi, vai ari es tev izšķaidīšu smadzenes! - Bonds izdzirda, ka virs uzvelk gaili.
No šķirsta atskanēja stomīgi bļāvieni.
- Tā ir mana nauda! Es to sakrāju! Paslēpu lampā, lai kāds nenosper! Viss, kas man pieder. Es zvēru! Jēzus Kristus, jums man jātic! Jums jātic! - balss šņukstēja un lūdzās.
Vīrs nepatikā ierūcās un pacēla ieroci. Bonds ieraudzīja viņa īkšķi ar lielu, uztūkušu kārpu pie pirmās falangas. Taču virs atlaida pistoles gaili un norāpās no šķirsta. Ieskatījies žokejam sejā, viņš aizvainojošā tonī noteica:
- Tad jau tu pēdējā laikā esi pārāk daudz jājis, Tinkšķi! - virs gandriz vai čukstēja. - Un neesi labā formā. Tev jāatpūšas. Tev nepieciešams pilnīgs miers. Kā sanatorijā vai mēslu bedrē. - Vīrs, turpinādams klusā un gādīgā balsī runāt, lēni devās pāri telpai. Žokejs viņu vairs nevarēja saskatīt. Bet Bonds redzēja, ka vīrs pieliecas un pacel vienu no kūpošajiem dūņu spaiņiem. Tad viņš, joprojām mierinoši runādams, nāca atpakaļ.
Viņš nostājās pie žokeja šķirsta un ielūkojās Tinkšķa sejā.
Bonds sastinga un pēkšņi sajuta, cik karstas un smagas ir dūņas, kas klāj viņa ķermeni.
- Tātad, kā jau teicu, Tinkšķi, tev vajadzīgs pilnīgs klusums un miers. Kādu laiciņu neēst. Jauka, tumša istabiņa ar bieziem aizkariem, kas pasargās no gaismas.
Maigā, dūcošā balss skanēja kapa klusumā. Roka lēnām cēlās augšup. Augstāk un augstāk.
Un tad žokejs ieraudzīja spaini un saprata, kas notiks tālāk. Viņš ievaidējās.
- Nē, nē, nē, nē, nē.
Jau tā karstajā gaisā no melnās masas, kad tā glumi izslīdēja no spaiņa, uzvirmoja garaiņi.