Vīrs aši palēca sāņus un pasvieda tukšo spaini cilvēkam ar atļukušajām ausīm, kurš nepakustējās, ļaudams spainim trāpīt mērķī. Uzbrucējs ātri devās uz durvīm, kur stāvēja otrais vīrs ar ieroci.
- Nekādu muļķību! Nekādu policistu. Telefons tik un tā nedarbojas. - Viņš, pavēries atpakaļ, aizsmakušā balsī iesmējās. - Labāk aši rociet ārā to zelli, citādi viņa acu āboli izcepsies.
Durvis aizcirtās, un atkal iestājās klusums, tikai ūdens dušas kabīnēs joprojām turpināja plīkšķēt.
14. nodala
"MUMS NEPATĪK KĻŪDAS"
- Un kas notika pēc tam? - jautāja Leiters, sēdēdams Bonda krēslā viņa numurā Sagamoras viesnīcā. Bonds satraukti soļoja no viena istabas gala uz otru. Ik reizi, iedams garām naktsgaldiņam, viņš apstājās, lai iedzertu viskiju ar ūdeni.
- Elles sajukums, - Bonds atteica. - Visi gulētāji bļāva, lai viņus tūlīt dabūjot ārā, bet lutausainais vīrs ar šļūteni skaloja dūņas no Tinkšķa sejas un sauca palīgā abus jaunekļus no blakustelpas. Nēģeris vaidēja knūpus uz grīdas, no dušas telpām kārstījās plikie, tenterēdami kā cāļi, kuriem nogrieztas galvas. Abi kāršu spēlmaņi nocēla vāku šķirstam, kurā gulēja Tinkšķis Bels, iztina viņu un aizstiepa uz dušu. Cik noprotu, viņš bija tikko dzīvs. Gandrīz noslā- pis. Visa seja vienās apdegumu čulgās. Briesmīgs skats. Tad viens no plikajiem puišiem saņēmās un apstaigāja telpu, noceldams šķirstiem vākus, lai cilvēki tiktu ārā, un tur mēs bijām - divdesmit dūņaini plikie rindā uz vienu dušu, jo otra palika Tinkšķa rīcībā. Galu galā viss nokārtojās. Viens no izpalīgiem aizgāja, lai brauktu uz pilsētu pēc ārsta. Kāds uzgāza ūdeni ari nēģerim, un tas pamazām attapās. Cenzdamies neizskatīties pārāk ieinteresēts, sāku taujāt, vai kāds nenojauš, kas ir abi uzbrucēji. Taču neviens neko nezināja. Kāds izteicās, ka tie neesot no vietējiem grupējumiem. Un nevienam nešķita dīvaini, ka cietis tikai žokejs. Visi gribēja ātrāk noskalot dūņas un pazust. - Bonds atkal iedzēra malku viskija un aizdedza cigareti.
- Vai tu ievēroji kaut ko tādu, lai pēcāk kādu no abiem gangsteriem atpazītu? - Leiters noprasīja. - Augumu, drēbes vai ko citu?
- No tā vīra, kurš palika pie durvīm, es neko daudz neredzēju, - Bonds atbildēja. - Viņš bija īsāks par to otro un ari tievāks. Kājās tumšas bikses, mugurā pelēks krekls bez kaklasaites. Šaujamais laikam četrdesmit piektā kalibra. Varētu būt kolts. Otrais vīrs - tas, kurš to numuru nostrādāja, - bija pagarš un diezgan resns. Kustējās ātri, bet nosvērti. Melnas bikses. Brūns krekls ar baltām svītriņām. Ne svārku, ne kaklasaites. Kurpes melnas, tīras, labi nospodrinātas un dārgas. Ierocis trīsdesmit astotā kalibra, "Police Positive". Rokas pulksteņa nebija. Ak, jā! - Bonds pēkšņi atcerējās. - Uz labās rokas īkšķa augšējās locītavas viņam bija kārpa. Piesarkusi, it kā zellis to būtu samocījis.
- Vints, - Leiters neizteiksmigi novilka. - Tas otrs bija Kids. Šie tipi vienmēr strādā kopā. Tie ir Mirdzošās bandas veiklākie izsitēji. Vints ir nelietīgs un ļaunprātīgs. īsts sadists. Viņam šī nodarbe patīk. Šis zellis allaž knibina to kārpu uz īkšķa. Viņu iedēvējuši par Trīcekli. Ne jau darba dēļ. Tiem zeļļiem visiem ir dīvainas iesaukas. Vints necieš ceļošanu. Viņam kļūst nelabi jau mašīnās un vilcienos, bet lidmašīnas tas puisis uzskata par nāves slazdiem. Ja viņam jādara tāds darbiņš, kas prasa ceļošanu, Vints prasa papildu samaksu. Bet, tikko viņa kājas atkal skar zemi, zellis kļūst pavisam aukstasinīgs. Kids mums ir smukulītis. Drauģeļi viņu saukā par Kļūdu. Iespējams, ka viņš dzīvo kopā ar Vintu. Runā, ka daži no homīšiem esot visļaunākie slepkavas. Kida mati jau ir pavisam sirmi, kaut gan viņam ir tikai trīsdesmit gadu. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ abi strādā, ietērpušies kapucēs. Vienā jaukā dienā Vints nožēlos, ka nav piededzinājis savu kārpu. Tikko tu to pieminēji, man bija skaidrs, ka tas ir viņš. Protams, ka es tagad aiziešu uz policiju un brīdināšu viņus. Nepieminot tevi, bez šaubām. Par Tramīgo Smaidu gan pastāstīšu visu, lai tad paši izdomā, kā šīs ziņas izmantot. Vints ar draudziņu jau droši vien sēž vilcienā un brauc uz Olbeniju. Taču nebūtu par ļaunu tos abus saņemt vēl gluži siltus. - Leiters pagriezās uz durvju pusi. - Tikai mieru, Džeims! Pēc stundas es atgriezīšos, tad iebaudīsim labas pusdienas. Noskaidrošu, uz kurieni ātrie aizveduši Tinkšķi, un aizgādāsim viņam naudu. Nabaga nelaimīgais mazliet jāuzmundrina. Drīz tiksimies.
Bonds noģērbās un pavadīja desmit minūtes zem dušas, cītīgi ziepēdamies un mazgādams matus, lai atbrīvotos no atmiņām par labākajām dūņu vannām. Tad Bonds uzvilka bikses un kreklu, bet pēc tam devās uz vestibilu un, iegājis telefona kabīnē, piezvanīja Greizajam Tri.
- Līnija aizņemta, ser, - operatores balss dziedoši paziņoja. - Vai atkārtot?
- Jā, lūdzu, - noteica Bonds, kurš jutās atvieglots, atklājis, ka kuprītis vēl ir birojā un runā pa telefonu. Viņš varēs ar tīru sirdi sacīt, ka mēģinājis piezvanīt agrāk. Bondam šķita, ka Tri droši vien jau brīnās, kāpēc viņš nezvana un nesūrojas par Tramīgo Smaidu. Pēc tā, kas bija noticis ar žokeju, Bonds nolēma izturēties pret Mirdzošo bandu daudz piesardzīgāk.
No telefona atskanēja sausa, neskaidra dūkoņa, kas amerikāņu aparātos nozīmēja zvanu.
- Vai jūs gribējāt Viskonsīnu 7- 3697?
-Jā.
- Varu savienot, ser. Runājiet, Ņujorka! - un klausulē atskanēja kuprīša augstā, spiedzīgā balss: - Jā. Kas zvana?
- Džeimss Bonds. Es jau agrāk mēģināju jūs sazvanīt.
-Jā?
- Likt uz Tramīgo Smaidu neatmaksājās.