Viņi turpināja ceļu pāri Bārstovai, kur krustojās šosejas, un viena no tām veda uz Santafē - caur tuksnesi, kas pletās pa visu Kolorādo plakankalni. Labajā pusē to norobežoja Kaliko kalni, kuri reiz bija svarīgākais boraka ieguves centrs pasaulē. Pa kreisi tālumā iezīmējās kauliem piebārstītie Nāves ielejas klajumi. Tad atkal parādījās kalni ar tādām kā asins švīkām - gluži kā bojāti, apdrupuši zobi ar sarkanām, asiņojošām smaganām. Pazibēja arī zaļš plankums šajā vēju izpūstajā ainavā, kura atgādināja skatu uz Marsa, un tad lidmašīna lēnām sāka samazināt augstumu. Parādījās uzraksts: "Lūdzu, aizsprādzējiet drošības jostas un nodzēsiet cigaretes!"
Tveice iesitās Bondam sejā kā dūre, viņš nosvīda, pārvarot piecdesmit jardu attālumu no vēsās lidmašīnas līdz atvieglojumam, ko sniedza lidostas ēkas gaisa kondicionētāji. Stikla durvis šņākdamas atvērās, kolīdz viņš tuvojās - tās vadīja fotoelementa redzīgā acs -, un atkal lēnām aizvērās viņam aiz muguras. Tepat bija arī spēļu automāti - veseli četri - tieši ceļā. Likās tik saprotami izvilkt sīknaudu un paraut rokturus, bet pēc tam noskatīties, kā virpuļo citroni, apelsīni, ķirši un zvaniņi - ari līdzīgi augļiem. Griežas šķindēdami līdz beigu klikšķim un klusai, metāliskai nopūtai. Pieci centi, desmit centi, ceturtdaļdolārs. Bonds izmēģināja visus automātus pēc kārtas, un tikai vienu reizi automāts ar rezultātu - divi ķirši un viens zvaniņauglis - izklepoja trīs monētas pret to vienu, ar kuru viņš bija sācis spēli.
Tikko Bonds bija atkāpies no automātiem un kopā ar pusduci citu pasažieru nostājies pie izejas, gaidīdams bagāžu, viņš pamainīja uzrakstu virs kāda paliela automāta, kurš visdrīzāk varēja būt paredzēts ledus ūdenim. Taču uzraksts vēstīja: "SKĀBEKĻA BĀRS". Viņš devās turp un izlasīja pārējo tekstu: "IEELPOJIET TĪRU SKĀBEKLI! VESELĪGS UN NEKAITĪGS! ĀTRAI PAŠSAJŪTAS UZLABOŠANAI. NOVĒRSĪS PĀRMĒRĪBU SEKAS, MIEGAINĪBU, NOGURUMU, NERVOZITĀTI UN DAUDZUS TAMLĪDZĪGUS SIMPTOMUS."
Bonds paklausīgi iebāza spraugā ceturt- daiļdolāru un noliecās uz priekšu - tā, lai deguns un mute iekļautos platajā, melnajā gumijas iemutī. Viņš nospieda pogu un, kā bija norādīts instrukcijā, vienu minūti lēni ieelpoja un izelpoja. Sajūta bija tāda, kā ievelkot plaušās sailtu gaisu bez garšas un smairžas. Kad minūte bija pagājusi, mašīnā kaut kas noklikšķēja, un Bonds atlieca muguru. Viņš neko nejuta, tikai viegli reiba galva. Vēlāk Bondam iešāvās prātā, ka tieši šajā mirklī viņu bija uzlūkojis kāds vīrs, kuram padusē bija iežmiegts ādas maciņš, kādos parasti atrodas skūšanās piederumi. Bonds viņam bija bezrūpigi un ironiski uzsmaidījis.
Vīrs īsi pasmaidīja pretī, pēc taim novērsās.
Skaļrunī atskanēja paziņojums - pasažieri tika lūgti saņemt bagāžu. Bonds, paņēmis savu ceļasomu, izspraucās pa vir- puļdurvīm, nokļūdams karsti nokaitušās dienvidu saules skavās.
- Vai jūs uz "Tiāru"? - noprasīja kāda balss. Tās īpašnieks bija plecīgs virs ar lielām, brūnām acīm un tiešu skatienu. Vērdamies Bondam sejā no šofera naģenes apakšas, viņš šautin izšāva šo jautājumu. Vīra platajā mutē rēgojās koka zobu bakstāmais.
-Jā.
- Labi. Tad ejam. - Tā kā vīrs nepiedāvājās paņemt Bonda ceļasomu, viņš pats to pacēla un sekoja šoferim uz elegantu šev- roletu, ko izdaiļoja pie kailas sievietes figūriņas piestiprināts talismans - jenota aste. Bonds iemeta somu aizmugures sēdeklī un ierausās tur ari pats.
Mašīna sāka ripot prom no lidostas un izbrauca alejā. Tā šķērsoja šoseju un nogriezās pa kreisi. Pārējās mašīnas traucās viņiem garām. Bonda šoferis turējās ceļa iekšmalā, stūrēdams lēnām un nosvērti. Bonds pamanīja, ka vīrs viņu pēti atpa- kaļskata spogulī. Viņš lūkojās pēc plāksnītes ar šofera vārdu. Un izlasīja: "Ernests Kareo, nr. 2584". Turpat bija ari fotogrāfija - tajā attēlotā vīra acis tikpat stingri un pētoši raudzījās Bondā.
Taksometrā oda pēc cigāru dūmiem, un Bonds nospieda pogu, lai iedarbinātu loga atvēršanas mehānismu. Taču gaisa straume atgādināja dvesmu no nokaitušas krāsns mutes, tāpēc nācās logu tūlīt atkal aizvērt.
Šoferis pavērās atpakaļ.
- Tā nevajag rīkoties, mister Bond, - viņš draudzīgā balsi aizrādīja. - Auto darbojas gaisa kondicionētājs. Lai gan dažkārt tā nešķiet, tomēr te iekšā ir labāk nekā ārā.
- Paldies, - Bonds pateicās. Un pajautāja: - Kā rādās, tad jūs esat Fēliksa Leitera draugs?
- Tā gan, - šoferis pār plecu attrauca. - Jauks cilvēks. Viņš piekodināja, lai es jūs uzmanu. Priecāšos, ja man izdosies jums kaut kā palīdzēt, kamēr būsiet šeit. Vai ilgi paliksiet?
- Vēl nezinu, - Bonds atbildēja. - Varbūt dažas dienas.
- Es jums kaut ko pateikšu, - šoferis sacīja. - Nedomājiet, ka cenšos jūs piešmaukt. Ja mums kāds darbiņš veicams kopā un ja jūs varat samaksāt, labāk noīrēt taksometru uz visu dienu. Par piecdesmit dolāriem. Arī man jāpelna iztika. Turklāt tāda rīcība iedvestu cieņu viesnīcas šveicariem un kalpotājiem. Un citādi es netieku gudrs, kā varētu būt jūsu tuvumā. Ja slaistīšos te apkārt, pusi dienas gaidīdams tieši jūs, tie zeļļi nojautīs kaut ko nelāgu. Lielākoties tie gangsteri no spēļu namu ielas mēdz būt visai aizdomīgi.
- Neko labāku nebūtu iespējams izdomāt! - Bondam šis vīrs bija iepaticies uzreiz, viņš tam uzticējās. - Esam vienojušies.
- Tas labi. - Šoferis kļuva vaļsirdīgs. - Jā, redziet, mister Bond, šejienes ļautiņiem nepatīk nekas tāds, kas ir atšķirīgs no ierastā. Kad es jums saku! Viņi ir aizdomu pilni, es gribēju sacīt. Jūs nepavisam neatgādināt tūristu, kas ieradies, lai te zaudētu kādu naudas kušķi, un viņu deguni tūlīt saož briesmas. Spriediet pats! Jebkurš pamanīs, ka esat anglis, jau pirms tam, kad sāksiet runāt. Arī drēbes un viss cits norāda uz to pašu. Tā, un kas anglim te darāms? No kādiem ļaudīm šis anglis ir? Izskatās pēc ašā zēna. Vajadzētu uz viņu labāk apskatīties. - Šoferis atkal pagriezās atpakaļ. - Vai ievērojāt to tipu, kurš lidostā klīda apkārt ar skūšanās piederumu maciņu padusē?