- Jā, galvenais man ir zināms, - Bonds atbildēja. - Taču mīļuprāt izdibinātu kaut ko vairāk, ja jums labpatiktu papildināt. Un ko tagad?
- Darīsim to, ko teiksiet, mister.
Bonds pēkšņi juta, ka šīs ielas spokainais spožums viņam apriebies. Gribējās tikai ieiet pa durvīm un paglābties no karstuma, paēst pusdienas, izpeldēties baseinā un līdz vakaram ne par ko nedomāt. Viņš tā arī pateica.
- Lai notiek, - Kareo attrauca. - Man jau likās, ka pirmajā vakarā jūs nekārosiet pēc lieliem sarežģījumiem. Neņemiet neko galvā un izturieties brīvi! Ja jums Vegasā darāms kāds darbiņš, tad labāk nogaidīt, kamēr būsiet visu iepazinis. Paskatieties, kā tiek spēlēts, draugs. - Šoferis ieķiķinājās. - Vai jums ir gadījies dzirdēt, ka Indijā esot tādi Aizmirstības torņi? Stāsta, ka tos, kurus atstāj tur augšā, maitasputni apkremt līdz kauliem divdesmit minūtēs. "Tiārā" to izdara mazliet ilgākā laikā. Ja nu vienīgi citi grupējumi reizēm traucē. - Šoferis samazināja automašīnas ātrumu. - Vienmēr viens un tas pats, - Ernijs turpināja, vērodams satiksmes plūsmu atpakaļskata spogulī. - Viens zellis reiz aizbrauca no Vegasas ar simts tūkstošiem kabatā. - Viņš apklusa, gaidīdams iespēju šķērsot aleju. - Tikai viena nianse - kad šis puisis sāka spēlēt, viņam bija pusmiljons.
Mašīna apmeta pusloku un pieripoja pie sārti krāsotas ēkas kolonnām rotātā ieejas portāla ar platām, stiklotām durvīm. Mašīnas durvis atvēra debeszilā uniformā tērpies šveicars, tūlīt sniegdamies pēc Bonda somas. Bonds izkāpa biezajā tveicē.
Ar plecu atgrūzdams stiklotās durvis, viņš dzirdēja Erniju Kareo sakām šveicaram:
- Tas anglis nav pie pilna prāta! Viņš mani nolīga par piecdesmit dolāriem dienā! Vai tu esi kaut ko tādu redzējis?
Tad durvis aiz Bonda aizcirtās, un viņu kā vēss skūpsts sagaidīja patīkami auksts gaiss, aicinot tālāk šajā spožajā pilī, kas piederēja vīram, ko sauca Serafimo Spengs.
16. nodala
"TIĀRA"
Bonds paēda pusdienas restorāna "Saulstars" zālē, kur bija gaisa kondicionētājs, līdzās lielam peldbaseinam, kura apveids atgādināja nieri (uzraksts ziņoja, ka par slīcēju glābšanu atbildot Bobijs Bilbo un baseins katru dienu tiekot skalots ar šļūteni), un Bonds iedomājās, ka tikai viens procents no šīs viesnīcas apmeklētājiem ir tādi, kuri varētu te rādīties peldkostīmos. Pēc pusdienām viņš izgāja dedzinošajā svelmē un lēnām devās pāri divdesmit jardus platajam, apsvilušajam zālājam, kas šķīra galveno ēku no tās, kurā atradās viņa numurs. Savā istabā viņš noģērbās un kails iekrita gultā.
Kopā "Tiārā" bija sešas celtnes ar viesiem paredzētām istabām, un katrai bija dots kāda dārgakmeņa vārds. Bonda numurs atradās "Tirkīza" pirmajā stāvā. Telpas bija krāsotas dzidri zilā toni, ar tumšziliem un baltiem rotājumiem. Bonda istaba bija ārkārtīgi ērta, dārgās, modernās mēbeles - darinātas no sudrabaina koka, kas laikam bija bērzs. Uz naktsgaldiņa pie gultas stāvēja radioaparāts, bet uz galda pie platā loga - televizors ar ekrānu septiņpadsmit collu platumā. Aiz loga atradās neliels, norobežots iekšējais pagalmiņš. Te bija pavisam klusi un mierīgi - nedzirdēja pat termostata kontrolētā gaisa kondicionētāja dūkoņu. Bonds aizmiga gandrīz tajā pašā brīdī.
Viņš gulēja četras stundas, un šajā laikā pie naktsgaldiņa malas piestiprinātais magnetofons veltigi iztērēja simtiem metru lentes, ierakstīdams šo nāves klusumu.
Kad Bonds pamodās, pulkstenis bija septiņi. Mikrofons darbojās un magnetofons ierakstīja, kā viņš paceļ telefona klausuli, vaicā pēc mis Tifānijas Keisas, pēc īsa klusumbriža nosaka: "Vai jūs, lūdzu, nepateiktu viņai, ka zvanīja Džeimss Bonds?" un noliek klausuli atpakaļ. Pēc tam tika ierakstītas skaņas, kas radās, Bondam šķērsojot istabu, dušas šņākoņa, un tad, pulksten pusastoņos, noklikšķēja atslēga - viņš izgāja un aizvēra durvis.
Pēc pusstundas magnetofonā tika ierakstīts klauvējiens pie durvīm, pēc mirkļa tās atvērās. Ienāca viesmīļa drānās ģērbies virs ar augļu grozu. Tajā bija kartīte ar uzrakstu "Sveiciens no administrācijas". Virs piegāja pie naktsgaldiņa, atskrūvēja divas skrūves, atvēra magnetofona vāciņu, apmainīja kaseti pret tukšu, nolika augļus uz tualetes galdiņa un, izgājis no istabas, cieši aizvēra durvis.
Vairākas stundas magnetofons griezās veltīgi, neierakstīdams pilnīgi neko. Bonds sēdēja "Tiāras" garajā bārā, iebaudīdams martīni ar degvīnu un ar lietpratēja aci vērodams lielo spēļu zāli.
Vispirms Bonds pamanīja, ka speciāli Lasvegasai, šķiet, izgudrots jauns funkcionālās arhitektūras stils, un domās nodēvēja to par "Apzeltītā peļuslazda" stilu, kura galvenais mērķis bija panākt, lai klients - pele - iekristu spēļu lamatās neatkarīgi no tā, vai viņš grib sieru, vai ne.
Te bija tikai divas ieejas - viena no ielas, otra - no ēkām, kur izvietojās guļamtelpas un peldbaseins. Cilvēkam, kurš ienāca pa kādām no šīm durvīm - lai nopirktu avīzi vai cigaretes pie vitrīnas, iedzertu vai paēstu kādā no abiem restorāniem, apgrieztu matus vai dotos uz masāžu "Veselības Klubā", vai vienigi apmeklētu tualeti, - nebija ne mazāko cerību nokļūt vajadzīgajā vietā, neejot garām spēļu automātiem un galdiem. Slazdi aicināja - automāti rūca, kāds no tiem allaž, sudrabaini džinkstinā- dams, bēra metāla silē monētas. Vai ari kāda no meitenēm pie kases lodziņa izkliedza zelta vērto saucienu: "Džekpots!" iekārdinādama garāmgājēju, un pagalam viņš bija. Vilināt vilināja satrauktā, klusinātā čala pie trim lielajiem spēļu galdiem, abu ruletes riteņu apmājošā dūkoņa, sudrabainā dolāru šķindoņa kasē uz blekdžeka galdiem… tikai dzelzs pele būtu varējusi paiet garām, nepaskrubinājusi šo gardo laimes- siera gabalu.