"Tomēr," prātoja Bonds, "tādi slazdi ir bīstami tikai pavisam dumjām pelēm - pelēm, kuras pievilina visapkaltušākais siers." Tie bija neglīti, vulgāri un pārāk uzkrītoši slazdi, automātu atbaidoši mehāniskais troksnis griezās smadzenēs. Tas atgādināja vecu, sen neeļjotu dzelžu žjerk- stoņu, tos velkot uz lūžņu izgāztuvi.
Spēlētāji stāvēja šo mašīnu priekšā un raustīja rokturus tā, it kā ienīstu to, ko paši dara. Un, kolīdz ieraudzīja mazajā stikla lodziņā savu likteni, pat negaidīja, kamēr ritentiņi mitēsies griezties, bet taustījās pēc jaunas monētas, un labā roka jau stiepās darīt savu darāmo. Klakšķis - šķindoņa - strink- šķis. Klakšķis - šķindoņa - strinkšķis.
Un, ja piepeši gadījās pamatīgāks sudraba ūdenskritums, nauda pārpildīja metāla silīti un laimētājam nācās krist ceļos, lai salasītu visas monētas, saskrabinot ari tās, kuras bija paripojušas zem automātiem.
Kā jau bija sacījis Leiters, te lielākoties spēlēja sievietes - padzīvojušas dāmas no pārtikušo mājsaimnieču vidus. Viņas stāvēja pie automātiem bariņos kā vistas, sapulcējušās uz olu dēšanu. Patīkamais vēsums un ritentiņu griešanās mūzika šajā telpā uzturēja viņās možumu, kamēr viss naudas žūksnis bija pagalam.
Bonds dzirdēja kādu no meitenēm pie kases iesaucamies: "Džekpots!" un dažas sievietes pacēla galvas. Tagad viņas Bondam atgādināja Pavlova suņus, kuriem tek siekalas, dzirdot zvana skaņas, kas mēdz tos aicināt uz maltīti. Bonds nodrebinājās no domas par šo sieviešu acu tukšajiem skatieniem, krunkaino ādu, puspavērta- jām, valgajām mutēm un apskrambātajām rokām.
Viņš pagrieza šai ainai muguru un iemalkoja martini, nevērīgi klausīdamies mūziku - otrā telpas galā līdzās pusducim bodīšu bija izvietojies slavens orķestris. Virs viena veikaliņa durvīm dega gaišzila neona izkārtne ar uzrakstu "Dimantu nams". Bonds pamāja bārmenim.
- Vai misters Spengs šovakar nav rādījies? - viņš pajautāja.
- Vēl neesmu viņu manījis, - bārmenis atbildēja. - Taču ir agrs. Viņš parasti nāk tad, kad pirmā tūre beigusies. Ap vienpadsmitiem. Vai jūs viņu pazīstat?
- Personiski ne.
Bonds samaksāja rēķinu un lēnām devās uz blekdžeka galdu pusi. Viņš piegāja pie vidējā. Pie tā būs jāspēlē. Tad, kad pulkstenis rādis tieši piecas minūtes pāri desmitiem. Tagad bija astoņi un trīsdesmit minūtes.
Nelielais, iegarenais blekdžeka galds bija pārvilkts ar zaļu audumu. Galda izliektajā ārmalā uz augstiem krēsliem sēdēja astoņi spēlētāji, ieliektajā pusē, ar vēderu atspiedies pret galda malu, stāvēja krupjē un dalīja katram pa divām kārtīm, likdams tās precīzi numurētajās vietās pretī likmēm. Tās parasti bija pieci vai desmit sudraba dolāri vai žetons divdesmit dolāru vērtībā. Krupjē bija apmēram četrdesmit gadu. Viņa sejā ne mirldi nezuda patīkams pussmaids. Vīram mugurā bija krupjē formastērps - balts krekls ar cieši pie plaukstu locītavām aizpogātām piedurknēm, ap kaklu tieva, melna kaklasaite, kādas vesternos mēdz nēsāt kāršu spēlmaņi, virs acīm - zaļš aizsegs, kājās melnas bikses. Bikšu priekšu no berzēšanās pret galdu sargāja neliels zaļas vilnas priekšautiņš, kura stūri bija izšūts viņa vārds - "Džeiks".
Krupjē ritmiski un nepiespiesti dalīja kārtis un pieņēma likmes. Pie šī galda gandrīz netika runāts, tikai reizumis kāds spēlētājs palūdza "parādīt laipnību", pasūtīdams kaut ko iedzert vai cigaretes kādai no viesmīlēm, kuras, tērpušās melna zīda pidžamās, rosījās ejā starp galdu rindām. No tās pašas vietas spēju norisi modri vēroja divi spēcīgi vīri ar šaujamajiem pie jostām.
Spēle bija ātra, prasmīga un trula. Tikpat trula un mehāniska kā spēļu automātos. Bonds kādu brīdi paskatījās, pēc tam virzījās uz durvju pusi kazino tālākajā galā. Uz vienām bija rakstīts: "Kungu istaba", uz otrām - "Dāmu istaba". Bonds pagāja garām četriem "šerifiem" smalkās, pelēkās rietumnieku uniformās. Viņu bikšu staras bija satūcītas garos, melnos zābakos. Šie vīri stāvēja savās vietās pavisam neuzbāzīgi, neraudzīdamies ne uz ko, bet redzēdami visu. Katram no viņiem pie sāniem vaļējā makstī bija ierocis, bet pie jostas - kabatiņa ar piecdesmit patronu misiņa galviņām.
"Apsardze te ir nodrošināta," Bonds domāja, iespraukdamies pa "Kungu istabas" bīdāmajām durvīm. Vīriešu tualetē pie flīzē tās sienas bija piesprausts uzraksts: "Pievirzies tuvāk! Tev TAS nav tik garš, kā tu pats uzskati!" Mežonīgo Rietumu humors! Bonds prātoja, vai to nevajadzētu pieminēt nākamajā rakstiskajā atskaitē M., taču nolēma šo kārdinājumu pārvarēt. Viņš izgāja no tualetes un garām galdiem devās uz durvīm ar uzrakstu "Opāla zāle".
Apaļā, sārtos, pelēkos un baltos toņos krāsotā restorāna zāle bija pustukša. Pienāca zāles pārzine un aizvadīja Bondu līdz stūra galdiņam. Pieliekusies sakārtot ziedus vāzē, kas atradās galda vidū, šī sieviete ļāva Bondam pārliecināties, ka viņas lieliskās krūtis vismaz līdz pusei ir īstas, uzsmaidīja klientam un devās projām. Pēc desmit minūtēm parādījās viesmīle ar paplāti un nolika uz galda šķīvi ar maizes klaipiņu un sviesta kvadrātiņu. Līdzās viņa novietoja trauciņu ar olīvām, selerijām un oranžu sieru. Pēc neliela brīža atsteidzās otra - nedaudz vecāka viesmīle, iedeva Bondam ēdienkarti un paziņoja:
- Tūlīt jūs apkalpošu!
Kad pēc apsēšanās pie galda bija aizritējušas divdesmit minūtes, Bondam beidzot izdevās pasūtīt duci austeru vāciņos un si- teni. Sapratis, ka pasūtījumu nāksies gaidīt krietnu laiku, Bonds lika atnest arī sauso martini ar degvīnu.