Pēc tam viņš ieskatījās Tifānijas pelēkajās acīs. Vai tajās neuzšķīlās sazvērnieciska dzirksts, uzjautrinājuma mirdzums par šo savādo spēli, ko abi spēlēja pie šaurā, zaļi tapsētā galda?
Viņa iedalīja divas kārtis Bondam un divas - sev. Piepeši Bonds apjēdza, ka viņam tagad jābūt īpaši uzmanīgam. Jāspēlē tieši pēc noteikumiem, citādi arī veikli sagatavotā kava neko nepalīdzēs.
Pie galda karājās plakāts ar uzrakstu: "Krupjē jāņem pie sešpadsmit un jāapstājas pie septiņpadsmit." Viņam, protams, tiks iedalītas kārtis, kuras nodrošina laimestu, tomēr - gadījumam, ja uzrastos vēl kāds spēlētājs vai padomdevējs, - visai norisei jāizskatās pēc nejaušību virknes, nevis blēdības, piemēram, ikreiz iedalot viņam divdesmit vienu punktu, bet sev - tikai septiņpadsmit.
Bonds aplūkoja abas savas kārtis. Kalps un desmitnieks. Viņš pavērās augšup uz Tifāniju un pašūpoja galvu. Viņa parādīja sešpadsmit punktus un pacēla kārti. Tas bija kungs. Tifānijai līdzās atradās silīte ar sudraba dolāriem un žetoniem divdesmit dolāru vērtībā, taču uzraugs ātri tuvojās viņai un iedeva žetonu tūkstoš dolāru vērtībā. Tifānija to paņēma un pastūma Bondam. Viņš uzlika žetonu uz līnijas, bet savas desmit banknotes iebāza kabatā. Tifānija atkal iedeva viņam divas kārtis, paturēdama divas arī sev. Bondam tika septiņpadsmit punkti, un viņš atkal pakratīja galvu. Tifānijai bija divpadsmit punkti, viņa pieņēma klāt trīs, pēc tam - deviņus punktus. Divdesmit četri. Vēl viens zaudējums. Uzraugs atkal pienesa žetonu. Bonds iebāza to kabatā, atstādams uz galda iepriekšējo likmi. Šajā reizē viņam bija deviņpadsmit punkti, bet Tifānijai - septiņpadsmit, un, pakļaujoties noteikumiem, viņai vajadzēja apstāties. Bonda kabatā nonāca vēl viens žetons.
Tad atvērās lielās durvis tālākajā telpas galā, un pa tām spēļu zālē ieplūda cilvēku straume - priekšnesumi bija galā. Drīz vien šie ļaudis pulcēsies ap galdiem. Šī viņam bija pēdējā tūre. Pēc tās viņam nāksies aiziet un atstāt Tifāniju. Viņa nepacietīgi uzlūkoja Bondu. Viņš pacēla abas iedalītās kārtis. Divdesmit punkti. Ari Tifānijai bija divi desmitnieki. Bonds pasmaidīja par tik izsmalcinātu spēli. Viņa ātri iedalīja Bondam vēl divas kārtis un sev tāpat. Tieši tajā brīdī pie galda pienāca vēl trīs spēlētāji un uzrausās uz augstajiem krēsliem. Bondam bija deviņpadsmit punktu, Tifānijai - sešpadsmit.
Un tad viss bija galā. Uzraugs pat nepa- pūlējās pasniegt jaunajai sievietei ceturto žetonu, bet pasvieda to tieši Bondam ar tādu izteiksmi sejā, ko varēja noturēt par ņirdzīgu smīnu.
- Jē-ē-zus! - noelsās viens no jaunpienākušajiem spēlētājiem, kad Bonds iebāza vinnestu kabatā un piecēlās.
- Pateicos! - Bonds noteica. - Jūs lieliski dalījāt.
- Vareni! - iestarpināja tas pats spēlētājs, kurš jau bija runājis.
Tifānija Keisa cieši uzlūkoja Bondu.
- Vienmēr laipni, - viņa attrauca. Abu skatieni uz īsu mirkli satikās, tad jaunā sieviete pievērsās kārtīm un, rūpīgi sajaukusi, pasniedza vienam no jaunpienākušajiem spēlētājiem, lai pārceļ.
Bonds pagrieza galdam muguru un apmeta loku pa zāli, domādams par Tifāniju un reizumis uzlūkodams viņas valdonīgo, mazo stāvu šajā uzbudinošajā vesterna stila tērpā. Citiem droši vien jaunā sieviete likās tikpat pievilcīga kā Bondam, jo jau pēc mirkļa pie viņas galda sēdēja astoņi vīrieši un vēl citi stāvēja un skatījās.
Bonds juta piepešu greizsirdības uzplūdu. Viņš piegāja pie bāra un pasūtīja viskiju ar slaveno ūdeni, lai apslacītu laimētos piecus tūkstošus dolāru.
Bārmenis pasniedza Bondam aizkorķētu pudeli un nolika to līdzās glāzei ar "Old Grandad".
- No kurienes jūs to saņemat? - Bonds pajautāja, atcerējies Fēliksa Leitera stāstīto.
- No Boulderas dambja viņas puses, - bārmenis nopietni skaidroja, - to ved ar kravas mašīnu, kura ierodas katru dienu. Neraizējieties, - viņš piemetināja, - tas ir īsts.
Bonds uzmeta uz bāra letes sudraba dolāru.
- Esmu drošs, ka tas ir īsts, - viņš tikpat nopietni pavēstija. - Atlikumu varat paturēt.
Nostājies ar muguru pret bāru, Bonds ar glāzi rokā apsvēra nākamo gājienu. Tagad viņš bija saņēmis visu solīto summu, un Greizais Trī bija piekodinājis neatgriezties pie spēļu galdiem.
Bonds iztukšoja glāzi un devās pāri zālei pie tuvākā ruletes galda. Te bija tikai daži spēlētāji, likmes - nelielas.
- Kāda ir vislielākā likme? - viņš pavaicāja krupjē - pavecākam virām ar nedzivu skatienu, kurš tajā bridi izņēma no rata ziloņkaula bumbiņu.
- Pieci tūkstoši, - virs vienaldzīgi atteica.
Bonds, izvilcis no kabatas četrus žetonus
un desmit simtdolāru zīmes, nolika to visu uz galda.
- Uz sarkano.
Krupē izslējās taisnāk un iesānis uzlūkoja Bondu. Viņš aizstūma žetonus uz sarkanā laukuma, bet naudas zīmes ielika skaitāmajā mašīnā turpat uz galda, paņēma piekto žetonu no kastes un aizbīdīja pie citiem. Bonds redzēja, kā zem galda dreb viņa ceļgals. Uzraugs bija pamanījis sarosīšanos un tuvojās galdam, tiklīdz krupjē iedarbināja ratu.
Bonds paņēma cigareti un aizsmēķēja. Viņa roka nedrebēja. Tā gan bija brīnišķīga sajūta - būt brīvam - beidzot viņam izdevies atņemt šiem ļaudīm iniciatīvu. Bonds zināja, ka vinnēs. Un tikpat kā neskatījās uz ratu, kas palēnināja gaitu. Mazā ziloņkaula bumbiņa grabēdama ieripoja tai paredzētajā gropē.
- Trīsdesmit seši. Sarkanais. Pāris.
Vīrs sagrāba zaudētos žetonus un sudraba dolārus un aizstūma naudu vinnētājiem. Tad izņēma no kastes plānu žetonu - tik lielu kā lūgšanu grāmatiņa - un klusi nolika to uz galda pretī Bondam.