- Uz melno, - Bonds izrīkoja. Vīrs aizstūma piectūkstoš dolāru vērto žetonu uz melno laukumu un aizvāca no sarkanā Bonda agrāko likmi.
Ap galdu iedūcās satrauktas spēlētāju balsis. Daži pienāca no citiem galdiem un nostājās paskatīties. Bonds juta šo ļautiņu ziņkāros skatienus, bet pats tikai pavērās pāri galdam tieši acīs uzraugam. Tās bija naidīgas kā odzei un tomēr it kā izbijušās.
Bonds mierinoši uzsmaidīja viņam, kad rats sāka griezties un mazā bumbiņa devās savā ceļā.
- Septiņpadsmit. Melnais. Nepāris, - paziņoja krupjē. Pūlis skaļi nopūtās, un alkatīgi skatieni pavadīja lielo, plāno žetonu, kas tika izņemts no kastes un novietots pretī Bondam.
"Vajadzētu uzspēlēt vēlreiz," Bonds domāja. "Taču ne šajā reizē."
- Atturos, - viņš sacīja krupjē. Vīrs uzlūkoja Bondu un aizšķūrēja viņam pienākošos likmi.
Nostājies blakus uzraugam, kāds vīrs pētīja Bondu ar spožām, aukstām acīm, kas atgādināja fotoaparāta objektīvus. Viņš zelēja resnu cigāru, kurš bija pavērsts pret Bondu gluži kā šaušanai sagatavots ierocis. Vīra lielais, stūrainais augums, iespīlēts naktszilā smokingā, bija gluži nekustīgs, tomēr izstaroja tādu kā saspringtu mieru. Tas bija tīģeris, kas vēro ēzeli ar sapītām kājām un vienlaicīgi sajūt tuvojamies briesmas. Vira ziloņkaula bālajā sejā varēja saskatīt nepārprotamu līdzību ar Londonā mītošā brāļa vaibstiem - tādas pašas taisnas, dusmīgi savilktas, melnas uzacis, tādi paši īsi, ezītī apcirpti, cieti kā stieples mati, tāds pats uz priekšu izvirzīts žoklis, kas liecina par nežēlību.
Ruletes rats atkal iedūcās, un divi acu pāri tam nenovērsdamies sekoja.
Bumbiņa iekrita vienā no diviem zaļajiem nodalījumiem, un Bonda sirds salēcās priekā par savu veiksmi, laikus izvairoties no zaudējuma.
- Dubultnulle! - krupjē sacīja, nošķūrēdams no galda visas likmes.
'Tagad varētu izspēlēt vēl pēdējo tūri," Bonds nosprieda, "un doties projām ar divdesmit tūkstošiem dolāru no Spengu krājumiem." Bonds uzlūkoja savu darba dēvēju. Abi fotoobjektīvi un cigārs joprojām mērķēja uz viņu, bet bālā seja palika tukša un neizteiksmīga.
- Uz sarkano! - Bonds pastūma uz krupjē pusi piectūkstoš dolāru vērto žetonu un noraudzījās, kā tas aizslīd pa galdu.
"Vai šis pēdējais gājiens izdosies, vai arī cilvēks vēlētos pārāk daudz, prasīdams no laimes rata kaut ko tādu? Nē," Bonds visai pārliecināti nolēma. "Nebūt ne."
- Pieci. Sarkans. Nepāris, - krupjē paklausīgi paziņoja.
- Es beidzu, - Bonds noteica. - Paldies par darbu.
- Nāciet vēl, - krupjē vienaldzīgi atbildēja.
Bonds iebaza roku žaketes kabata, kura atradās žetoni, un, plecus izriezis, spraucās ārā no pūļa, lai dotos taisni pāri lielajai zālei pie kasiera galda.
- Trīs banknotes piectūkstoš dolāru vērtībā un piecas tūkstoša vērtībā, - viņš sacīja vīram, kas sēdēja aiz restotā lodziņa ar zaļu acu aizsegu, kas aizēnoja skatienu. Kasieris paņēma žetonus un noskaitīja naudaszīmes. Bonds ielika tās kabatā un piegāja pie letes.
- Vienu gaisa pasta aploksni, lūdzu! - viņš teica. Tad piegāja pie tuvākā galda, kas stāvēja pie sienas, apsēdās un, ielicis trīs lielās naudaszīmes aploksnē, uzrakstīja adresi: "Personīgi. Izpilddirektoram. "Universālais Eksports" Rīdžentparkā, Londonā, Anglijā." Pie letes nopircis markas, Bonds iemeta aploksni pastkastes spraugā zem uzraksta "ASV pasts", cerēdams, ka tur - amerikāņiem bezmaz vai svētākajā vietā - nauda būs drošībā.
Bonds paskatījās pulkstenī. Bija bez piecām minūtēm divpadsmit. Viņš vēl pēdējoreiz ieskatījās lielajā zālē un pamanīja, ka
Tifānijas Keisas vietu pie kāršu galda ieņēmis cits krupjē, bet no Spenga vairs nav ne ziņas, ne miņas. Pēc tam Bonds izgāja pa stiklotajām durvīm karstajā, smacīgajā naktī, šķērsoja zālāju, iesteidzās ēkā, kas saucās "Tirkīzs", nozuda savā numurā un aizslēdza durvis.
18. nodala
SABIEZĒ NAKTS UN KAISLĪBAS
- Kā jūs to dabūjāt gatavu?
Tas bija nākamās dienas vakars, un Er- nija Kareo taksometrs lēnām ripoja pa galveno ielu uz Lasvegasas darījumu kvartāla pusi. Bondam bija apnicis gaidīt, kad beidzot kaut kas notiks, tāpēc viņš piezvanīja Pinkertona aģentūras darbiniekam un ierosinājis apspriesties.
- Jā, nav slikti, - Bonds piekrita. - Es ruletē laimēju diezgan daudz naudas, tomēr man nešķiet, ka mūsu draugs būtu noskaities. Esmu dzirdējis, ka viņam vēl esot pietiekami.
Emijs Kareo nosprauslojās.
- Es arī saku to pašu, - viņš apstiprināja. - Tam zellim ir tāds lērums naudas, ka viņam nav jāliek brilles, braucot ar savu mašīnu. Viņa kadiljaka vējstikli pasūtīti pēc acu ārsta receptes.
- Un kā vēl viņš to tērē? - Bonds iesmē- jies pajautāja.
- Tas zellis ir dulls, - šoferis noteica. - Traks pēc vecajiem Mežonīgajiem Rietumiem. Nopircis veselu spoku pilsēteli, līdz kurai jābrauc vēl kāds ceļagabals pa deviņdesmit piekto šoseju. Viņš to pamesto pilsētiņu atdzīvinājis - licis ierīkot koka ietves, tādus salonus, kādi bija senāk, koka mājvietu ar mēbelētām istabām, kurās mitinās viņa puiši, tur ir pat īsta veca dzelzceļa stacija. Vēl aptuveni piektajā gadā šajā vietā - tā nosaukta par Spektravilu, jo atrodas gluži līdzās Spektra grēdai, - bija sudraba raktuves. Apmēram trijos gados no tiem kalniem tika izrakti miljoni. Sudrabu pa dzelzceļu veda uz Raiolitu - tā ir apmēram piecdesmit jūdžu attālumā. Vēl viena spoku pilsēta. Tagad tas ir tūrisma centrs. Tur ir māja, kas uzcelta no viskija pudelēm. Tā bija gala stacija, no kuras kravas tālāk nokļuva piekrastē. Spengs sev nopirka vienu no vecajām"Highland Lights" tvaika lokomotīvēm, ja esat dzirdējis par tādām, un vienu no pirmajiem salonvago- niem. Tas stāv Spektravilas stacijā, un nedēļas nogalēs Spengs vadā savus drauģeļus uz Raiolitu un atpakaļ. Lokomotīvi vada viņš pats. Tur dzerot šampanieti, ēdot ikrus, tur esot orķestris un meitenes - viss, kā pienākas. Tā runā. Taču es pats savām acim to neesmu redzējis. Tai vietai nav iespējams tikt ne tuvu. Mjā, ser. - Šoferis nolaida sānu logu un izteiksmīgi nospļāvās uz bruģa. - Tā tas misters Spengs šķiež savu naudu. Dulns, es jau sacīju.