"Izklausās ticami," Bonds nodomāja. 'Tāpēc par misteru Spengu un viņa draugiem visu dienu nekas nav dzirdams. Šodien taču ir piektdiena, tātad visi ir bosa pilsētiņā un vizinās ar rotaļu vilcieniņu, kamēr es peldos baseinā, izguļos un slaistos ap "Ti- āru", gaidīdams kādu notikumu." Tiesa, šajā laikā Bonds bija manījis, ka viņu nepārtraukti novēro, tuvumā aizvien atrodas kāds kalpotājs vai viens no uniformās tērptajiem šerifiem, kas lietpratīgi un neuzkrītoši grozās apkārt, bet neko īpašu nepasāk, kaut gan visādi citādi Bonds varēja sevi uzskatīt par tādu pašu viesi kā pārējie.
Līdz šim viņam bija izdevies uztvert vienu vienīgu lielā vīra acu zibsni, bet apstākļi, kādos tas notika, viņam sagādāja tādu kā perversu prieku.
Pulksten desmitos no rīta - pēc peldes un brokastīm - Bonds bija nolēmis, ka ir pienācis laiks apgriezt matus. Frizētavā vēl bija maz klientu, īstenībā tikai viens - liela auguma vīrs purpurkrāsas frotē peldmē- telī - gulēja, atzvilis krēslā, viņa seju sedza karsti dvieli, bet labo roku, kura nokarājās pār krēsla rokubalstu, apstrādāja izskatīga manikīre. Viņai bija sārta lelles sejiņa un īsu sviestakrāsas matu ērkulis. Jaunā dāma bija notupusies viņam līdzās uz maza soliņa, balansēdama uz ceļgaliem trauku ar instrumentiem.
Bonds, vērodams šo ainu spogulī, kas atradās pretī viņa krēslam, ieinteresēts pamanīja arī galvenā friziermeistara bijību, ar kādu tas maigi pacēla vispirms vienu karsto dvieļu stūrīti, pēc tam otru, lai ārkārtīgi piesardzīgi ar mazām, plānām šķērītēm izgrieztu no klienta ausīm matiņus. Vēl nenolaidis dvieļa stūri pār otru ausi, frizieris pieliecās un godbijīgi pačukstēja:
- Vai nāsis ari apstrādāt, ser?
No karsto dvieļu apakšas atskanēja piekrītošs ņurdiens, un galvenais frizieris atsedza klienta degunu, atbīdīdams no tā dviejus. Tad viņš atkal ķērās pie mazajām šķēritēm.
Pēc šī rituāla mazajā, baltām flīzītēm izliktajā telpā iestājās nāves klusums, šķindēja tikai šķēres, ar kurām tika apstrādāta Bonda galva. Reizēm nograbēja ari kāds instruments, ko manikīre iemeta emaljētajā traukā. Tad atskanēja kluss skrapšķis, kad galvenais friziermeistars uzmanīgi noregulēja cienījamā klienta krēslu, paceldams tā atzveltni.
- Vai tā būs labi, ser? - pajautāja Bonda frizieris, turēdams viņam aiz muguras rokas spogulīti.
Kņada izcēlās brīdī, kad Bonds aplūkoja savu pakausi.
Iespējams, ka manikīres roka paslīdēja tāpēc, ka krēsla atzveltne tika pacelta taisni, bet pēkšņi atskanēja slāpēts rēciens, un purpursarkanajā peldmētelī ievīkstītais stāvs uzlēca kājās, norāva dvieļus no sejas un iegrūda pirkstu mutē. Pēc tam viņš to izvilka un, ātri pieliecies, iecirta meitenei tik pamatīgu pļauku, ka viņa nokrita no soliņa, bet emaljētais trauks ar instrumentiem aizlidoja pāri visai frizētavai. Vīrs atlieca muguru un pagrieza nikno seju pret frizieri.
- Atlaid šo kuci! - viņš uzkliedza. Un atkal iebāza sāpošo pirkstu mutē. Zem viņa čību zolēm nočirkstēja izbirušie instrumenti - saniknotais vīrietis aklās dusmās izmetās no frizētavas un nozuda.
- Jā, ser… mister Speng! - frizieris mulsi novilka. Un sāka strostēt šņukstošo meiteni. Bonds pagrieza galvu, klusi noteica: - Iz- beidziet! - un, piecēlies no krēsla, noraisīja ap kaklu apsieto dvieli.
Frizieris izbrīnījies uzlūkoja klientu. Tad ātri nobēra: - Jā, ser… mister, - un pieliecās, lai palīdzētu jaunajai meitenei salasīt instrumentus.
Maksādams par matu griešanu, Bonds dzirdēja, ka manikīre, rāpodama uz ceļiem pa grīdu, žēlojas:
- Tā nebija mana vaina, mister Lūciān. Viņš šodien bija uztraucies. Viņam drebēja rokas. Goda vārds, tā bija. Es vēl nekad nebiju viņu tādu redzējusi. Tik saspringtu.
Bonds kādu mirkli uzjautrinājās, domādams par Spenga neparasto satraukumu.
Bonda patīkamās atmiņas iztraucēja Er- nija Kareo balss.
- Mums seko, mister, - šoferis pavēstīja, savilcis greizu muti. - Ir pat divi uzmanītāji - priekšā un aizmugurē. Neskatieties atpakaļ! Palūk, tur tas melnais ševrolets mums priekšā? Tajā ir divi puiši. Mašīnai ir divi at- pakaļskata spoguļi - tajos viņi mūs vēro un brauc tikpat ātri, cik mēs. Redziet, un aiz muguras brauc mazs, sarkans divguļamais līnijkuģis. Vecs jaguāra sporta modelis ar nolaižamajiem sēdekļiem. Tur iekšā ir vēl divi tipi. Ar golfa nūjām uz aizmugures sēdekļa. Tā nu ir gadījies, ka es tos puišus pazīstu. Abi no Detroitas Purpursarkano bandas. Pederastu pāris. Jūs saprotat - mīkstie. Golfu gan viņi nespēlē. Vienīgie dzelži, ar kuriem šitie prot apieties, ir paslēpti kabatās. Neuzkrītoši paverieties apkārt, it kā pētītu apkārtni. Pieskatiet viņu rokas ar šaujamajiem, kamēr mēģināšu atrauties. Vai esat gatavs?
Bonds darīja, kā sacīts. Šoferis uzspieda kāju gāzes pedālim. Izpūtējs noblīkšķināja kā 88. kalibra ierocis, un Bonds pamanīja divas labās rokas izslejamies no gaišām sporta jaku piedurknēm. Viņa galva nevērīgi pagriezās atpakaļ.
- Jums taisnība, - Bonds sacīja. Un uz mirkli apklusa. - Labāk izlaidiet mani ārā, Ernij. Negribu, lai jūs nokļūtu nepatikšanās līdz ar mani.
- Blēņas! - šoferis pikti atcirta. - Man viņi neko nevar padarīt. Jūs maksāsiet, ja mašīnai kaut kas notiks, bet es mēģināšu atstāt šos muļķos. Labi?
Bonds izvilka no maka tūkstoš dolāru banknoti un, paliecies uz priekšu, iebāza to šoferim krekla kabatā.