Bonds ieskatījās pulkstenī. Tas rādīja pusdivpadsmit. Bonds ar prieku atsauca atmiņā to mirkli pirms stundas, kad bija iezvanījies sarkanais telefons, ļaudams viņam pamest ar īpaši slepeniem ziņojumiem piekrauto ienākošo dokumentu kasti. Viņš jutās patiesi atvieglots, ka pašreiz nenāksies pie tiem atgriezties.
- Cik noprotu, tad jums tiks uzdots kāds darbiņš, - bija teicis štāba priekšnieks, atbildot uz Bonda jautājumu. - Šefs piekodināja, lai līdz pusdienu laikam nenorunājam viņam nekādas citas tikšanās un ka pulksten divos jums jāierodas Skotlendjardā. Pasteidzieties!
Bonds bija tūlīt pasniedzies pēc žaketes, izgājis sava biroja priekšistabā un visai apmierināti noskatījies, kā viņa sekretāre ieraksta biezā reģistrācijas grāmatā rēķinu īpaši steidzamiem izdevumiem.
- M. esot teicis, - Bonds bija sacījis, kad viņa pavērās augšup, - ka mani gaida darbs. Arī Bils apgalvo to pašu. Tāpēc nepūlieties visu šo sevišķi slepeno materiālu žūksni iešķūrēt manā ienākošo dokumentu kastē! Manis pēc varat tos nosūtīt publicēšanai "Daily Express" rītdienas numurā. - Viņš bija uzsmaidījis meitenei. - Vai vecaiszēns Seftons Delmers vēl aizvien ir jūsu pielūdzējs, Lila? Es nevaru vien sagaidīt, kad jūs viņam reiz iedosiet kurvīti.
Sekretāre bija vērtējoši nopētījusi Bon- du.
- Jūsu kaklasaite sagriezusies greizi, - viņa bija vēsi noteikusi. - Un to jaunekli es tik tikko pazīstu. - Pārliekusies pār lielo reģistru grāmatu, meitene bija sakārtojusi kaklasaiti, bet Bonds izgājis no sava biroja un devies projām pa gaiteni, klusībā prātodams, ka viņam palaimējies ar tik jauku sekretāri.
M. krēsls nočīkstēja, un Bonds pāri galdam pavērās uz vīru, par kuru jūsmoja un kuram allaž bija gatavs uzticēties un paklausīt.
Viņā domīgi vērās pelēkas acis. M. izņēma no mutes pīpi.
- Cik ilgs laiks pagājis, kopš jūs atgriezāties no atvaļinājuma Francijā?
- Divas nedēļas, ser.
- Vai jūs tur labi pavadījāt laiku?
- Neslikti, ser. Beigās gan sāku nedaudz garlaikoties.
M. neko nepiebilda.
- Es ieskatījos jūsu rezultātu reģistrā. Šaušanā jums ir teicami panākumi, jūs esat viens no labākajiem. Arī tuvcīņā darbojaties atzīstami. Pēdējā medicīniskā apskate liecina, ka esat lieliskā fiziskā formā. - M. mirkli paklusēja. - Lietas būtība ir tāda, - viņš bezkaislīgi turpināja, - ka esmu jums paredzējis visai bīstamu uzdevumu. Tāpēc gribēju pārliecināties, vai nepieciešamības gadījumā varēsiet sevi aizstāvēt.
- Protams, ser. - Bonds jutās nedaudz aizskarts.
- Tikai nekļūdieties, novērtējot šo uzdevumu, aģent 007, - stingri aizrādīja M. - Ja es saku, ka darbs būs ļoti sarežģīts, tad tā ari ir. Šajā lietā ir iejaukti tādi ļaudis, ar kādiem jūs vēl nebūsiet sastapies. Vairākums no viņiem raksta paši savus likumus un pēc tiem arī spēlē. Tāpēc neapvainojieties, ja vēlos divkārt apsvērt, vai iesaistīt jūs šajā lietā.
- Piedodiet, ser.
- Labi jau, labi, - M. novilka. Nolicis pīpi, viņš nolīka uz priekšu, sakrustojis rokas uz galda. - Es jums pastāstīšu, par ko ir runa, tad varēsiet izlemt, vai gribat šo lietu uzņemties.
- Pirms nedēļas, - M. turpināja, - pie manis ieradās viens no Valsts kases atbildīgajiem darbiniekiem. Un atveda līdzi arī Tirdzniecības ministrijas sekretāru. Runa bija par dimantiem. Liekas, ka briti savās raktuvēs iegūst lielāko daļu no akmentiņiem, ko pasaulē dēvē par dimantiem, un deviņdesmit procenti no visām izpārdoša- nām notiek Londonā. Tās rīko "Dimantu Korporācija". - M. paraustīja plecus. - Nevaicājiet man, kādēļ. Šos darījumus jau kopš gadsimta sākuma kontrolē briti, un mēs darām visu, lai tā arī paliktu. Patlaban šīs tirdzniecības apjomi ir milzīgi. Piecdesmit miljoni mārciņu gadā. Tas mums ir lielākais dolāru pelnīšanas avots. Tikko ar to kaut kas nav labi, valdība jūtas nobažījusies. Un tieši tas tagad noticis. - M. pāri galdam vēlīgi uzlūkoja Bondu. - Ik gadu kontrabandisti izved no Āfrikas dimantus, kuru vērtība ir vismaz divi miljoni mārciņu.
- Tā ir liela nauda, - Bonds novilka. - Un uz kurieni tad tie aizceļo?
- Runā, ka uz Ameriku, - M, noteica. - Un es piekritu abu to viru domām. Tur tiešām ir vislielākais dimantu noiets. Un turienes gangsteru bandas ir vienīgās, kuras spēj vadīt šāda mēroga operācijas.
- Kāpēc tad raktuvju īpašnieksabiedrī- bas to visu neaptur?
- Tās dara, ko var, - M. atbildēja. - Iespējams, ka jūs dokumentos jau būsiet pamanījis ziņas, ka De Bīrss šajā izmeklēšanā iesaistījis jūsu draugu Silito - pēc tam, kad atvaļinājās no Ml5, viņš nonāca tur. Un tagad darbojas kopā ar Dienvidāfri- kas drošības dienesta vīriem. Cik noprotu, viņš uzrakstījis gana niknu atskaiti un izteicis vairākus saprātīgus ierosinājumus, kā savest visu kārtībā, tomēr Valsts kase un Tirdzniecības ministrija nav sajūsmā. Ierēdņi uzskata, ka ieteiktie pasākumi radītu pārāk plašu rezonansi, ja ar tiem nodarbotos visas raktuvju sabiedrības vienlaikus - pat tad, ja tie būtu varen iedarbīgi. Un viņiem ir visnotaļ svarīgs iemesls patlaban neuzsākt oficiālu akciju.
- Un kāds tas ir, ser?
- Londonā pašlaik atrodas liels kontrabandas dimantu sūtījums, - M. paziņoja, un viņa acis uzšķīla jautru uguntiņu, pāri galdam uzlūkojot Bondu. - Tas gaida izdevību, kad pārvedēji sāks ceļu uz Ameriku. Un ipašo uzdevumu nodaļa zina, kurš būs kurjers. Un arī to, kuram jādodas ceļā reizē ar šo sakarnieku, neizlaižot viņu no acīm. Tikko Ronijs Vellenss par to uzoda - informācijas avots ir kāds ziņu pienesējs no viņa tā sauktās "Spoku brigādes" -, viņš tūlīt devās uz Valsts kasi. Tā nodeva šo informāciju Tirdzniecības ministrijai, pēc tam notika ārkārtas sanāksme pie premjerministra, kurš atļāva iesaistīt mūsu dienestu šīs lietas izmeklēšanā.