Bonds pagriezās atpakaļ un pārlūkoja ejas, kuras iezīmēja metāla stabiņi ar kontaktiem, pie kuriem varēja pieslēgt skaļruņus, lai klausītos tekstu. Kamēr viņš vēroja apkārtni, piebrauca vēl dažas mašīnas un nostājās ārējā rindā. Neviena no tām gan nebija tik zema, lai to varētu noturēt par jaguāru. Taču tagad jau bija tā satumsis, ka vairs neko nevarēja skaidri saskatīt, tāpēc viņš palika, atzvilis sēdeklī, lai pārredzētu piebrauktu^.
Pienāca apkalpotāja - skaista meitene pāža kostīmā, ar kaklā pakārtu paplāti.
- Jums jāmaksā viens dolārs, - viņa sacīja, ielūkodamās mašīnā, vai uz grīdas nav nogūlies vēl kāds skatītājs. Meitenei uz labās rokas bija uzmesti vadi ar skaļruņiem. Viņa paņēma vienu, iesprauda dakšiņu tuvākā stabiņa kontaktā un iekarināja pa mašīnas logu tur, kur sēdēja Bonds, mazu skaļrunīti. Milzu vīrs un milzu sieva uz ekrāna tūlīt sāka sparīgi sarunāties.
- Kokakolu, cigaretes, konfektes? - meitene pajautāja, paņemdama Bonda sniegto naudaszīmi.
- Nē, paldies, - Bonds atbildēja.
- Paldies jums, - meitene noteica un devās pie vēlāk piebraukušajiem.
- Mister, Dieva dēļ, vai nevar izslēgt to mēslu? - Ernijs Kareo caur sakostiem zobiem norūca. - Un nezaudējiet modrību! Viņi var parādīties kuru katru mirkli. Jums jādabū mani pie ārsta. Lai varētu izvilkt lodi. - Ernija balss skanēja pavisam vārgi. Tagad, kad meitene bija aizgājusi, viņš gulēja, atspiedis galvu pret durvīm.
- Tas nebūs ilgi, Ernij. Lūkojiet paciesties. - Bonds aptaustīja skaļrunīti, sameklēja slēdzi un apklusināja ķildīgās balsis. Milzīgais vīrs uz ekrāna izskatījās tā, it kā būtu gatavs sievietei iesist, un viņas mute pavērās kliedzienam bez skaņas.
Bonds pagrieza galvu un sasprindzināja redzi, pūlēdamies tumsā kaut ko saskatīt. Pagaidām nekas nebija redzams. Viņš apskatīja tuvākās mašīnas. Divas sejas sakļāvušās skūpstā. Bezveidīgs murskulis uz aizmugurējā sēdekļa. Divi stingi acu pāri virs sakniebtām lūpām aizgrābti blenž augšup. Pudeles mests gaismas atspīdums stiklā.
Tad pēkšņi Bondam nāsīs iesitās raus- kusa smarža no dārga pēcskūšanās losjona, un, gluži kā no zemes izaudzis, tumšs stāvs piebāza viņam pie sejas ieroci, un kāda balss mašīnas otrā pusē - tur, kur sēdēja Ernijs Kareo, - klusi pačukstēja:
- Mieru, nīkuli! Un netaisiet troksni!
Bonds ielūkojās dzeltenīgajā sejā, kura
bija noliekusies pie viņa. Tajā vēsi smīnēja tukšas acis. Valgās lūpas pavērās un čukstus izrīkoja:
- Kāp ārā, angli, vai arī tavs draugs kļūs auksts kā tītars želejā. Manam biedram ir ierocis ar klusinātāju. Mēs mazliet pabraukāsimies.
Bonds pagrieza galvu un pamanīja melno metāla stobru, kas bija piespiests Ernija Kareo kaklam. Viņš ātri izlēma.
- Lai notiek, Ernij, - Bonds sacīja, - labāk viens nekā divi. Iešu līdzi. Drīz atgriezīšos, lai aizvestu jūs pie ārsta. Saudzējiet sevi!
- Ir gan jokupēteris, - dzeltenās sejas īpašnieks norūca. Viņš atvēra durvis, mērķēdams ar ieroci tieši Bondam sejā.
- Piedod, draugs, - Ernijs Kareo gurdā balsī sacīja. - Cik noprotu… - Atskanēja mīksts būkšķis, jo otrs uzbrucējs ar ieroča spalu bija iesitis viņam pa skaustu, un Ernijs, sagumis uz priekšu, apklusa.
Bonds sakoda zobus, muskuļi zem žaketes saspringa. Viņš prātoja, vai paspēs aizsniegt beretu. Lūkojās te uz vienu, te otru stobru, aplēsdams attālumu no viena uzbrucēja līdz otram. Četras acis virs diviem stobriem asinskāri vērās pretī, gaidīdamas vismazāko ieganstu, lai viņu nogalinātu. Abu mutes jau smaidīja cerībā, ka Bonds kaut ko uzsāks. Taču viņa aukstasinība jau bija atgriezusies. Viņš nogaidīja vēl minūti, tad lēnām izkāpa, turēdams rokas uzbrucēju redzeslokā.
- Ej uz priekšu līdz vārtiem, - klusi pavēlēja dzeltenģimis. - Pacenties izskatīties nepiespiesti! Es tevi turu uz grauda. - Ierocis bija pazudis, taču viņa roka slēpās kabatā. Otrais vīrs piebiedrojās viņiem, turēdams labo roku uz bikšu jostas. Viņš novietojās Bondam otrā pusē.
Trīs vīri ātri devās uz izejas pusi, pāri kalniem lēca mēness, un garās ēnas nostiepās viņu priekšā baltajās celiņa smiltīs.
19. nodala
SPEKTRAVILA
Sarkanais jaguārs gaidīja aiz vārtiem pie stāvlaukuma sienas. Bonds ļāva uzbrucējiem paņemt savu ieroci un iesēdās mašīnā līdzās šoferim.
- Tikai bez dumjiem jociņiem, ja gribi paturēt galvu uz pleciem, - teica dzeltenģimis, ierāpdamies aizmugures sēdeklī, uz kura atradās golfa nūjas. - Es turu tevi uz grauda.
- Šī reiz ir bijusi jauka mašīnīte, - Bonds sacīja. Vējstikla atliekas un abi priekšējie spārni bija novākti, no radiatora kā karogs augšup slējās kāda asa, hromēta detaļa. - Kur mēs ar šo vraku brauksim?
- To tu redzēsi, - atbildēja šoferis, kaulains vīrs ar cietsirdīgu vaibstu ap muti un vaigubārdu. Viņš izgrieza mašīnu uz ceļa un piedeva gāzi - auto traucās atpakaļ uz pilsētu. Drīz viņi atkal nokļuva neona džungļos, izlauzās tiem cauri un pa divjoslu šoseju, kas taisna kā lente noklājās tieši pāri mēness apspīdētajam tuksnesim, devās turp, kur slējās kalni.
Ieraudzījis šosejas malā lielu ceļazīmi ar ciparu "95", Bonds atcerējās, ko Ernijs Kareo bija teicis, un noprata, ka šis ir ceļš uz Spektravilu. Iegrimis dziļāk sēdeklī, lai pasargātu acis no ceļa putekļiem un mušām, viņš prātoja par turpmāko rīcību un iespējām atriebt draugu.
Tātad gan šie vīri, gan tie divi ševroletā bija sūtīti ar uzdevumu aizvest viņu pie mistera Spenga. Kāpēc veseli četri? Vai tā bija atbilde uz Bonda izturēšanos kazino, kad viņš nepildīja pavēles?