Auto slīdēja pa taisno šoseju, spidometra adata svārstījās ap astoņdesmit jūdžu atzīmi. Telegrāfa stabi zibēja garām ar metronoma tikšķu regularitāti.
Bonds piepeši apjauta, ka atbildes uz šiem jautājumiem pagaidām nezina.
Vai Mirdzošie būtu atklājuši, ka patiesībā viņš ir to ienaidnieks? Par ruletes spēli Bonds varētu atrunāties, ka nav sapratis rīkojumu, un vēlāk, kad viņam pēkšņi uzbruka četri vīri, tikai aizstāvējies, jo noturējis sekotājus par gangsteriem no konkurējošas bandas. "Ja biju jums nepieciešams, tad kāpēc nenocēlāt telefona klausuli un nepiezvanījāt?" Bonds domās jau dzirdēja sevi sakām gluži aizvainotā balsī.
Vismaz tagad viņš bija parādījis, ka ir pietiekami bīstams zellis, lai misters Spengs varētu piedāvāt viņam darbu. "Lai nu kā," Bonds mierināja pats sevi, "esmu darījis vienigi to, kas bija jādara, lai veiktu pašu galveno uzdevumu - tiktu līdz slepenā kanāla galam un noskaidrotu, kāda ir Serafimo Spenga saistība ar viņa brāli Londonā."
Bonds noliecās uz priekšu un vērās spīdīgajā ciparnīcā, kas vīdēja tieši acu priekšā, apdomādams nākamo sarunu un apsvērdams, cik daudz noderīga par sakaru kanālu varētu izdibināt. Vēlāk viņš sāka prātot par Erniju Kareo un nepieciešamību draugu atriebt.
Viņš nedomāja par to, kā pats tiks no tā visa ārā, kad būs sasniedzis abus šos mērķus. Par savu drošību viņš īpaši neraizējās.
Un nejuta nekādu cieņu pret šiem ļautiņiem. Tikai nepatiku un nicinājumu.
Bonds vēl joprojām prātā apsvēra iespējamo sarunu ar misteru Spengu, kad - apmēram pēc divu stundu brauciena - sajuta, ka auto ātrums samazinās. Viņš palūkojās pāri vadības panelim un ieraudzīja augstu stiepļu pinuma žogu ar vārtiem. Mašīnas veselais lukturis izgaismoja uzrakstu: "SPEKTRAVILA. PILSĒTAS ROBEŽA. IEEJA AIZLIEGTA. NIKNI SUNI." Auto lēni ripoja garām uzrakstam un iebetonē- tam dzelzs stabam. Tur bija zvana poga un mazas restites ar sarkanu uzrakstu: "Piezvaniet un pasakiet, kādā vajadzībā nākat."
Ar vienu roku turēdams stūri, virs ar vaigubārdu izliecās pa logu un nospieda zvana pogu. Iestājās klusumbrīdis, pēc tam metāliskā balss sacīja:
-Jā?
- Fraso un Makgonaigls, - šoferis skaļi pavēstīja.
- Lieliski, - atbildēja balss. Tad atskanēja spalgs klikšķis. Augstie drāšu pinuma vārti lēnām atvērās. Auto iebrauca iekšā, pārri- poja pāri platai dzelzs sloksnei un nokļuva šaurā, netīrā alejā. Bonds paraudzījās atpakaļ pār plecu un redzēja, ka vārti jau aizvē- rušies. Viņš ar gandarījumu pamanīja, ka šofera - tas laikam bija Makgonaigls - seju sedza putekļi un beigto mušu asinis.
Dubļainais ceļš turpinājās vēl kādu jūdzi, stiepdamies uz priekšu pa akmeņaino tuksnesi, kur auga tikai zarainu kaktusu puduri. Tad priekšā uzzibsnīja spīdums, viņi apbrauca kādu kalna radzi, un mašīna nonāca apmēram divdesmit izklaidus izvietotu, spoži apgaismotu māju ielokā. Aiz ēkām mēness apspīdēja dzelzceļa stigu ar vienām sliedēm, kas aizstiepās projām, izgaistot tālumā pie apvāršņa.
Viņi sāka līkumot starp pelēkajiem koka namiņiem un bodītēm ar izkārtnēm "Drogas", "Bārddzinis", "Fermeru banka", "Wells Fargo". Apgaismojumu nodrošināja šņācoši gāzes radziņi pie divstāvu nama ar izkārtni, kura izbalējušiem zelta burtiem vēstīja: "Sārtās prievītes salons", bet zem šī uzraksta bija otrs: "Alus un vīns".
No tradicionālajām, zemajām divviru durtiņām uz ielas strūkloja dzeltena gaisma, klādamās pār ietves malā stāvošo melni sudrabaino 1920. gada divvietīgo "Stutz Bearcat" ar nolaižamu jumtu un atlokāmiem aizmugures sēdekļiem. Noskaņojušos klavieru pavadījumā kāds maigā balstiņā caur degunu dziedāja: "Es domāju par to, kurš viņu tagad skūpsta", un dziesma skanēja mazliet lēti. Mūzika Bondam atsauca atmiņā ar zāģu skaidām noklātas grīdas, lēni sūcamus dzērienus un tīkliņzeķēs tērptas meiču kājas. Aina atgādināja lieliski uzfilmētu vesternu.
- Kāp ārā, angli! - šoferis izrīkoja. Visi trīs vīri stīvi izrausās no mašīnas uz augstās koka ietves. Bonds pieliecās, lai pamasētu notirpušos lielus, pie reizes aplūkodams arī abu pavadoņu kājas.
- Kusties, mīkstmiesi! - norūca Makgonaigls, pabakstīdams gūstekni ar pistoles stobru. Bonds lēni iztaisnojās, aplēsa attālumu un, smagnēji klibodams, sekoja šoferim, kurš iegāja pa salona durvīm. Bonds saminstinājās, it kā baidītos, ka tās trāpīs viņam pa seju. Un tūlīt sajuta Fraso ieroča grūdienu mugurā.
"Tagad!" Bonds nolēma un metās iekšā pa durvīm, kuras vēl šūpojās. Makgonaigla mugura bija tieši acu priekšā, tālāk - spoži apgaismota telpa ar bāru un mehāniskajām klavierēm, kuras sniedza priekšnesumus pašas sev.
Bonds sagrāba Makgonaiglu aiz rokām mazliet virs elkoņiem un, pacēlis gaisā, izlidināja pa durvīm tieši virsū otram vīram, kurš patlaban nāca iekšā. Koka namiņš nodrebēja, kad abi ķermeņi sadūrās un Fraso atmuguriski nogāzās uz ietves.
Makgonaigls, noturējies kājās, metās atpakaļ un uzbruka Bondam. Viņam rokā bija ierocis. Bonds ar kreiso roku sagrāba viņa plecu. Tajā pašā brīdī viņš ar labās rokas plaukstas malu zvēla pa ieroci. Makgo- naigls krita atpakaļ un atsitās pret durvju stenderi. Ierocis nograbēja uz grīdas.
Kustīgajās durvis parādījās Fraso revolveris. Tas pavērsās pret Bondu strauji kā čūska, kura grasās dzelt. Kad no stobra izšāvās zili dzeltenā mēle, Bonds jau bija paguvis noliekties pēc ieroča pie Makgonaigla kājām. Viņa asinīs mutuļoja cīņas kāre. Nometies guļus uz grīdas, Bonds ātri - kamēr šoferis vēl nav uzminis viņam uz rokas vai uzgāzies virsū - raidīja divus šāvienus. Pieplacis grīdai, Bonds redzēja virināmajās durvīs pazibam Fraso šaujamo, no kura griestos ietriecās vairākas lodes. Tad Fraso ķermenis ar smagu būkšķi nogāzās uz dēļu ietves aiz durvīm.