Taču Makgonaigla rokas jau satvēra Bondu, un viņš pielieca galvu, lai pasargātu acis. Ierocis nokrita uz grīdas - to varēja aizsniegt pirmā roka, kurai izdosies atbrīvoties.
Vairākas sekundes viņi cīnījās klusēdami, kā dzīvnieki, tad Bondam izdevās pacelties uz viena ceļa, lai nomestu smago nastu no pleciem, un iesist pa seju, kas uz mirkli pavīdēja virs viņa. Smagums pavēlās nost, un Bonds sarāvās čokurā. Tajā pašā brīdī Makgonaigla celis, gluži kā virzulis triecās pret Bonda zodu, uzraujot viņu kājās. Pēc tam sekoja belziens pa zobiem, Bondam šķita, ka viņš dzird nokrakšķam savu galvaskausu.
Nebija laika censties atgūt prāta skaidrību, jo gangsteris, izgrūdis neskanīgu rēcienu, triecās pret viņa ķermeni ar galvu un dūrēm reizē.
Bonds saliecās, lai pasargātu vēderu, uzbrucēja galva trāpīja pa ribām, bet dūres - sānos.
Bonds svelpjoši ieelsojās caur sāpēs sakostajiem zobiem, tomēr mērķēja uz Makgonaigla galvu. Saliecies tā, lai ieliktu belzienā visu spēku, viņš sita ar kreiso dūri, un, kad gangstera galva pašāvās uz augšu, ar labo roku deva spēcīgu triecienu pa žokli.
Makgonaigla augums atslīga pret sienu. Bonds lēca uz priekšu kā pantera, apbērdams viņu ar sitienu krusu, līdz beidzot gangstera augums sāka ļimt. Ar vienu roku Bonds sagrāba viņa locītavu, izgriezdams to, bet ar otru - potīti, atraujot kāju no grīdas. Saņēmis visus spēkus, viņš sāniski iegrūda gangsteri istabā.
Atskanēja krakšķis, lidojošajam ķermenim atsitoties pret klavierēm, džinkstēdamas trūka stīgas un ar brīkšķi lūza koks. Salauztais instruments sabruka, bet Makgonaigls kā no debesīm notriekts ērglis ar pērkonīgu blīkšķi nokrita uz grīdas, saļimdams virs tā lauskām.
Stāvēdams visu šo atbalšu jūklī, Bonds sastinga telpas vidū, pēdējiem spēkiem pūlēdamies noturēties kājās. Viņa skaļā, sēcošā elpa plēsa vai rikli pušu. Bonds lēni pacēla zilumos sadauzīto roku un aptaustīja slapjos matus.
- Jūs esat ievainots.
To sacīja sievietes balss no bāra puses.
Bonds nodrebēja un lēnām palūkojās atpakaļ. Tur cits citam līdzās, ar mugurām atspiedušies pret bāra leti no sarkankoka un misiņa, bija nostājušies trīs cilvēki. Aiz letes lidz pašiem griestiem slējās plaukti ar vizošu pudeļu rindām. Bondam nebija ne jausmas, cik ilgi šie cilvēki jau tur atradušies.
Soli priekšā pārējiem, uzcirties, nekustīgs un valdonīgs, stāvēja Spektravilas ievērojamākais iedzīvotājs.
Misters Spengs no galvas līdz pat kājām ar sudraba piešiem pie spoži nospodrinātajiem melnajiem zābakiem bija tērpies ves- ternstila drānās. Gan apģērbs, gan platā ādas josta ar bārkstīm, kas nokarājās pāri biksēm, bija melnā krāsā, apdarināti ar sudrabu. Lielās rokas mierīgi gulēja uz divu garstobra revolveru ziloņkaula rokturiem, kuri rēgojās platās, melnās ādas jostas makstis abpus gurniem. Patronkabati- ņas bija pilnas ar munīciju.
Dīvainā kārtā misters Spengs šādā izskatā tomēr nelikās smieklīgs. Lielā galva bija mazliet pieliekta uz priekšu, aukstās acis - samiegtas šaurās spraudziņās.
Pa labi no mistera Spenga, rokas sānos iespiedusi, stāvēja Tifānija Keisa. Vesterna stila kostīmā, kas bija ieturēts baltos un zelta toņos, viņa izskatījās kā filmas "Annie Get Your Gun" varone. Tifānija stāvēja un skatījās uz Bondu. Viņas acis mirdzēja, lūpas bija pavērtas - jaunā sieviete elsoja tā, it kā nule būtu kaislīgi skūpstīta.
Otrā pusē nekustīgi stāvēja divi puiši melnās kapucēs - tie paši, no Saratogas. Abi bija pavērsuši 38. kalibra "Police Positi- ve" pret Bonda krūtīm, kuras pēc kautiņa smagi cilājās.
Bonds lēnām izvilka mutautiņu un noslaucīja seju. Galva bija dīvaini viegla, viņš jutās gluži kā uz skatuves šajā spoži apgaismotajā salonā ar spīdīgajiem, senlaicīgajiem misiņa krāmiem un omulīgajiem reklāmas plakātiem, kuri piedāvāja jau izzudušas alus un viskija šķirnes. Pēkšņi te izskatījās visai drūmi.
Klusumbridi pārtrauca misters Spengs.
- Vediet viņu augšā! - Kustēdamies žokļi, kuru veidojums liecināja par nežēlību, lika pavērties skarbajām, plānajām lūpām. Tās atdalīja vārdus citu no cita tik precīzi, it kā šķēlētu gaļas gabalu. - Pasakiet kādam, lai piezvana uz Detroitu un pastāsta, ka tie zeļļi pieļāvuši kļūdas. Viņi izrādījušies nederīgi. Lai atsūta divus citus šo vietā. Piekodiniet, ka tiem jābūt labākiem par iepriekšējiem. Pasauciet kādu, lai te satīra.
Misteram Spengam atstājot istabu, pieši tikko dzirdami nošķindēja pret dēļu grīdu. Tifānija viņam sekoja, veltījusi Bondam pēdējo skatienu, kas pauda ne tikai brīdinājumu piesargāties, bet vēl daudz ko vairāk.
Abi vīri tuvojās Bondam, un lielākais norūca:
- Dzirdēji?
Bonds lēnām devās pakaļ meitenei, un abi zeļļi - viens aiz otra - nāca viņam aiz muguras.
Aiz bāra letes bija durvis. Bonds iespraucās pa tām un attapās senlaicīgas dzelzceļa stacijas uzgaidāmajā telpā ar soliem un agrāko laiku vilcienu sarakstiem pie sienām. Turpat karājās ari brīdinošs uzraksts, kas piekodināja nespļaut uz grīdas.
- Pa labi, - sacīja viens no vīriem, un Bonds pa zemiem divviru vārtiņiem nokļuva uz dēļu platformas.
Viņš apstājās kā zemē iemiets, no aizmugures ribās ietriecās ieroča stobrs. Tur, šķiet, stāvēja visskaistākais vilciens pasaulē. Ar veco 1870. gada lokomotīvi "Highland Light", par kuru Bonds bija dzirdējis, ka tā esot skaistākā tvaika lokomotīve, kāda jebkad tikusi uzbūvēta. Tai bija spoži nopulēti vara rokturi, garens velvēts korpuss un smags zvans, ko pienācās šķindināt, bridi- not. par vilciena tuvošanos. Garš, spīdīgs katls, kura sānos atspoguļojās sīcošo stacijas gāzes radziņu ugunis. No garā dūmeņa cēlās balts dūmu mākulītis - tur kurtuves krāsnī dega malka. Priekšā bija nolaidens režģis, paredzēts govju pasargāšanai no sabraukšanas. Augšā bija trīs lieli misiņa gaismekļi, apaļš prožektors un divi vējlukturi. Virs diviem augstajiem riteņiem ar zeltītiem burtiem agrīnā Viktorijas laikmeta stilā bija uzrakstīts "Lielgaballode"; tas atkārtojās arī uz melni zeltītā, ar bērza pagalēm piekrautā tendera, kas atradās aiz augstās, četrstūrainās vadītāja kabīnes.