Tūlīt aiz tendera lokomotīvei bija piekabināts grezns salonvagons sarkanbrūnā krāsā. Caur liektajiem logiem virs šaurajiem mahagonija paneļiem plūda maiga krēmkrāsas gaisma. Uz ovālas plāksnītes bija lasāms vagona nosaukums: "Sjerras daiļava". Virs logiem zem viegli izliektās jumta dzegas ar krēmkrāsas burtiem uz tumšzila pamata bija rakstīts: "Tonopah and Tidewaters, R.R."
- Kā rādās, tu neko tādu agrāk nebūsi redzējis, angli! - lepni norūca viens no gangsteriem. - Kusties taču! - Viņa balss zem melnās zīda kapuces skanēja neskaidri.
Bonds lēni šķērsoja peronu un uzkāpa uz vaļējās platformas, kas bija norobežota ar misiņa margām. Tās centrā atradās spīdīgs bremzes rats. Pirmo reizi mūžā Bonds bija ar mieru pieļaut domu, ka cilvēkam, kurš ir miljonārs, no tā var tomēr būt kaut kāda jēga. Un piepeši - ari pirmoreiz - viņš mazliet citādi paraudzījās uz šo Spengu. Iespējams, ka šajā cilvēkā slēpjas kaut kas vairāk, nekā viņš sākumā bija domājis.
Salonvagona iekšējā apdare laistījās karalienes Viktorijas laikmetam raksturīgajā greznībā. Pie griestiem spīdēja mazi kristāla gaismekļi, mezdami atspulgus spodrajās pulēta sarkankoka sienās, sudraba priekšmetos, slīpēta stikla vāzēs un lampu pamatnēs. Paklāji un portjeras bija vīnsar- kanā krāsā, bet uz kupolveida griestiem ik pa gabaliņam bija uzgleznots ovāls, kurā ietilpa gan ar ziedu vijām rotāti ķerubi, gan puķu pušķi uz debesu un mākoņu fona, kas vizēja tikpat maigi krēmīgā krāsā kā aizvilkto žalūziju līstītes.
Pirmā telpa šajā vagonā izrādījās neliela ēdamistaba, kurā jau bija uzklāts vakariņu galds divām personām - nebija aizmirsts ne augļu groziņš, ne atkorķēta šampanieša pudele sudraba spainītī. Tālāk sekoja šaurs gaitenis, no kura trīs durvis veda - Bonda- prāt - uz guļamistabām un tualeti. Viņš vēl turpināja prātot par šo plānojumu, vērdams nākamās durvis, un - kopā ar abiem sargiem, kuri sekoja cieši viņam pa pēdām, - nonāca atsevišķā kupejā.
Telpas tālākajā galā, ar muguru pret mazu, atklātu kamīnu, kam abās pusēs slējās plaukti - tie bija pilni ar grāmatām krāsainos ādas vākos ar zeltītiem burtiem rakstītiem nosaukumiem -, stāvēja misters Spengs. Ar sarkanu ādu apvilktā klubkrēslā pie neliela rakstāmgalda sēdēja Tifānija Keisa. Viņa bija izslējusies Joti taisni. Bonds ievēroja kustību, ar kādu Tifānija paņēma cigareti. Tā bija nervoza un samākslota. Viņa izskatījās nobijusies.
Bonds paspēra dažus soļus līdz ērtam atzveltnes krēslam. Viņš pagrieza to, lai varētu apsēsties ar seju pret pārējiem un ieņēma šo vietu, sakrustodams kājas. Viņš izņēma no kārbiņas cigareti un dziļi ievilka pirmo dūmu, bet pēc tam izpūta to - lēnām, caur zobiem, ar svelpjošu skaņu.
Misters Spengs izņēma no mutes neaiz- degto cigāru.
- Paliec te, Vint! Kid, ej un izdari, ko teicu! - Spēcīgie zobi sacirtās, it kā viņš kostu selerijas saknē. - Un tā, - viņš turpināja, pievērsis niknumā spīdošo acu skatienu Bondam. - Kas jūs tāds esat? Un kas šeit notiek?
- Ja mums paredzēta garāka saruna, tad dodiet man kaut ko iedzert, - Bonds atbildēja.
Misters Spengs auksti uzlukoja gūstekni.
- Iedod viņam kaut ko dzeramu, Vint!
Bonds pagrieza galvu.
- Burbonu ar vietējo ūdeni, - viņš sacīja. - Pusi uz pusi.
Atskanēja dusmīgs rūciens, un Bonds dzirdēja, kā zem smagnējā vīra soļiem nočīkst dēļu grīda, ejot uz ēdamzāli.
Spenga uzdotais jautājums Bondam nepatika. Viņš atkal apsvēra savu versiju. Tā joprojām šķita derīga. Viņš sēdēja un smēķēja, vērodams misteru Spengu un novērtēdams viņu.
Atgriezās sargs ar prasīto dzērienu un ielika glāzi Bondam rokā tik sparīgi, ka mazliet viskija nolija uz paklāja.
- Pateicos, Vint! - Bonds sacīja un iedzēra lielu malku. Un vēl vienu. Tad nolika glāzi uz grīdas līdzās savam krēslam un vēlreiz ielūkojās saspringtajā, cietsirdīgajā sejā.
- Redziet, man nepatīk, ja uz mani izdara spiedienu, - viņš nepiespiesti sacīja. - Padarīju savu darbu un saņēmu samaksu. Tā bija mana darīšana, ka izvēlējos spēlēt tālāk uz šo naudu. Es taču varēju ari zaudēt. Nezin kāpēc man pēkšņi sāka dzīties pakaļ daudzi sekotāji, un es kļuvu nepacietīgs. Ja jūs vēlējāties ar mani aprunāties, kāpēc tad gluži vienkārši nepiezvanījāt pa telefonu? Tādi sekotāji neliecina par draudzīgu attieksmi. Tad, kad šie tipi kļuva nekaunīgi un sāka šaut, es nolēmu, ka pienācis laiks kaut ko uzsākt.
Spenga seja uz krāsaino grāmatu fona likās melnbalta.
- Jūs nesapratāt, par ko ir runa,- misters Spengs klusi atbildēja. - Labāk jau paskaidrošu. Vakar saņēmu no Londonas šifrētu ziņojumu. - Gangsteris iebāza roku melnā vesterna stila krekla kabatā un, vērīgi raudzīdamies Bondam acīs, lēni izvilka papira lapu.
Bonds nešaubījās, ka šis papīrs nozīmē sliktas ziņas, patiesi sliktas ziņas. Tas bija skaidrs - gluži kā izlasot vārdus "ar visdziļāko līdzjūtību" telegrammas sākumā.
- Brīdinājums nāk no kāda laba drauga Londonā, - sacīja misters Spengs. Viņš lēni novērsa skatienu no Bonda un ieskatījās papīrā. - Te rakstīts: "No drošiem avotiem kļuvis zināms, ka Pīteru Frenku aizturējusi policija. Apsūdzības saturs nav zināms. Par katru cenu jānotver viltus kurjers un jānoskaidro, vai operācijas norise apdraudēta. Ja tā, novāciet viņu un ziņojiet!"
Vagonā valdīja klusums. Mistera Spenga skatiens atrāvās no papīra un nikni uzzibsnīja, pievēršoties Bondam.