- Un tā, mister Kājūstur, tā vien šķiet, ka šajā gadā ar jums var notikt kaut kas nelāgs.
Bonds saprata, ka tā tiešām var gadīties. Viena viņa apziņas daļa patlaban apsvēra gangstera vārdus un meklēja izeju, jo kaut ko vajadzēja darīt. Tajā pašā laikā kādā citā smadzeņu nostūrī dzima doma, ka viņš ir atklājis to, kā dēļ bija ieradies Amerikā. Viens Spengs bija dimantu kontrabandas sakaru kanāla sākums, otrs - tā beigas. Šajā brīdī Bonds jau bija izpildījis saņemto uzdevumu. Viņš zināja visas atbildes. Tagad bija svarīgi kaut kādā veidā nogādāt šīs atbildes M.
Bonds pastiepa roku pēc glāzes. Kad viņš, izdzēris pēdējo viskija malku, nolika glāzi, tajā dobji noklaudzēja ledus gabaliņi. Bonds nevainīgi uzlūkoja misteru Spengu.
- Es pārņēmu šo darbiņu no Pītera Fren- ka. Viņam tas nelikās diezin cik drošs, bet man bija vajadzīga nauda.
- Nestāstiet man pekstiņus! - Spengs bez jebkādas izteiksmes atcirta. - Jūs esat vai nu policists, vai privātais okšķeris, un es tikšu skaidrībā, kas īsti. Un kā labā strādājat. Un ko zināt. Ko darījāt, piemēram, dūņu dziedniecības iestādē līdzās blēdīgajam žokejam. Kāpēc nēsājat līdzi šaujamo un kur iemācījāties to lietot. Kāda ir jūsu saistība ar to Pinkertona aģentu, kas maskējās par vientiesīgu taksometra šoferi. Tādas un tamlīdzīgas ziņas. Jūs izskatāties pēc okšķera un rīkojaties kā okšķeris. Un, - Spengs pēkšņā niknumā piemetināja, uzrunādams Tifāniju Keisu, - es netieku gudrs, kā tu, stulbā kuce, varēji ar tādu saostīties.
- Pie velna, varat gan! - Tifānija Keisa neiecietigi attrauca. - Šo zelli man atsūtīja ABC, un viņš visu izdarīja, kā pieklājas. Vai jums varbūt šķiet, ka man vajadzēja zvanīt ABC un sacīt, lai sūta kādu citu? Nē, brāl. Es zinu savu vietu šajā pasākumā. Neiedomājieties, ka jums ir kaut mazākās tiesības runāt man rupjības! Un kā jūs zināt, ka tas zellis neteica patiesību? - Tifānijas dusmīgais skatiens pārslīdēja Bondam. Un viņš pamanīja tajā baiļu spožumu - tās bija bailes viņa dēļ, bailes par viņu.
- To mēs noskaidrosim, - misters Spengs novilka. - Mēs to skaidrosim, kamēr šis putniņš sāks dziedāt. Ja viņš domā, ka var mūs muļķot, tad drīz vairs tā nedomās. - Spengs pāri Bonda galvai pievērsās sargam. - Vint, pasauc Kidu un atnesiet bučus!
"Kādus bučus?" Bonds domās pārjautāja.
Viņš mierīgi sēdēja, sakopodams spēkus un drosmi. Strīdēties ar misteru Spengu vai mēģināt bēgt būtu tikai velta laika zaudēšana - kurp gan bēgt, ja esi tuksnesī, piecdesmit jūdžu attālumā no tuvākās apdzīvotās vietas? Bonds nedomāja padoties. Kamēr viņš neko nav pateicis, gangsteri viņu nenobeigs. Vēl bija Ernijs Kareo un Fēlikss Leiters. Viņam var palīdzēt arī Tifānija Keisa. Bonds paskatījās uz Tifāniju. Viņas galva bija noliekta. Tifānija uzmanīgi pētīja savus nagus.
Bonds dzirdēja abus sargus atgriežamies.
- Izvediet viņu uz platformas, - misters Spengs pavēlēja. Bonds ievēroja, ka šajā bridi runātāja mēles galiņš izšaujas no mutes un viegli pārslīd lūpām. - Sāksim ar Bruklinas pastaigu. Astoņdesmitprocentī- gu. Skaidrs?
- Skaidrs, bos, - attrauca Vints. Viņa balss skanēja aizrautīgi.
Abi kapucēs tērptie tipi panāca uz priekšu un apsēdās viens otram līdzās uz tumšsarkanā zviļņa pie pretējās sienas. Viņi nolika uz biezā paklāja futbola zābakus un sāka raisīt vaļā kurpju auklas.
20. nodala
GAISĀ UZŠAUJAS LIESMAS
Melnais, ūdensnecaurlaidīgais nirēja tērps bija cieši apspīlēts ap viņa augumu. Sāpēja pilnigi visur. Kāpēc, pie velna, Streindžvejs nebija pielūkojis, lai Jūrlietu ministrija piemeklē tērpu pēc viņa izmēriem? Zem ūdens bija tik tumšs, spēcīgā straume nemitīgi trieca viņu pret koraļļu rifiem. Peldot nācās pamatīgi nopūlēties. Un tagad kaut kas atsitās pret roku. Kas, pie velna, te…
- Džeims! Kristus vārdā, Džeims! - Tifānija atrāva muti no Bonda auss. Šajā reizē viņa ieknieba Bonda kailajā, asinim notraipītajā rokā tik stipri, cik vien spēja. Beidzot Bonda acis atvērās - pietūkušie plakstiņi pacēlās, un viņš uzlūkoja Tifāniju, raudzīdamies augšup no dēļu grīdas, uz kuras gulēja.
Tifānija Bondu sapurināja, laikam izbijusies, ka viņš atkal zaudēs samaņu. Taču Bonds likās atjēdzies, viņš apvēlās uz vēdera un mēģināja paslieties stāvus, balstīdamies uz plaukstām un ceļgaliem. Bonda galva nokarājās lejup kā ievainotam dzīvniekam.
- Vai varēsiet paiet?
- Pagaidiet! - Aizsmacis čuksts izvēlās pār sasprēgājušām lūpām. Tas izklausījās savādi pat viņam pašam. Šķita, ka Tifānija nav sapratusi. - Pagaidiet! - Bonds atkārtoja, domās pārbaudīdams savu ķermeni, lai tiktu skaidrībā, kas no tā palicis pāri. Viņš juta, ka rokas un kājas klausa. Arī galvu varēja pagrozīt šurpu turpu. Viņš saskatīja mēnesnīcas radītās ēnu restes uz grīdas. Un bija sadzirdējis, ko saka Tifānija. Itin kā viss būtu kārtībā, tikai nācās grūti pakustēties. Viņa gribasspēks bija projām. Bondam uzmācās vēlme gulēt. Varbūt pat nomirt. Darīt jebko, lai tikai mazinātu sāpes, kas durstīja, plosīja, grauza miesu. Lai aizgainītu atmiņas par četriem zābakiem, kas bija viņu spārdījuši. Un apmierinātajiem sēcieniem, kurus izdvesa abi vīri ar kapucēm.
Taču, iedomājies par abiem vīriem un misteru Spengu, Bonds juta, ka viņā atgriežas dzīvība. Un nomurmināja: - Kārtībā. - Bet pēc tam vēlreiz: - Kārtibā, - lai būtu pārliecināts, ka Tifānija sapratusi.
- Mēs esam uzgaidāmajā zālē, - jaunā sieviete nočukstēja. - Mums jātiek līdz otram stacijas galam. Pa kreisi, ārā pie durvīm. Vai jūs mani dzirdat, Džeims? - Tifānija pastiepa roku un atglauda no Bonda pieres mitros, saķepušos matus.