- Mēģināšu rāpot, - Bonds paziņoja. - Es jums sekošu.
Tifānija piecēlās un pagrūda durvis. Bonds, zobus griezdams, sāka rāpties ārā uz mēness apspidētās platformas. Ieraudzījis zemē tumšu plankumu, viņš saniknojās - atriebības kāre deva spēkus. Grīļīgi piecēlies kājās, viņš sapurināja galvu, lai notrauktu sarkanmelnos viļņus, kuri uzplūda un draudēja viņu nogremdēt. Un tad jau, Tifānijas Keisas rokas apķerts un balstīts, viņš kliboja uz priekšu pa dēļu peronu turp, kur auksti blāvoja spožas sliedes.
Tur, uz vienvirziena rezerves ceļa stāvēja drezīna.
Bonds apstājās un kādu mirkli to neticīgi pētīja.
- Benzīns? - vīņš neskanīgi noprasīja.
Tifānija Keisa norādīja uz kannu rindu
pie stacijas sienas.
- Pilnas līdz malām, - viņa čukstus atbildēja. - Šo te viņi izmanto, kad jāpārbauda sliežu ceļi. Es protu ar to apieties. Un jau parūpējos par pārmijām. Pasteidzieties! Rāpieties virsū! - viņa aizelsusies iespurdzās. - Nākamā pietura būs Raioli- ta.
- Mans Dievs, jūs esat braša meitene! - tāpat čukstus attrauca Bonds. - Bet šī grabaža noteikti sacels briesmīgu troksni, tiklīdz mēs to iedarbināsim. Pagaidiet! Man ir ideja! Vai jums ir sērkociņi? - Sāpes bija nedaudz pierimušas. Bonds elpoja ātri un caur zobiem. Viņš novērsās no Tifānijas un nopētīja sauso dēļu ēkas.
Tifānijai mugurā bija blūze, kājās - bikses. Viņa iebāza roku bikšu kabatā un izvilka šķiltavas.
- Kas jums prātā? - viņa apjautājās. - Mums vajadzētu kustēties.
Bet Bonds jau, aizgriļojies benzīna kannu rindai, sāka skrūvēt tās vaļā un liet saturu uz stacijas ēkas koka sienām un platformas. Iztukšojis pusduci kannu, viņš pagriezās un izrīkoja:
- Iedarbiniet to!
Bonds ar lielām pūlēm pieliecās, lai paceltu pie sliedēm nomestu saburzītu avīzi.
Nikni iekaucās starteris, pēc tam, centīgi pukstēdams, sāka strādāt mazais motors.
Bonds uzšķīla uguni. Papīra gabals aizdegās, un Bonds aizsvieda to pāri peronam pie kannām un izlietā benzīna. Liesmas uz- lāktīja gaisā tik spēcīgi, ka gandrīz ķēra Bondu, kad viņš atkrita uz nelielās drezīnas platformas. Taču Tifānija jau bija satvērusi sajūgu, un drezīna sāka ripot uz priekšu.
Pārmijās drezīna sadrebēja un nepatīkami sazvāļojās, viņi izbrauca uz galvenā sliežu ceļa, spidometra bultiņa svārstījās pie trīsdesmit jūdžu atzīmes, bet jaunās sievietes mati plīvoja kā zeltains karogs.
Bonds pagriezās un pavērās atpakaļ uz liesmām, kas plosījās aizmugurē. Bezmaz vai varēja dzirdēt, kā krakst sausie dēļi un klaigā samiegojušies gulētāji, traukdamies ārā no savām istabām. Kaut šī uguns sadedzinātu Vintu un Kidu! Kaut lepnajam vagonam noluptu visa krāsa, bet "Lielgaballo- des" tenderi aizdegtos malka! Tad ar šo gangsteru rotaļkasti būtu cauri.
Taču viņam un Tifānijai bija jārisina pašiem savas grūtības. Cik tagad varētu būt pulkstenis? Bonds ievilka plaušās vēso nakts gaisu un piespieda prātu darboties. Mēness bija zemu. Vai būtu četri no rīta? Bonds, sāpēs sakumpis, vilkās uz drezīnas priekšgalu, kur atradās divi sēdekļi, un ar mokām ierausās brīvajā vietā līdzās Tifānijai.
Viņš aplika roku Tifānijai ap pleciem, meitene pagriezās un smaidīdama ieskatījās Bondam acīs. Skaļā balsī - lai pārkliegtu drezīnas motora rēkoņu un dzelzs riteņu klaudzoņu pret sliedēm - viņa ierunājās:
- Tā tik ir bēgšana! Kā vecajās Bastera Kītona filmās. Kā jūtaties? - Tifānija palūkojās Bonda sadauzītajā sejā. - Jūs izskatāties briesmīgi.
- Nekas nav lauzts, - Bonds atbildēja. - Jādomā, ka tieši to nozīmēja tie astoņdesmit procenti. - Viņš sāpīgi saviebās. - Tomēr labāk lai spārda kājām, nekā nošauj.
Tifānijas seja sadrūma.
- Man nācās sēdēt un izlikties pilnīgi vienaldzīgai. Spengs tur stāvēja, klausījās un vēroja mani. Kad tie zeļļi bija pārbaudijuši, vai virves nav atraisījušās, un iemetuši jūs uzgaidāmajā telpā, viņi jutās'apmierināti un devās gulēt. Es iegāju savā istabā, nogaidiju vienu stundu un pēc tam ķēros pie darba. Visgrūtāk nācās dabūt jūs pie samaņas.
Bonds ar roku cieši apņēma Tifānijas plecus.
- Es pateiktu, ko pārjums domāju, ja vēl joprojām nejustos tik nelāgi. Bet kā ar jums, Tifānij? Ja viņi mūs noķers, tad arī jums klāsies plāni. Un kas bija tie divi maskās - Vints un Kids? Kāda ir viņu loma visā šajā pasākumā? Neatceros, ka būtu viņus redzējis bez kapucēm.
Jaunā sieviete iesānis paskatījās uz Bonda drūmi savilktajām, sadauzitajām lūpām.
- Arī es neesmu redzējusi nevienu no tiem citādi, tikai kapucēs, - viņa vaļsirdīgi atbildēja. - Šķiet, tie abi ir no Detroitas. Ja viņiem tiek uzticēts kāds darbiņš, tās ir sliktas ziņas. Viņi nodarbojas ar iebiedēšanu un dažādiem īpaši slepeniem uzdevumiem. Taču mums pakaļ tagad dzīsies visi. Par mani neraizējieties! - Tifānija pavērās Bondā mirdzošām, laimīgām acīm. - Pirmkārt, mums ar šo grabažu jānokļūst lidz Raiolitai. Tur būtu jāsadabū mašīna un jātiek pāri štata robežai uz Kaliforniju. Man ir daudz naudas. Jāaizved jūs pie ārsta, jānomazgā vannā un jānopērk jums jaunas drēbes, tad varēsim domāt tālāk. Man ir jūsu ierocis. To atnesa viens no tiem, ar kuriem jūs vicojāties "Sārtajā prievītē". Kad Spengs aizgāja gulēt, es to pievācu. - Tifānija atpogāja blūzi un izvilka beretu, ko bija aizbāzusi aiz bikšu jostas.
Bonds paņēma ieroci un sajuta uz metāla jaunās sievietes ādas siltumu. Viņš izvilka aptveri. Trīs patronas tajā vēl bija, viena atradās stobrā. Viņš iebīdīja aptveri atpakaļ, uzlika drošinātāju un aizbāza ieroci aiz bikšu jostas. Un pirmoreiz nožēloja, ka mugurā nav žaketes. Viena no krekla piedurknēm nokarājās kā skranda. Bonds to norāva un aizmeta. Viņš taustījās bikšu labajā sānkabatā pēc cigarešu paciņas, taču tās nebija. Laimīgā kārtā kreisajā kabatā joprojām atradās pase un naudas maks. Bonds tos izvilka. Mēness gaismā varēja saskatīt, ka abi ir cietuši un saņurcīti. Bonds paskatījās maka nodalījumā, kur atradās nauda. Tā bija vietā. Viņš iebāza maku atpakaļ kabatā.