Kādu laiku viņi traucās uz priekšu klusēdami, nakts klusumu traucēja vienīgi mazā motoriņa rūkšana un riteņu klaudzoņa. Cik tālu vien varēja saskatīt, sliežu spožā, sudrabainā līnija aizstiepās līdz apvārsnim, tikai šur tur kā tumši punkti vīdēja nelietotas pārmijas un sarūsējuši sliežu nozarojumi, kas nogriezās pa labi - turp, kur kā tumša masa slējās Spektra kalni. Pa kreisi nebija nekā, tikai nebeidzamais tuksneša smilšu klājiens, aiz kura sāka iezīmēties pirmā ausmas atblāzma, kas jau sāka iekrāsot zilganus adataino kaktusu pudurus. Apmēram divu jūdžu attālumā uz 95. šosejas mēnesstaros iemirdzējās ieroča stobrs.
Drezīna, laimīgi rūkdama, ripoja tālāk pa sliedēm. Tās vadība nesagādāja nekādas grūtības, vajadzēja tikai paraut bremzes sviru vai ātruma kloķi, kuru Tifānija bija cieši satvērusi plaukstā. Spidometrs nemainīgi rādīja trīsdesmit jūdzes stundā. Aizritēja minūtes un jūdzes, un ik pa laikam Bonds, sāpēs saviebies, pagriezās atpakaļ, lai atskatītos uz sārto spīdumu debesīs.
Viņi bija braukuši jau apmēram stundu. Un tad Bondam lika sastingt kāda dūkoņa - gaisā vai uz sliedēm. Viņš atkal pavērās atpakaļ pār plecu. Kas bija šis mirdzošais jāņtārpiņš, kas patlaban slīdēja pa sliedēm starp viņiem un neīsto rīta blāzmu, kura pacēlās virs liesmojošās spoku pilsētas?
Bondam notirpa skausts.
- Vai jūs tur, aizmugurē, kaut ko redzat?
Tifānija pagrieza galvu un, neko neatbildējusi, palēnināja drezīnas gaitu - tagad tā ripoja lēnām, kamēr apstājās.
Abi ieklausījās. Jā. Dunēja sliedes. Tikko jaušami drebēja zeme, taču troksnis nebija skaļāks par attālu nopūtu.
- Tā ir "Lielgaballode", - Tifānija neizteiksmīgi sacīja. Viņa spēji parāva kloķi, un drezīna atsāka kustēties.
- Kādu ātrumu tā var sasniegt? - Bonds apvaicājās.
- Varbūt kādas sešdesmit jūdzes stundā.
- Un cik tālu ir līdz Raiolitai?
- Apmēram trīsdesmit jūdzes.
Bonds kādu mirkli klusēdams rēķināja.
- Viss ir pārāk aptuveni. Mēs nezinām, cik tālu no mums tā ir. Vai varat vēl palielināt ātrumu?
- Ne drusciņas, - Tifānija bēdīgi atteica. - Pat tad, ja mans vārds būtu Keisija Džonsa, nevis Keisa.
- Ar mums viss būs kārtībā, - Bonds nomurmināja. - Brauciet uz priekšu! Iespējams, ka viņi uzsprāgs gaisā vai notiks vēl kaut kas tamlīdzīgs.
- Protams, - viņa attrauca. - Tvaiks kritīsies, un mašīntelpas atslēgas mašīnists atstājis mājās citu bikšu kabatā.
Minūtes piecpadsmit abi brauca klusēdami, un tagad Bonds jau varēja skaidri saskatīt lielo lokomotīves prožektoru, kura gaisma šķēla nakts tumsu. Sekotāji bija apmēram piecu jūdžu attālumā, un nikno dūmu mākoni, kas veidoja veselu kupolu tai pāri, izgaismoja kvēlojošu dzirksteļu spieti. Sliedes zem viņiem drebēja, un aiz muguras varēja saklausīt tādas kā attālas nopūtas, kā klusu un draudīgu murdoņu.
"Varbūt viņiem tiešām pietrūks malkas," Bonds nodomāja. Un, pēkšņas iedomas vadīts, nevērīgi ierunājās:
- Degvielas, ja es nekļūdos, mums ir pietiekami daudz?
- Jā gan, - Tifānija atbildēja, - ielēju veselu kannu. Te nav degvielas indikatora, bet šim motoram ar galonu [12] pietiek, lai tas darbotos mūžību.
Gandrīz tūlīt pēc tam, kad viņa bija izteikusi šos vārdus, drezīnas motors aizdomīgi noklepojās - khe, khe-khe, - un turpināja priecīgi rūkt.
- Jēzus Kristus! - Tifānija iesaucās. - Vai jūs dzirdējāt?
Bonds neatbildēja. Tikai juta, ka plaukstās top miklas.
Un atkal - khe, khe-khe.
Tifānija Keisa maigi auklēja ātrumkloķi.
- Ai, mīļo, mazo mašīnīt! - viņa lūdzoši murmināja. - Skaistā, gudrā, mazā drezīni- ņa! Lūdzu, esi tik labiņa!
Khe-khe. Khe-khe. Šššš. Khe. Šššš. Un tad pēkšņi viņi ripoja tālāk pēc inerces, pilnīgi bez trokšņa. Spidometrs rādīja divdesmit piecas jūdzes stundā. Divdesmit… piecpadsmit… desmit… piecas… Tifānija vēl pēdējoreiz spēcīgi parāva ātrumkloķi, iespēra pa motoru, un drezīna apstājās.
- Hm, - Bonds noklepojās. Pārvarēdams sāpes, viņš izrausās no drezīnas un piekliboja pie benzīnbākas tās aizmugurē. Bonds izvilka no bikšu kabatas asinīm notraipīto mutautu. Atskrūvējis tvertni, viņš iebāza lakatiņu rik dziļi, lai tas sniegtos līdz tvertnes apakšai. Izvilcis ārā, viņš to pataustīja un paostīja. Sauss kā saulē izkaltis kauls.
- Tā gan, - Bonds sacīja jaunajai sievietei. - Tagad nāksies kārtīgi padomāt. - Un viņš palūkojās apkārt. Pa kreisi nekāda patvēruma neredzēja, līdz šosejai bija jāiet vismaz divas jūdzes. Pa labi bija kalni, taču arī līdz tiem bija vismaz ceturtdaljūdze. Viņi varētu aizskriet turp un paslēpties. Taču - uz cik ilgu laiku? Tomēr šī likās labākā no iespējām. Bonds pavērās atpakaļ uz nepielūdzami tuvojošos starmeša aci. Cik tālu tā bija? Divas jūdzes? Vai Spengs pagūs laikā pamanīt drezīnu? Vai paspēs nobremzēt? Vai būtu iespējams nolaist lokomotīvi no sliedēm? Tad Bonds atcerējās plato režģi, kas bija pierikots lokomotīves priekšpusē, lai zem riteņiem nepakļūtu liellopi. Tas noteikti noslaucīs vieglo drezīnu no sliedēm kā salmu kūli.