Выбрать главу

-   Nāciet, Tifānij! - viņš uzsauca. - Mums jātiek kalnos!

Kur viņa palikusi? Bonds klibodams ap­gāja drezīnai apkārt. Tifānija jau skrēja šurp pa sliedēm. Viņa bija devusies izpētīt šo ceļa posmu. Un atgriezās aizelsusies.

-   Tur, priekšā, ir nozarojums, - viņa pa­vēstīja. - Ja mums pietiks spēka aizstumt drezīnu līdz turienei un pārslēgt veco pārmi­ju, Spengs varbūt aizbrāzīsies mums garām.

-   Mans Dievs! - Bonds lēnām novilka. - Man prātā ir kaut kas labāks. Nāciet palī­gā! - Viņš pieliecās, sāpēs sakoda zobus un sāka stumt drezīnu.

Reiz iekustējusies, tā ripoja tālāk pavisam viegli, abiem nācās tikai sekot un ik pa briti- ņam pagrūst. Viņi sasniedza pārmiju, bet Bonds turpināja stumt, līdz drezīna atradās apmēram divdesmit jardu aiz atzarojuma.

-   Kāda velna pēc…? - Tifānija elsdama izdvesa.

-   Nāciet! - Bonds iesaucās, skriešus klu- burodams atpakaļ uz turieni, kur pie rezer­ves sliedēm rēgojās aprūsējusi svira. - Uz sānceļu mēs novirzīsim "Lielgaballodi"!

-  Ak kungs! - Tifānija Keisa sajūsmināti novilka. Jau nākamajā mirklī viņi kopīgiem spēkiem ķērās pie sviras. Bonda sadauzītie muskuļi piepūlē sāpīgi saspringa.

Sarūsējušais metāls lēnītēm izkustējās no vietas, piecdesmit gadus nekustinātā svira padevās. Milimetru pēc milimetra… starp sliedēm parādījās sprauga. Bondam sasprindzinoties vēl vairāk un turpinot uz­gult svirai, tā pletās arvien platāka.

Un tad tas bija paveikts. Bonds sakņupa zemē, galvu nokāris, cīnīdamies ar reiboni, kas mācās virsū.

Prožektora stars jau skāra zemi turpat tuvumā. Tifānija parāva Bondu aiz rokas, viņš vienā mirklī atkal uzrausās kājās un grīļodamies metās pie drezīnas. Gaisā pēr­konīgi dārdēja, vienmuļi šķindēja brīdino­šais zvans - biedējoši klandīdamies, viņiem tuvojās milzīgais, liesmojošais zvērs.

-  Nogulieties un nekustieties, - Bonds ie­saucās, pūlēdamies pārkliegt briesmīgo troksni, un nogrūda Tifāniju zemē visai ne­drošajā patvērumā aiz drezīnas. Pēc tam veikli aizkliboja nedaudz patālāk no slie­dēm, uzvilka pistoles gaili un pagriezās sā­niski, gluži kā cilvēks, kurš gatavojas div­kaujai, pacēlis notēmēto ieroci un piemieg­tām acīm lūkodamies uz vulkānu, kas pil­nā gaitā tuvojās, spļaudams gaisā dūmu grīstes un liesmas.

Dievs Tēvs, kāds briesmonis! Vai tāds vispār var nogriezties? Vai neietrieksies drezīnā un nesamais to pīšļos?

Tas nāca aizvien tuvāk.

Pļekt! Kaut kas noplakšķēja zemē Bon­dam pie kājām, un lokomotīves vadītāja kabīnē uzliesmoja spilgta gaismiņa.

Blaukt! Vēl viens uzplaiksnījums, un lo­de, atsitusies pret sliedi, aizsīca naktī.

Klaukt! Klaukt! Klaukt! Bonds dzirdēja šāvienu blīkšķus - tie kļuva skaļāki par lo­komotīves dārdoņu. Kaut kas aizsvilpa vi­ņam gar pašu ausi.

Bonds nešāva. Viņa ierocī bija tikai čet­ras lodes, tāpēc nedrīkstēja pārsteigties.

Tad milzīgā, pilnā gaitā braucošā lokomotī­ve, rībēdama un dārdēdama, iedrāzās likumā un pagriezās tik krasi, ka no tendera augšas nokrita pagales un aizlidoja uz Bonda pusi.

Spalgi nočerkstēja metāls, kad sešas pē­das augstie riteņi nogriezās uz rezerves sliedēm, uzvirpuļoja dūmu un liesmu vir- pūlis, klaudzēja virzuļi, uz isu mirkli kabī­nē pavīdēja melni sudrabainais mistera Spenga stāvs, kurš atgādināja lidojošu ēr­gli - ar vienu roku tvarstīdamies gar kabī­nes sienu, ar otru viņš centās aizsniegties lidz vadības kloķiem.

Šajā mirklī Bonda ierocis izšāva savus četrus vārdus. Uzplaiksnījumā pavīdēja gangstera bālā, sašķiebtā seja, kas bija pa­vērsta pret debesīm, un tad melni zeltītā tvaika mašīna jau aiztraucās uz priekšu, pretī Spektra kalnu grēdas melnajai sienai. Starmeša gaisma pļāva tumsu, brīdināju­ma zvans joprojām žēli klankstēja: kling- klang, kling-klang, kling-klang.

Bonds lēni aizbāza beretu atpakaļ aiz bikšu jostas un palika stāvam, noraudzīda- mies pakaļ mistera Spenga zārkam, bet ap viņa galvu tinās dūmu velce, uz kādu mir­kli aizsegdama mēnesi.

Tifānija Keisa skriešus piesteidzās viņam klāt, un abi kādu brītiņu stāvēja plecu pie pleca, nolūkodamies uz liesmaino karogu garā dūmu kāta galā un klausīdamies, kā kalnos atbalsojas lokomotīves elsas. Kad tā pēkšņi pagriezās un nozuda aiz kādas klints radzes, Tifānija pieķērās Bonda ro­kai. Tagad vairs varēja dzirdēt tikai tālīnu ducināšanu kalnos un saskatīt sārtu atspī­dumu virs klintīm tur, kur "Lielgaballode" aiztraucās kalna dziļumos.

Piepeši gaisā uzšāvās milziga liesmu mē­le, atskanēja drausmīga metāla žļerkstoņa, it kā tur karakuģis būtu uztriecies rifam. Tai sekoja apslāpēta duna, kas šķita nākam no zemes dzīlēm zem viņu kājām. Un visbeidzot atvēlās dobjš un tālīns dār- diens no kalna dziļumiem, vēl un vēlreiz atkārtodamies vairākkārtīgās atbalsīs.

Tad troksnis apklusa un iestājās dziļš, sanošs klusums.

Bonds tik smagi nopūtās, it kā nupat būtu pamodies. Savu dzīvi bija beidzis viens no Spengiem - nežēlīgais, samākslo­tais, pāraugušais pusaudzis, kurš tika iz­veidojis Mirdzošo bandu. Viņš bija gangste­ru režisors, kurš ar degsmi darbojās savā butaforiskajā pasaulītē, taču tas nepadarī­ja par nebijušu faktu, ka šis cilvēks bija gribējis Bondu nogalināt.

-   Dosimies ātrāk projām no šejienes, - Ti­fānija Keisa steidzīgi sacīja. - Man nupat ir diezgan.

Bonds juta, ka ķermenī atgriežas sāpes, jo saspringuma bridis bija pāri.

-   Jā, - viņš īsi atbildēja un nopriecājās, ka var aizgainīt atmiņas par saviebto, bālo seju, kas rēgojās kabīnes durvīs, kad garām trau­cās skaistā, melnā lokomotīve. Galvā ielija neparasts vieglums. Viņš brīnīdamies prāto­ja, kā dabūjis to visu gatavu. - Mums jātiek līdz ceļam. Tas būs grūts gājiens. Iesim!