Lai nosoļotu divas jūdzes, viņiem bija vajadzīga pusotra stunda. Kad Bonds pakrita putekļos šosejas malā, viņš jau murgoja. Līdz šai vietai viņu bija aizvedusi Tifānija. Ja nebūtu viņas, Bonds vispār nespētu tiktāl aizkļūt. Būtu paklupis starp kaktusiem, klinšu radzēm un vizlas gabaliem, viņa spēki būtu galā, un dedzinošā saule padarītu pārējo.
Tagad Tifānija aijāja viņa galvu klēpī un maigi kaut ko runāja, ar blūzes stūri slaucīdama Bonda nosvīdušo seju.
Šad tad jaunā sieviete pavērās augšup, bet pēc tam lejup uz taisno, gludo šoseju, virs kuras jau tik agri no rīta vibrēja karstuma viļņi.
Pēc stundas Tifānija uzlēca kājās, sabāza kreklu atpakaļ aiz bikšu jostas un izgāja ceļa vidū. No virmuļojošās dūmakas, kas slēpa attālo Lasvegasu, iznira zema, melna mašīna.
Tā apstājās tieši blakus Tifānijai, logā parādījās seja ar ērgļa profilu, virs kura spurojās netīru salmukrāsas matu ērkulis. Vērīgās, pelēkās acis aši nopētīja Tifāniju. Tad skatiens pievērsās ceļmalas putekļos sabrukušajam vīrieša stāvam un atkal atgriezās pie viņas.
- Fēlikss Leiters, kundze, - draudzīgā balsī, dziedoši stiepdams vārdus, šoferis teica. - Vienmēr gatavs pakalpot. Ko es šajā brīnišķīgajā rītā varu darīt jūsu labā?
21. nodala
"TĀDS TĀDU ATROD"
- …tikko ierados pilsētā, tūlīt piezvanīju savam draugam Ernijam Kareo. Džeimss viņu pazīst. Ernijs bija slimnīcā, viņa sieva - histērijā. Un tā es devos turp, viņš man izstāstīja notikušo, un es iedomājos, ka Džeimsam varētu būt vajadzīgi palīgspēki. Tāpēc lēcu mugurā savai ogļmelnajai ķēvei un auļoju cauri nakts tumsai. Jau tuvojoties Spektravilai, ieraudzīju debesīs gaismu. Nodomāju, ka misters Spengs rīko viesības un cep gaļu. Tā kā vārti bija vaļā, nolēmu pievienoties svinētājiem. Jā, varat man ticēt vai neticēt, bet tur vairs nebija neviena, izņemot kādu krietni apskādētu zelli, kurš rāpās prom pa ceļu, pūlēdamies aizlaisties. Izskatījās stipri līdzīgs labi zināmajam Detroitas rīkļurāvējam Fraso - Ernijs man pateica, ka tieši viņš kopā ar savu draudziņu saņēma ciet Džeimsu. Tas ķēms nebija tādā stāvoklī, lai liegtos, un man izdevās lielākā vai mazākā mērā tikt skaidrībā par notikušo. Sapratu, ka jādodas uz Raiolitu. Pateicu puikam, ka pavisam drīz pie viņa atbrauks onkuļi no ugunsdzēsēju depo, aizvedu pašu līdz vārtiem un atstāju tur, bet pēc brītiņa skatos - tuksneša vidū stāv sieviete, kura izskatās tā, it kā būtu atšauta šurp ar lielgabala lodi, - un te nu mēs visi esam. Un pārējo stāstiet jūs!
'Tātad tas viss tomēr nenotiek sapnī, un es tiešām guļu studiljaka aizmugurē, mana galva ir Tifānijas klēpī, un tas ir Fēlikss, mēs pa galvu pa kaklu traucamies uz priekšu, lai nokļūtu drošībā - tur, kur ir ārsts, vanna, ēdiens un dzēriens un iespējams mierīgi gulēt, cik ilgi nepieciešams." Bonds sakustējās un sajuta matos Tifānijas roku, kura itin kā apliecināja, ka viss patiešām ir tā, kā viņš cerējis, un tad Bonds mierīgi gulēja tālāk, neko neteikdams, tikai klausīdamies savu ceļabiedru balsīs un riepu švīkstoņā uz ceļa.
Kad Tifānija bija beigusi stāstīt, Fēlikss Leiters izgrūda apbrīnas pilnu svilpienu.
- Ak Jēzu, kundze! - viņš izdvesa. - Izskatās, ka jūs divatā esat pamatīgi papostījuši Spenga bandu. Kas tagad, pie velna, notiks? Sirseņu ligzdā vēl ir daudz kukaiņu, un tie jau nu nemēdz tā mierīgi sēdēt un dūkt. Viņi noteikti mēģinās kaut ko pasākt.
- Padomāsim! - Tifānija sacīja. - Spengs bija Lasvegasas sindikāta biedrs, un tie puiši turas kopā. Tad vēl ir Greizais Tri un abi profesionālie slepkavas - Vints un Kids. Jo ātrāk pārbrauksim štata robežai, jo labāk. Kas vēl?
- Pagaidām nav par ko uztraukties, - Fēlikss Leiters noteica. - Pēc desmit minūtēm būsim Bitijā, nogriezīsimies uz 58. šosejas un pēc pusstundas tiksim pāri robežai. Tālāk ir garš, taisns ceļš cauri Nāves ielejai un pāri kalniem uz Olenču, kur nonāksim uz 6. šosejas. Tur mēs varētu apstāties, lai aizvestu Džeimsu pie ārsta, mazliet paēstu un sakoptos. Tālāk līdz pašai Losandželo- sai brauksim pa sesto šoseju. Tas būs ellišķīgs ceļojums, bet mums vajadzētu nokļūt galā ap lenča laiku. Tad varēsim atpūsties un apdomāt tālāko. Mums labi ātri vajadzētu dabūt jūs ar Džeimsu projām no šīs valsts. Tie zēni noteikti ir gatavi uz visu, lai atriebtos jums. Ja viņi atklās, kur esat, tad es nedotu par jūsu dzīvībām ne plika graša. Vislabāk būtu šovakar iesēdināt jūs abus lidmašīnā uz Ņujorku, lai jau rīt jūs būtu Anglijā. Pārējo Džeimss varēs paveikt tur.
- Manuprāt, tas skan saprātīgi, - Tifānija paziņoja. - Bet kas šis Bonds vispār tāds ir? Ar ko viņš nodarbojas? Vai viņš ir privātdetektīvs?
- Labāk pajautājiet to viņam pati, kundze, - Bonds dzirdēja Leiteru piesardzīgi sakām. - Taču es neieteiktu jums par to daudz raizēties. Viņš pārjums parūpēsies.
Bonds klusībā pasmaidīja. Ilgajā klu- sumbrīdi, kas sekoja, viņš iegrima nemierīgā miegā, kas turpinājās līdz mirklim, kad viņi jau bija izbraukuši cauri pus Kaliforni- jai un apstājās pie baltiem vārtiņiem ar uzrakstu "Dr. Otiss Fērplejs".
Tur Bonds tika nosaitēts un aplīmēts plāksteriem, viņa ievainojumi - dezinficēti un apkopti. Viņš nomazgājās un noskuvās, pamatīgi pabrokastoja un atgriezās mašīnā un dzīvē, kurā Tifānija Keisa atkal kļuva vēsi ironiska un noraidoša, un Bonds pievērsās šosejai, vērodams, vai viņiem neseko ceļu policija. Leiters pa nebeidzami garo, nokaitušo ceļu ar astoņdesmit jūdžu ātrumu stundā brauca pretī attālajai mākoņu joslai, kas aizsedza augstās Sjerras virsotnes.
Un tad auto jau ripoja pa Saulrieta bulvāri starp palmu rindām un smaragdzaļajiem zālājiem, kur putekļiem klātais studil- jaks izskatījās kā svešinieks starp spožajām korvetēm un jaguāriem, un beigās - pašā vakarā - viņi, ģērbušies jaunās drānās, sēdēja tumšā, vēsā viesnīcas "Beverley Hills" bārā, un vestibilā stāvēja jaunas ceļasomas. Lai gan Bonda seja bija sadauzīta vienos zilumos, trijotni varēja noturēt par kādas filmēšanas grupas dalībniekiem, kuri tikko ieradušies no uzņemšanas laukuma.