- Kādēļ to nevarētu darīt M15 īpašā nodaļa, ser? - apvaicājās Bonds, kurš iedomājās, ka M. piemeklējusi tā nelāgā dzīves fāze, kad gribas jaukties citu darīšanās.
- Skaidrs, ka viņi varētu arestēt kuijeru, tikko tas, saņēmis sūtījumu, mēģinātu izkļūt no valsts, - M. nepacietīgi aizrādīja. - Taču tā nevar apturēt kontrabandu. Tie nav tādi cilvēki, kas runās. Turklāt kurjeri ir tikai sīkas zivteles. Varbūt viņi tiešām tikai saņem sainīti no kāda vīra parkā un pēc tam, kad tikuši pāri robežai, nodod to citam vīram citā parkā. Vienīgais veids, kā piekļūt tuvāk lietas būtībai, ir izsekot kanālam līdz pašai Amerikai un noskaidrot, kur tas noved! Un uz lielu FIB palīdzību mēs nevaram cerēt. Kontrabandas apkarošana ir tikai viena neliela daļa no ciņas ar lielajām gangsteru bandām. Un Savienotajām Valstīm nekāds kaitējums nav nodarīts. Drīzāk gan pretēji. Vienīgā zaudētāja ir Anglija. Un Amerikā mūsu policijai tāpat kā M15 nav nekādas teikšanas. Tikai mūsu dienests var tikt galā ar šo darbu.
- Jā, es saprotu, - Bonds sacīja. - Kas vēl mums ir?
- Vai esat dzirdējis par "Dimantu namu"?
- Jā, protams, ser, - Bonds atbildēja. - Lielākais amerikāņu juvelierizstrādājumu koncerns. Tam ir veikali ISfujorkas Četrdesmit sestajā Rietumu ielā, kā arī Parīzē, Ri- volī ielā. Cik noprotu, viņi ir tuvu tam stāvoklim, ko ieņem Kartjē, Van Klīfs un Bu- šerons. Kopš kara beigām viņi ātri tikuši uz augšu.
- Jā, - M. apstiprināja. - Tie paši ir. Viņiem pieder arī neliels veikaliņš Londonā, Hetongārdenā. Agrāk tie bija vieni no labākajiem "Dimantu Korporācijas" akmeņu pircējiem vairāksolīšanās, kuras notiek reizi mēnesi, taču pēdējo triju gadu laikā pirkuši arvien mazāk un mazāk. Tomēr, kā jūs sacījāt, ik gadu pārdod vairāk un vairāk. Tātad viņi dimantus iegūst kaut kur citur. Un tieši šī koncerna vārdu pieminēja Valsts kases pārstāvis, kad todien tikāmies. Taču man pret viņiem nav nekādu pierādījumu. Koncerns atsūtījis uz šejieni vienu no saviem labākajiem darbiniekiem. Šķiet savādi, ka visu darījumu apjoms ir tik mazs. Šo vīru sauc Rufuss B. Seije. Nekas daudz par šo cilvēku nav zināms. Viņš katru dienu pusdieno Pika- dilijā - "Amerikāņu klubā". Spēlē golfu Sa- ningdeilā. Nedzer un nesmēķē. Dzīvo viesnīcā "Savoja". Paraugpilsonis. - M. paraustīja plecus. - Bet dimantu tirdzniecība ir tāda jauka, labi nostādīta, tīri vai varētu sacīt - ģimeniska, lieta, un rodas iespaids, ka "Dimantu namā" ir kaut kas slēpjams. Tas arī viss.
Bonds nolēma, ka ir pienācis laiks uzdot galveno jautājumu.
- Un kurā posmā man jāiesaistās šajā lietā, ser? - viņš noprasīja, pāri galdam vērdamies M. tieši acīs.
- Pulksten divos jums Skotlendjardā jāsatiekas ar Vellensu, - M. atgādināja, ieskatījies pulkstenī. - Apmēram pēc stundas. Viņš jums visu pateiks. Šovakar viņi saņems ciet kurjeru un viņa vietā nosūtīs pa šo kanālu jūs.
Bonda pirksti ciešāk apkļāva krēsla ro- kubalstus.
- Un tad?
- Tad, - M. lietišķi atteica, - jums būs jāved kontrabandas dimanti uz Ameriku. Tāda ir šī ideja. Ko jūs par to domājat?
3. nodala
KARSTAIS LEDUS
Džeimss Bonds aizvēra M. kabineta durvis. Viņš pasmaidīja, ielūkojies mis Mūnpenijas siltajās, brūnajās acīs, un caur priekštelpu iegāja štāba priekšnieka birojā.
Štāba priekšnieks - slaids, mierīgs vīrs apmēram Bonda vecumā - nolika rakstāmo un atgāzās krēslā. Viņš noskatījās, kā Bonds mehāniski iebāž roku bikšu kabatā, lai izvilktu plakanu, no ieroču metāla izgatavotu cigarešu etviju, bet pēc tam pieiet pie vaļējā loga un paveras lejup uz Rīdžent- parku.
Bonda kustībās varēja samanīt tādu kā domīgu nepiespiestību, kura jau pati par sevi bija atbilde uz priekšnieka jautājumu.
- Tātad jūs piedāvājumu pieņēmāt.
Bonds pagriezās.
- Jā, - viņš attrauca un aizdedza cigareti. Cauri dūmu mākulim viņa acis raudzījās tieši štāba priekšniekam sejā. - Pasakiet man tikai vienu, Bil. Kāpēc vecajam zēnam kļūst aukstas kājas, tikai ierunājoties par šo darbu? Viņš pat izpētījis manas pēdējās medicīniskās apskates rezultātus. Par ko viņš ir tā norūpējies? Es taču nedošos aiz dzelzs priekškara! Amerika ir civilizēta valsts. Vairāk vai mazāk. Kas viņam lēcies?
Štāba priekšnieka pienākumos ietilpa zināt, kas notiek M. prātā. Bila cigarete bija nodzisusi, tāpēc viņš to atkal aizdedza un pārmeta izlietoto sērkociņu pār kreiso plecu. Pēc tam pavērās atpakaļ, vai sērkociņš iekritis papīrgrozā. Bija gan. Viņš uzsmaidīja Bondam.
- Vajadzīgs pastāvīgs treniņš, - viņš novilka. Tad piemetināja: - Nav daudz tādu lietu, kas varētu M. pārāk satraukt, Džeims, un jūs to zināt tikpat labi kā jebkurš no mums. SMERŠ, protams. Vācu šifrēšanas lietpratēji. Ķīnas opija kontrabandisti vai, drīzāk, tas ātrums, ar kādu viņi aptvēruši visu pasauli. Mafijas autoritātes. Viņam radusies veselīga cieņa pret amerikāņu gangsteriem. Pret tās bosiem. Tas ari viss. Tie ir vienīgie cilvēki, kuri liek viņam bažīties. Un tas, ko mēs zinām par šo dimantu lietu, ļauj secināt, ka jums būs darīšana ar gangsteriem. Bet tie ir ļaudis, ar kuriem mums negribētos pīties. Mums ir pietiekami daudz darāmā ari bez gangsteriem. Tā, lūk. Tāpēc viņam kļūst aukstas kājas, jau domājot vien par šo lietu.
- Amerikāņu gangsteros taču nav nekā īpaša, - Bonds iebilda. - Tie patiesībā nemaz nav amerikāņi. Lielākoties tie ir itāļu klaidoņi, kuri nēsā kreklus ar monogram- mām, pavada laiku, tiesājot spageti ar gaļas tefteļiem, un pārāk izšķērdīgi laistās ar smaržūdeņiem.