Выбрать главу

Uz galda līdzās martini glāzēm atradās telefona aparāts. Fēlikss Leiters beidza sa­runu ar Ņujorku - kopš viņu ierašanās tā bija jau ceturtā.

- Viss kārtībā, - viņš sacīja, nolikdams klausuli. - Mani draugi no aģentūras nogā­dās jūs uz "Elizabetes" klāja. Kuģis ir aiz­kavējies dokeru streika dēļ. Tas pacels en­kuru rītvakar, pulksten astoņos. Mani ko­lēģi jūs rit no rīta lidostā "La Guardia" sa­gaidīs ar biļetēm, un jūs jau pēcpusdienā varēsiet kāpt uz klāja. Viņi paņēmuši pār­ējās jūsu mantas no viesnīcas "Astor", Džeims. Tur bija viena neliela ceļasoma un jūsu slavenās golfa nūjas. Patlaban Va­šingtonā jau top gādāts par Tifānijas pasi. Lidostā jums to nodos vīrs no Valsts depar­tamenta. Jums abiem nāksies parakstīt dažas veidlapas. Ar šiem jautājumiem no­darbojas viens no maniem vecajiem drau­giem kopš CIP laikiem. Ap dienas vidu kā liela sensācija tika pavēstīta ziņa par dego­šo spoku pilsētu un visu pārējo, bet mūsu draugu Spengu viņi, kā rādās, nav atradu­ši, un ari jūsu vārdi netika pieminēti. Ma­ni puiši apsolīja pagaidām neizpaust ne pušplēsta vārdiņa pat policistiem, bet viens no mūsu slepenajiem ziņotājiem pastāstīja, ka banda jūs jau meklējot, esot zināmas ari jūsu pazīmes. Mirdzošo vadoņi solījuši par notveršanu desmit tūkstošus. Tādēļ jums jābēg labi ātri. Uz kuģa labāk kāpiet atsevišķi. Nomaskējieties, kā vien varat, ejiet uz savām kajītēm un palieciet tur! īsta elle ies vaļā, kad viņi vecajās raktuvēs atra­dīs Spengu. Kopā būs vismaz trīs līķi viņu pusē pret nevienu mūsējo, un gangsteriem tādi rēķini nepatīk.

-   Izskatās, ka Pinkertona aģentūra prot strādāt, - Bonds ar apbrīnu noteica. - Es tiešām priecāšos, kad mēs abi būsim tikuši prom no šejienes. Biju domājis, ka jūsu gangsteri ir tikai tādi itāļu resnīši, kas pie­bāž sev vēderu ar picu un tempj alu, bet sestdienās aplaupa kādu degvielas uzpildes staciju vai aptieku, lai varētu iemaksāt lik­mes zirgu sacīkstēs. Taču viņi, kā izrādās, pelna naudu ar daudz vardarbīgākām me­todēm.

Tifānija Keisa izaicinoši iesmējās.

-   Par to jūs varējāt pārliecināties pats uz savas ādas, - viņa izsmējīgi noteica. - Ja mēs tiksim projām ar "Līziju" sveiki un ve­seli, tad tas būs brīnums. Tie zeļļi ir apķērī­gi. Pateicoties kapteinim Āķim, mums radu­sies iespēja, taču - nekas vairāk. Resnīši!

Fēlikss Leiters iesmējās.

-   Iesim, balodīši, - viņš mudināja, ieska­tījies pulkstenī. - Laiks doties ceļā! Man vēl šovakar jābrauc atpakaļ uz Vegasu meklēt mūsu vecā, mēmā drauga Tramīgā Smaida skeletu. Bet jums jāpaspēj uz lidmašīnu. Varbūt jūs gatavojaties cīniņam divdesmit- tūkstoš pēdu augstumā. Interesantas izre­dzes, jūs esat cienīgi pretinieki. Bet varbūt tomēr derētu kļūt draugiem. Jūs taču zi­nāt, kā mēdz sacīt, - Leiters pamāja vies­mīlim. - 'Tāds tādu atrod."

Leiters aizveda abus līdz lidostai un at­stāja tur. Redzēdams Fēliksa izģindušo stāvu aizklibojam atpakaļ pie mašīnas pēc tam, kad Tifānija Keisa atvadoties bija viņu draudzīgi apskāvusi, Bonds sajuta rīklē ie- spriežamies kamolu.

-  Jūs šeit esat atradis labu draugu, - no­teica Tifānija, kad aizkrita Leitera auto durvis un atskanēja motora dūkoņa, mašī­nai uzsākot garo atpakaļbraucienu uz tuk­snesi.

-  Jā, - Bonds piekrita. - Fēlikss ir kār­tīgs cilvēks.

Mēness gaismā vēl uzzibsnīja dzelzs āķis, Leiteram pēdējoreiz pamājot ardievas, pēc tam gaisā uzvirpuļojušie putekļi sāka no­sēsties uz ceļa, un metāliska balss skaļ­runī paziņoja:

-   'Transworld Airlines", deviņdesmit tre­šais reiss. Uz Čikāgu un fjfujorku. Piektā iz­eja. Lūdzu, iekāpt!

Bonds un Tifānija Keisa izgāja pa stiklo­tajām durvīm, lai uzsāktu garo ceļojumu pāri puspasaulei - uz Londonu.

Jaunais "Super-G Constellation" aizrū- cināja pār tumšo kontinentu, un Bonds at­laidās pusguļus ērtajā zvilni, gaidīdams miegu, kas atbrīvos no sāpēm smeldzošo ķermeni, un domādams par Tifāniju, kura gulēja otrā zvilni, kā ari par to, vai ir izpil­dījis uzdevumu.

Bonds domāja par Tifānijas skaisto seju, kuru meitene bija atbalstījusi plaukstā un kas miegā izskatījās tik nevainīga un neaiz­sargāta, jo pelēkās acis, kurās parasti plaiksnīja nicība, bija aizvērtas un zobgalī­gais vaibsts kaislīgās mutes kaktiņos izdzi­sis. Bonds saprata, ka daudz netrūkst, lai viņš būtu jaunajā sievietē iemīlējies. Bet kā ir ar viņu? Cik spēcīgs bija tas protests pret visu vīrišķo, kas Tifāniju bija pārņēmis tajā naktī Sanfrancisko, kad gangsteri ielauzās istabā un viņu izvaroja? Vai toreizējā meite­ne, kas tagad bija kļuvusi par sievieti, jeb­kad izkļūs no barikādēm, kuras tajā naktī uzbūvēja ap sevi pret visas pasaules vīrie­šiem? Vai šī būtne jebkad atraisīsies no čaulas, kas ar katru noslēgtības un vientu­lības gadu sacietēja aizvien vairāk?

Bonds atcerējās pēdējo divdesmit četru stundu laikā piedzīvotos mirkļus, kad viņš šķietami zināja atbildi, - mirkļus, kad aiz nežēlīgās gangsteru līdzgaitnieces, kontra­bandistes un kāršu blēdes maskas pavīdē­ja sirsnīga, aizrautīga meitene, kas sacīja: "Saņem manu roku! Atver durvis, iesim ārā - saulītē. Neraizējies! Es sekošu tev. Jau agrāk domās jutos vienota ar tevi, taču tu nenāci, un mana dzīve aizritēja, klauso­ties tukšā ceļojošu aģentu gvelšanā."

"Jā," viņš domāja. "Tas būtu lieliski. No vienas puses." Taču - vai viņš bija gatavs ari sekām? Ja Bonds saņems Tifānijas ro­ku, tas būs uz visiem laikiem. Viņš kļūs par dziednieku, par psihoanalītiķi, kuram paciente ir ari mīļākā. Viņam būs jāpalīdz Tifānijai atbrīvoties no slimības, pat nedo­mājot par cietsirdīgo iespēju palaist vaļā roku, ja reiz tā būs saņemta. Vai Bonds bi­ja gatavs šādai rīcībai, apzinoties, ko tas viss nozīmētu viņa dzīvē un karjerā?