Uz galda līdzās martini glāzēm atradās telefona aparāts. Fēlikss Leiters beidza sarunu ar Ņujorku - kopš viņu ierašanās tā bija jau ceturtā.
- Viss kārtībā, - viņš sacīja, nolikdams klausuli. - Mani draugi no aģentūras nogādās jūs uz "Elizabetes" klāja. Kuģis ir aizkavējies dokeru streika dēļ. Tas pacels enkuru rītvakar, pulksten astoņos. Mani kolēģi jūs rit no rīta lidostā "La Guardia" sagaidīs ar biļetēm, un jūs jau pēcpusdienā varēsiet kāpt uz klāja. Viņi paņēmuši pārējās jūsu mantas no viesnīcas "Astor", Džeims. Tur bija viena neliela ceļasoma un jūsu slavenās golfa nūjas. Patlaban Vašingtonā jau top gādāts par Tifānijas pasi. Lidostā jums to nodos vīrs no Valsts departamenta. Jums abiem nāksies parakstīt dažas veidlapas. Ar šiem jautājumiem nodarbojas viens no maniem vecajiem draugiem kopš CIP laikiem. Ap dienas vidu kā liela sensācija tika pavēstīta ziņa par degošo spoku pilsētu un visu pārējo, bet mūsu draugu Spengu viņi, kā rādās, nav atraduši, un ari jūsu vārdi netika pieminēti. Mani puiši apsolīja pagaidām neizpaust ne pušplēsta vārdiņa pat policistiem, bet viens no mūsu slepenajiem ziņotājiem pastāstīja, ka banda jūs jau meklējot, esot zināmas ari jūsu pazīmes. Mirdzošo vadoņi solījuši par notveršanu desmit tūkstošus. Tādēļ jums jābēg labi ātri. Uz kuģa labāk kāpiet atsevišķi. Nomaskējieties, kā vien varat, ejiet uz savām kajītēm un palieciet tur! īsta elle ies vaļā, kad viņi vecajās raktuvēs atradīs Spengu. Kopā būs vismaz trīs līķi viņu pusē pret nevienu mūsējo, un gangsteriem tādi rēķini nepatīk.
- Izskatās, ka Pinkertona aģentūra prot strādāt, - Bonds ar apbrīnu noteica. - Es tiešām priecāšos, kad mēs abi būsim tikuši prom no šejienes. Biju domājis, ka jūsu gangsteri ir tikai tādi itāļu resnīši, kas piebāž sev vēderu ar picu un tempj alu, bet sestdienās aplaupa kādu degvielas uzpildes staciju vai aptieku, lai varētu iemaksāt likmes zirgu sacīkstēs. Taču viņi, kā izrādās, pelna naudu ar daudz vardarbīgākām metodēm.
Tifānija Keisa izaicinoši iesmējās.
- Par to jūs varējāt pārliecināties pats uz savas ādas, - viņa izsmējīgi noteica. - Ja mēs tiksim projām ar "Līziju" sveiki un veseli, tad tas būs brīnums. Tie zeļļi ir apķērīgi. Pateicoties kapteinim Āķim, mums radusies iespēja, taču - nekas vairāk. Resnīši!
Fēlikss Leiters iesmējās.
- Iesim, balodīši, - viņš mudināja, ieskatījies pulkstenī. - Laiks doties ceļā! Man vēl šovakar jābrauc atpakaļ uz Vegasu meklēt mūsu vecā, mēmā drauga Tramīgā Smaida skeletu. Bet jums jāpaspēj uz lidmašīnu. Varbūt jūs gatavojaties cīniņam divdesmit- tūkstoš pēdu augstumā. Interesantas izredzes, jūs esat cienīgi pretinieki. Bet varbūt tomēr derētu kļūt draugiem. Jūs taču zināt, kā mēdz sacīt, - Leiters pamāja viesmīlim. - 'Tāds tādu atrod."
Leiters aizveda abus līdz lidostai un atstāja tur. Redzēdams Fēliksa izģindušo stāvu aizklibojam atpakaļ pie mašīnas pēc tam, kad Tifānija Keisa atvadoties bija viņu draudzīgi apskāvusi, Bonds sajuta rīklē ie- spriežamies kamolu.
- Jūs šeit esat atradis labu draugu, - noteica Tifānija, kad aizkrita Leitera auto durvis un atskanēja motora dūkoņa, mašīnai uzsākot garo atpakaļbraucienu uz tuksnesi.
- Jā, - Bonds piekrita. - Fēlikss ir kārtīgs cilvēks.
Mēness gaismā vēl uzzibsnīja dzelzs āķis, Leiteram pēdējoreiz pamājot ardievas, pēc tam gaisā uzvirpuļojušie putekļi sāka nosēsties uz ceļa, un metāliska balss skaļrunī paziņoja:
- 'Transworld Airlines", deviņdesmit trešais reiss. Uz Čikāgu un fjfujorku. Piektā izeja. Lūdzu, iekāpt!
Bonds un Tifānija Keisa izgāja pa stiklotajām durvīm, lai uzsāktu garo ceļojumu pāri puspasaulei - uz Londonu.
Jaunais "Super-G Constellation" aizrū- cināja pār tumšo kontinentu, un Bonds atlaidās pusguļus ērtajā zvilni, gaidīdams miegu, kas atbrīvos no sāpēm smeldzošo ķermeni, un domādams par Tifāniju, kura gulēja otrā zvilni, kā ari par to, vai ir izpildījis uzdevumu.
Bonds domāja par Tifānijas skaisto seju, kuru meitene bija atbalstījusi plaukstā un kas miegā izskatījās tik nevainīga un neaizsargāta, jo pelēkās acis, kurās parasti plaiksnīja nicība, bija aizvērtas un zobgalīgais vaibsts kaislīgās mutes kaktiņos izdzisis. Bonds saprata, ka daudz netrūkst, lai viņš būtu jaunajā sievietē iemīlējies. Bet kā ir ar viņu? Cik spēcīgs bija tas protests pret visu vīrišķo, kas Tifāniju bija pārņēmis tajā naktī Sanfrancisko, kad gangsteri ielauzās istabā un viņu izvaroja? Vai toreizējā meitene, kas tagad bija kļuvusi par sievieti, jebkad izkļūs no barikādēm, kuras tajā naktī uzbūvēja ap sevi pret visas pasaules vīriešiem? Vai šī būtne jebkad atraisīsies no čaulas, kas ar katru noslēgtības un vientulības gadu sacietēja aizvien vairāk?
Bonds atcerējās pēdējo divdesmit četru stundu laikā piedzīvotos mirkļus, kad viņš šķietami zināja atbildi, - mirkļus, kad aiz nežēlīgās gangsteru līdzgaitnieces, kontrabandistes un kāršu blēdes maskas pavīdēja sirsnīga, aizrautīga meitene, kas sacīja: "Saņem manu roku! Atver durvis, iesim ārā - saulītē. Neraizējies! Es sekošu tev. Jau agrāk domās jutos vienota ar tevi, taču tu nenāci, un mana dzīve aizritēja, klausoties tukšā ceļojošu aģentu gvelšanā."
"Jā," viņš domāja. "Tas būtu lieliski. No vienas puses." Taču - vai viņš bija gatavs ari sekām? Ja Bonds saņems Tifānijas roku, tas būs uz visiem laikiem. Viņš kļūs par dziednieku, par psihoanalītiķi, kuram paciente ir ari mīļākā. Viņam būs jāpalīdz Tifānijai atbrīvoties no slimības, pat nedomājot par cietsirdīgo iespēju palaist vaļā roku, ja reiz tā būs saņemta. Vai Bonds bija gatavs šādai rīcībai, apzinoties, ko tas viss nozīmētu viņa dzīvē un karjerā?