- Es ienīstu jūru! - viņa sacīja. - Jau tagad jūtos slima, kaut gan mēs vēl esam upē.
- Tādā gadījumā, - Bonds atbildēja, - palieciet kajītē, dzeriet zāles un šampanieti. Es jūtīšos slikti vēl divas vai trīs dienas. Iešu pie ārsta un masiera, uz turku pirti un mēģināšu savākties. Mums tik un tā šī brauciena laikā būtu labāk vairīties no cilvēku skatieniem. Jo jādomā, ka Ņujorkā viņi mūs izsekoja.
- Labi, ja apsolāt katru dienu man zvanīt, - Tifānija piekrita, - un arī aizvest mani uz grilbāru, tikko jutīšu, ka varētu norīt kādu kumosu kaviāra. Ja?
Bonds iesmējās.
- Ja jūs uzstājat, - viņš piekrita. - Un tagad paklausieties! Pretī es gribu, lai jūs sasprindzināt atmiņu. Pacentieties atcerēties visu, ko zināt par ABC un šīs operācijas Londonas posmu. To telefona numuru. Un visu pārējo. Kāpēc tas man vajadzīgs, es jums pastāstīšu, tikko radīsies iespēja, bet pagaidām lūdzu tikai uzticēties man. Norunāts?
- Jā, protams, - jaunā sieviete atteica tik vienaldzīgi, it kā tā viņas dzīves daļa būtu zaudējusi jebkādu nozīmi. Apmēram desmit minūtes Bonds Tifāniju izjautāja, taču diezgan neauglīgi, jo par ABC izdibināja tikai dažādus sīkumus.
Tad Bonds nolika klausuli, piezvanīja stjuartam un pasūtīja pusdienas. Viņš apsēdās rakstīt garo ziņojumu, kuru vajadzēja šifrētā veidā nosūtīt vēl šovakar.
Varenās dzenskrūves darbojās, dzīdamas uz priekšu tumsā šo peldošo pilsētu, kurā trīs tūkstoši pieci simti dvēseļu bija atradušas mājvietu uz piecām savas dzives dienām, kuru laikā ar tām varēja notikt viss, kas raksturīgs daudzskaitlīgām cilvēku kopienām - laupīšanas, kautiņi, pavešanas, dzeršanas, krāpšanas, vienas vai pat vairākas dzemdības, pašnāvības un… vienā no simt ceļojumiem arī kāda slepkavība.
Peldošā dzelzs pilsēta mierīgi slīdēja uz priekšu pa plašo, viļņojošo Atlantijas okeānu un maigais vakarvējš žužinot vaidēja mastos, bet radio ēterā traucās Morzes ābeces signāli.
Tieši pulksten desmitos dežurējošais operators noraidīja telegrammu, kas bija adresēta ABC firmā "Dimantu nams", He- tongārdenā, Londonā. Tajā bija teikts: "OBJEKTU ATRAŠANĀS VIETA NOSKAIDROTA PUNKTS JA BŪS NEPIECIEŠAMS RADIKĀLS RISINĀJUMS NOSAUCIET CENU DOLĀROS". Bet paraksts bija: "VTNTERS".
Pēc stundas - kad kuģa "Karaliene Elizabete" radists skumīgi aplūkoja ziņojumu, kas sastāvēja no piecsimt piecburtu kombinācijām un bija adresēts "Universālā eksporta" izpilddirektoram Rīdžentparkā, Londonā, - pienāca īsa atbildes telegramma, kas bija jānodod pirmās klases pasažierim Vinteram. Tā vēstīja: "VĒLOS PILNĪGI IZBEIGT KEISAS LIETU PUNKTS ATKĀRTOJU KEISAS LIETU PUNKTS MAKSĀŠU DIVDESMIT TŪKSTOŠUS PUNKTS AR OTRU KLIENTU VĒLOS NORĒĶINĀTIES PERSONISKI PĒC IERAŠANĀS LONDONĀ APSTIPRINIET SAŅEMŠANU ABC".
Operators uzmeklēja pasažieru sarakstā Vintera vārdu, ielika telegrammu aploksnē un lūdza to nogādāt uz A klāja kajīti, kurā mita šis kungs. Tā atradās tieši zem M klāja, kur bija apmetušies Bonds un Tifānija. Šajā kajītē, kreklos izmetušies, sēdēja divi vīri un spēlēja kārtis. Ejot ārā, stjuarts dzirdēja tuklāko vīru noslēpumaini sakām pāragri nosirmojušajam:
- Vai zini, mīlīt, divdesmit tūkstoši dolāru par šīm dažām dienām - tas ir kaut kas! Lieliski, lieliski!
Tikai trešajā ceļojuma dienā Bonds un Tifānija norunāja satikties un atpūtas telpā ar skatu laukumu iebaudīt kokteiļus, bet pēc tam paēst vakariņas grilbārā. Dienvidū bija iestājies pilnīgs bezvējš, un pēc maltītes, ko Bonds lenča laikā bija ieturējis savā kajītē, viņš saņēma zīmīti, kas bija rakstīta uz kuģa vēstuļpapīra meitenīgi apaļīgā rokrakstā. Tā bija šāda: "Uzaiciniet mani uz satikšanos. Šodien." Un Bonda roka tūlīt sniedzās pēc telefona klausules.
Viņi sastapās, pēc triju dienu atšķirtības izslāpuši viens pēc otra sabiedrības. Tomēr, kad Tifānija pievienojās Bondam pus- apaļajā kokteiļu bārā kuģa priekšgalā un apsēdās tumšajā kaktā pie galdiņa, kuru viņš bija izvēlējies, kareivīgums pret vīriešiem joprojām nebija zudis.
- Kas tad tas par galdiņu? - viņa sarkastiski ierunājās. - Jums laikam kauns rādīties cilvēkos kopā ar mani? Uzvilku mugurā labāko no tā, ko spējusi radīt Holivudas modes pasaules pēdiņu iztēle, bet jūs mani slēpjat, it kā es būtu tūkstoš deviņi simti četrpadsmitā gada mis Reinas zelts! Man gribētos mazliet izklaidēties uz šā vecā kuģa, bet jūs bāžat mani kaktā, it kā es būtu bīstama apkārtējo veselībai.
- Tā ari ir, - Bonds novilka. - Vai ari jūs vēlaties novest visus vīriešus līdz baltkvēlei?
- Ko tad, jūsuprāt, vajadzētu darīt jaunai dāmai uz "Karalienes Elizabetes" klāja? Kļūt par zivi?
Bonds iesmējās. Viņš pamāja viesmīlim un pasūtīja degvīnu ar sauso martini un citronu.
- Es varētu jums piedāvāt kaut ko citu.
- Dārgais draugs, - jaunā dāma attrauca, - dienaskārtībā bija paredzēta jauka laikpavadīšana ar izskatīgu angli. Nelaime tā, ka viņš kāro pēc manas ģimenes dārglietām. Ko lai es daru? Jūsu draudzenei ir ko palauzīt galvu. - Tifānija pēkšņi pārliecās pāri galdiņam un uzlika plaukstu uz Bonda rokas. - Paklausieties, Bonda kungs, - viņa sacīja. - Es jūtos laimīga kā cikāde. Man šeit patīk. Es labprāt pavadu laiku kopā ar jums. Un man patīk šis jaukais, aptumšotais galdiņš, kur neviens neredz, ka es turu jūsu roku. Neņemiet manas runas nopietni! Esmu tik laimīga! Neņemiet manus muļķīgos jociņus par pilnu, labi?
Tifānija bija apvilkusi krēmkrāsas Ķīnas zīda blūzi un ogļmelnus pusvilnas svārkus. Šīs neitrālās krāsas īpaši izcēla jaunās sievietes vieglo iedegumu. Viņas vienīgā rotaslieta bija mazs, četrstūrains Kartjē pulkstenis ar melnu ādas siksniņu. Uz galda virs Bonda plaukstas gulēja viņas mazā, brūnā roka ar īsi apgrieztiem, nelakotiem nagiem. Tifānijas bāli zeltainie mati, kuri krita uz pleciem smagā vilnī, mirdzēja kā saules gaismes apspīdēti. Pelēko acu dzīlēs slēpās neizdibināmas liesmas. Jautājot viņa bija pavērusi skaisti veidotās lūpas, atklājot spoži baltus zobus.