- Nē, - Bonds atbildēja. - Nē, neņemšu vis ļaunā, Tifānij. Jūsu personā viss ir jauks.
Jaunā sieviete ieskatījās Bondam acīs un nomierinājās. Tika atnesti dzērieni, Tifānija atrāva roku un jautājoši uzlūkoja viņu pāri glāzes malai.
- Tagad paskaidrojiet man dažas lietas, - viņa sacīja. - Pirmkārt, ko jūs darāt un kā labā strādājat? Pašā sākumā, kad tikāmies viesnīcā, nospriedu, ka esat blēdis. Taču nezin kāpēc tūlīt pēc tam, kad izgājāt pa durvīm, es sapratu, ka neesat vis. Laikam > jau man vajadzēja brīdināt ABC, tad mēs būtu izvairījušies no daudzām nepatikšanām. Taču es to neizdarīju. Aiziet, Džeims! Sāciet stāstīt!
- Es strādāju valdības uzdevumā, - Bonds atteica. - Tā vēlas darīt galu dimantu kontrabandai.
- Tātad jūs esat slepenais aģents?
- Tikai valsts ierēdnis.
- Skaidrs. Un ko jūs darīsiet ar mani, kad būsim Londonā? Ieslodzīsiet tuptūzī?
- Jā. Mana dzīvokļa viesu istabā.
- Tas jau ir labāk. Vai jūs esat precējies? - viņa pajautāja un apklusa. - Vai nopietni saistījies?
- Nē. Man vienīgi šad tad gadās pa dēkai.
- Tad jau jūs esat viens no tiem vecmodīgajiem vīriešiem, kuriem patīk gulēt ar sievietēm. Kāpēc neesat apprecējies?
- Droši vien tāpēc, ka, manuprāt, labāk ir dzīvot vienam. Lielākoties laulātie ir divi cilvēki, kuri viens otram neko nedod, tikai atņem.
Tifānija Keisa apsvēra dzirdēto.
- Iespējams, ka tā tiešām ir, - viņa galu galā noteica. - Taču viss atkarīgs no tā, ko cilvēks pats gatavs dot. Kaut ko cilvēka cienīgu vai ari ne. Jūs neesat pati pilnība.
- Un kā ar jums?
Šo jautājumu Tifānija nebija gaidījusi.
- Uz mani laikam attiecas tas cilvēka necienīgais risinājums, - viņa atbildēja. - Ko, pie velna, pēc jūsu domām, man vajadzēja precēt? Greizo Tri?
- Noteikti bijuši ari citi gribētāji.
- Nē, nebija vis, - Tifānija nikni atcirta. - Jūs droši vien uzskatāt, ka man vispār nevajadzēja pīties ar tādiem cilvēkiem. Labi, es atzīstu, ka tiku spērusi nepareizu soli. - Dusmu spīvums noplaka, viņa pavērās Bondā kā aizstāvēdamās. - Tā ar cilvēkiem notiek, Džeims. Tā tas ir. Un dažkārt tā nav viņu vaina.
Džeimss Bonds pastiepa roku un cieši saņēma viņas plaukstu.
- Zinu, Tifānij, - viņš sacīja. - Fēlikss man šo to pastāstīja. Tādēļ es neuzdevu nekādus jautājumus. Nedomājiet par to! Dzīvojiet šodienā un šeit! Nevis vakardienā. - Viņš mainīja sarunas tēmu. - Tagad pastāstiet kaut ko par sevi! Piemēram, kāpēc jūs sauc Tifānija. Un kā kļuvāt par krupjē "Tiārā"? Kur, pie velna, tik labi ap- guvāt šo darbu? Ar kārtīm jūs rīkojāties patiešām nepārspējami! Ja jūs esat tik lietpratīga, tad vajadzības gadījumā droši vien spētu ari ko vairāk.
- Paldies, draugs, - Tifānija ironiski pateicās. - Ko tad? Uzspēlēt šeit durakus?
Par Tifāniju mani sauc tādēļ, ka toreiz, kad es piedzimu, mans dārgais tētis Keiss, tikko bija uzzinājis, ka neesmu zēns, bēdās uzdāvināja mātei tūkstoš dolāru kopā ar pūdernicu no smalkā veikala "Tiffany" un aizgāja. Pieteicās dienēt flotē. Un aizgāja bojā. Tāpēc māte mani nosauca par Tifāniju un centās nopelnīt iztiku mums abām. Iesāka ar meičām uz izsaukumu, pēc tam izvērsās. Diez cik labi tas laikam neizklausās? - Viņa lūdzoši un itin kā taisnodamās uzlūkoja Bondu.
- Es par to neuztraucos, - Bonds sausi atteica. - Jūs taču nebijāt viena no izsaucamajām meitenēm.
Tifānija paraustīja plecus.
- Mātes iestādi izdemolēja gangsteri. - Viņa apklusa un izdzēra savu martini līdz beigām. - Kopš tā laika rūpējos par sevi pati. Un strādāju parastos darbus, kādi ir pieejami jaunām sievietēm. Devos uz Reno. Tur bija krupjē skola, es pieteicos tajā un mācījos uz velna paraušanu. Beidzu pilnu kursu. Ar specializāciju kauliņu spēlē, ruletē un blekdžekā. Krupjē - tas ir amats, kas dod iespēju labi nopelnīt. Divus simtus nedēļā. Vīriešiem patīk, ja kārtis dala sieviete, arī sievietes labprātāk uzticas sievietei. Jo domā, ka dalītāja tomēr ir viena no viņām. Gluži kā māsa. Viņas baidās, kad krupjē ir vīrietis. Tikai nedomājiet, ka tāds darbs sagādā daudz prieka. Stāstot tas izklausās labāk, nekā ir patiesībā.
Tifānija apklusa un uzsmaidīja Bondam.
- Tagad atkal ir jūsu kārta, - viņa sacīja. - Pasūtiet man vēl vienu dzērienu un pastāstiet, kāda sieviete, jūsuprāt, jums spētu kaut ko dot.
Bonds pasūtīja dzērienus, aizdedza cigareti un atkal pievērsās Tifānijai.
- Tā varētu būt sieviete, kura man pagatavos Bearnas mērci tikpat labi, cik labi pratīs mīlēties, - viņš atbildēja.
- Svētās šausmas! Tikai viena veca, stulba ragana, kas prot vārīt ēdamo un gulēt uz muguras?
- Nē, ne gluži. Viņai būtu nepieciešamas vēl daudzas citas sievišķīgas īpašības. - Bonds nopētīja Tifāniju. - Zeltaini mati. Pelēkas acis. Pavedinoša mute. Nevainojams augums. Un, protams, viņai būs jāuzjautrina mani ar savām smieklīgajām zobgalībām, jāprot ģērbties, spēlēt kārtis… un tā tālāk. Jādara viss, kas nepieciešams.
- Un jūs apprecētu šādu personu, ja to atrastu?
- Varbūt ari ne, - Bonds attrauca. - Nelaime tā, ka esmu gandrīz precējies. Ar kādu vīrieti. Viņa vārds sākas ar burtu M. Man vispirms būtu jāšķiras no viņa, tikai tad es varētu precēt kādu sievieti. Taču neesmu drošs, vai es to vēlos. Man nāktos viņas rīkotajās pieņemšanās iznēsāt ciemiņiem kanapē maizītes. Un tad vēl visas tās šausmas ar "Jā, tu izdarīji to!" un "Nē, nedarīju vis!", kas sākas līdz ar laulību. Ilgi tā nevarētu turpināties. Man piemestos klaustrofobija, un es no viņas aizbēgtu. Palūgtu, lai mani aizsūta uz Japānu vai vēl kaut kur labi tālu.